Grāmatu izdevējs un izplatītājs.

Dzimis saimnieka ģimenē Purmsātu pag. Vanagos.

Mācījies Durbes elementārskolā, tad Liepājas Nikolaja ģimnāzijā.

No 1891.-1894.gadam studējis Tērbatas universitātē medicīnu.

1894.gadā izslēgts no universitātes par revolucionāru darbību.

1896.gadā atjaunojis studijas juridiskajā fakultātē.

1897.gada vasarā apcietināts sakarā ar jaunstrāvnieku arestiem un ievietots Liepājas cietumā, septembrī atbrīvots ar nosacījumu, ka uzturēsies tēva mājās Tāšu Padures pagasta "Bušupos".

1899.gada jūnijā emigrējis uz Londonu, iestājies darbā konfekšu fabrikā. Kopā ar citiem sociāldemokrātiem nodibinājis Vakareiropas latviešu sociāldemokrātu savienību un izdevis žurnālu „Latviešu Strādnieks”.

1900.gadā organizācija sašķēlās, žurnāla izdošanu pārtrauca. 1900.gadā Roziņš noorganizēja jaunu žurnālu „Sociāldemokrāts” (iznāca 1900.-1905.gadam sākumā Londonā, vēlāk Bernē).

Sākot ar 1905.gadu periodiski uzturējās Latvijā, veica LSD uzdevumus.

1908.gadā arestēts, izsūtīts uz četriem gadiem katorgā.

1912.gadā izsūtīts uz Irkutskas guberņas Manzurnas ciemu.

1913.gadā no trimdas izbēdzis, emigrēja uz ASV. Tur bijis laikraksta „Strādnieks” redaktors.

1917.gadā atgriezās Latvijā, novembrī Valkā ievēlēts par Latvijas padomju valdības (Iskolata) priekšsēdētāju.

1918.gadā Maskavā, strādā nacionālo lietu tautas komisariātā.

1919.gadā, pēc veiksmīgas Padomju Krievijas ofensīvas Latvijā un tās lielākās daļas iekarošanas, bijis zemkopības  komisārs P. Stučkas Latvijas padomju marