Heinrihs Heine (vācu: Christian Johann Heinrich Heine, dzimis 1797. gada 13. decembrī, miris 1856. gada 17. februārī) bija žurnālists un viens no nozīmīgākajiem vācu 19. gs. dzejniekiem.

Biogrāfija

Heine piedzima Diseldorfā, Prūsijas karalistē, pārvācotu ebreju ģimenē. Viņa tēvs Samsons Heine bija veikalnieks, māte Betija Heine rūpējās par dēla audzināšanu, ģimene dzīvoja pieticīgi. Vecāki bija dēlam iecerējuši uzņēmēja karjeru, tāpēc pēc skolas beigšanas iekārtoja darbā kādā Frankfurtes veikalā, bet pēc tam pie krusttēva baņķiera Hamburgā. Taču uzņēmējdarbība viņu nesaistīja - Heine sāka studēt Bonnas universitātē jurisprudenci (lekcijas pie Augusta Vilhelma Šlēgeļa), brīvajā laikā aizraudamies ar viduslaiku literatūru un sanskritu. Pēc tam Heine pārgāja uz Getingenes universitāti, kuru visai drīz bija spiests pamest: augstskolā darbojās divas savstarpēji naidīgas studentu korporācijas, un Heine, par to, ka piekritis duelim, tika izslēgts. Viņš turpināja mācīties Berlīnes universitātē, klausījās Hēgeļa lekcijas, bija pastāvīgs viesis Raēlas Varnhāgenas literārā salona dzejnieku pulkā un populārajos jauno literātu krodziņos. Heine beidza savas juridiskās studijas un 1825. gadā aizstāvēja doktora disertāciju Getingenē. 1825. gadā viņš pārgāja kristīgajā ticībā - aiz tīri praktiskiem iemesliem: lai dabūtu krustāmzīmi, ,,ieejas biļeti Eiropas kultūrā”. Taču valsts dienestā vietu dabūt viņam neizdevās, tāpat neveicās ar advokāta praksi Hamburgā.

Tad viņš dzīvoja visai nemiera pilnu dzīvi, reizēm uzturēdamies pie sava krusttēva, reizēm pie vecākiem, devās ceļojumos (arī uz Angliju un Itāliju). Iztiku pelnīja kā politiski ass žurnālists, esejists, satīriķis. . Uzskatīja, ka vēstures filosofija ir spirituālisma un sensuālisma cīņas vēsture, pats sevi pozicionējot kā sensuālisma piekritēju ("Par reliģijas un filosofijas vēsturi Vācijā" - Zur Geschichte der Philosophie in Deutschland, 1834.). Tuvs K.Marksa draugs. Jūsmojot par Jūlija revolūciju, 1831. gadā pārcēlās dzīvot uz Parīzi, no kurienes rakstīja priekš "Augsburger Allgemeine Zeitung" savas visai populārās vēstules par Francijas apstākļiem ("Französische Zustände", 1831.-1832.). Kad Heine Vācijā tika aizliegts, viņš visai kritiski nesaudzīgi savos pamfletos izsmēja politisko despotismu Prūsijā, it sevišķi Fridrihu Vilhelmu III, kurš esot aizmirsis 1815. gadā doto konstitūcijas solījumu un vienkārši piekrāpis savu tautu, kura pēc valdnieka domām neesot vēl pietiekoši sagatavota tādiem lieliem pastāvošās iekārtas pārveidojumiem. Parīzē sarakstījis "Die romantische Schule" (1833.), lai kliedētu mītus par vāciešiem, kādi valdījuši franču sabiedrībā. Pēc iepazīšanās ar Kārli Marksu (1843. gadā) Heine savos politiskajos uzskatos stipri ietekmējās no viņa, taču pilnībā pieņemt Marksa teorijas nevarēja.

Pēc Heines rakstu aizlieguma Vācijā viņa materiālie apstākļi pasliktinājās, lai gan Francijas valdība maksāja viņam pensiju (mirušā krusttēva mantinieki atteicās turpmāk izmaksāt viņam testamentā novēlēto pabalstu). Veselības problēmas viņu mocīja visus pēdējos gadus: tos Heine nogulēja paralizēts - viņu kopa sieva Eiženija (Eugenie Mirat) un kāda jauna sajūsmināta cienītāja Kamilla (Camilla Selden).

Dzeja

Literārās darbības pirmo posmu Heine iesāka ar dzejoļu krājumu "Gedichte” (1821.), kas guva atzinību publikā. Šie dzejoļi vēl negatavi, taču formā veikli, rakstīti melodiskiem, tautas dziesmām radniecīgiem četrrindu pantiem; to saturs romantisks, ar stipru sentimentālu nokrāsu. Galvenā tēma bija žēlabas un skumjas par nelaimīgu mīlu, kas gan aizkustinošās, gan banālās variācijās izpaužas sapņu gleznās, dziesmās, romancēs un sonetos. Krājumā ietvertas arī vēlāk visai plaši pazīstamas romances "Belzacars" un "Divi grenadieri". Visā pilnībā un daudzpusībā Heines talants parādās nākamajā dzejoļu grāmatā "Buch der Lieder” (1827.), kas sastāvēja no četrām daļām: "Junge Leiden”, "Intermezzo”, "Die Heimkehr”, "Die Nordsee”. Pirmajā daļā bija sakārtoti iepriekš publicētie dzejoļi. Otrās daļas saturā dominēja tā pati nelaimīgā mīla ar viņas likstām un ciešanām. Arī nodaļā ,,Atgriešanās” ir dziļu sāpju un izmisuma pilni panti, tomēr dzejnieks sāk atkal ticēt dzīvei un atrod jaunus spēkus sajūtā, ka viņš tomēr ir stiprāks nekā visi mirušie. Pēdējā daļā bija vesela virkne grandiozu gleznu, kas bija pilnīgā pretstatā līdzšinējai sentimentāli melanholiskajaii lirikai. Arī formas ziņā viņš bija mainījies, rakstīdams brīvā ritmā, īsākām un garākām rindām, lēnākos un atkal straujākos pantos, kas atgādina jūras viļņu skrējienu.

Protams, Heines dzejā arī objekti ir no romantiķu arsenāla: sapņi, kapsēta, nakts tumsa, elfas un kalnu gari, no kapiem izkāpuši miroņi, bāli rēgi un grieķu mitoloģijas radījumi - izlietots viss, kas atver fantāzijai plašu lauku un dvēselei ļauj nogrimt noslēpumainā krēslas jomā. Bet romantiķiem mīla ir līdzeklis pacelties debesu sfērās, turpretī Heine to noved reālajā pasaulē. Arī daba vairs nav nekādu augstāku mistisku spēku, ne dievišķa daiļuma glabātāja, bet dzejnieka uzticīgs šīs zemes pavadonis, kas ikkatru acumirkli ataino viņa jūtu dažādās nianses.

Heine uzskatāms reizē gan par romantisma dzejnieku, gan arī par romantisma pārvarētāju. Heine ieviesa dzejā ikdienas valodu, pacēla tādus žanrus kā feļetonu un ceļojuma aprakstu līdz mākslas līmenim, piešķīra vācu valodai līdz tam nebijušu stila vieglumu un eleganci. "Romantikas simtsgadu valstībai ir beigas, un es esmu viņas pēdējais atceltais teiksmu karalis", - tā Heine raksturojis pats sevi. No romantiskā virziena viņš ņēma daudz ko, vispirms jau ironiju, kas rodas individuālām tieksmēm un ideāliem saduroties ar apkārtējās dzīves sastingumu un pelēkumu. Veco romantiķu objektīvo ironiju viņš pārvērta subjektīvā - kā tie rotaļājas ar ārējo pasauli, tā Heine ar paša personību, nemitīgi un neatlaidīgi sevi vērodams un izzobodams. Šis raksturīgais vilciens paliek visā viņa dzejā no sākuma līdz beigām.

Ārpus Vācijas un arī pašā Vācijā Heine ir vispopulārākais ar savām mazajām sentimentālajām, dāmu salonam un jūsmīgiem jauniešiem piemērotām mīlas dzejiņām. Daudz mazāk pazīstama viņa proza, kas ideju dziļumā un asprātībā tālu pārsniedz liriku, bet formas ziņā nav sliktāka. Ne romantiskais sentimentālisms, bet ironija ir visu Heines dzejas un prozas darbu vadošais motīvs. Visi pretmeti, kas viņa dabā un dzīvē, izpaužas arī dzejā, kur meklējama viņa neatdarināmā oriģinalitāte un viņa dzejas neatvairāmais un nedziestošais pievilcības spēks. Heines iespaids vācu un pasaules literatūrā milzīgs. Nav neviena starp tā laika dzejniekiem; kas varējis izvairīties no Heines iespaida. Heine spēcīgi ietekmējis arī daudzus agrīnos latviešu dzejniekus, piemēram, Juri Alunānu, Ausekli, Jāni Esenberģi u.c.

Literatūra

• Heinrihs Heine. Senā sapņu laika skaņas. - Liesma: Rīga, 1982. - 309 lpp.
• Heine Heinrihs. Izlase (dzeja). - Latv. PSR ZA. Valodas un literatūras inst.: Rīga, 1948. - 515 lpp.
• Heine Heinrihs. Izlase (proza) - Latv. PSR ZA Valodas uņ literatūras inst.: Rīga, 1950. - 351 lpp.
• Heine Heinrihs. Uz dziesmas spārniem (dzejoļu izlase) - Liesma: Rīga, 1975. - 246 lpp.
• Heine Heinrihs. Vāczeme: ziemas pasaka. - VAPP Daiļliteratūras apg.: Rīga, 1945. - 134 lpp.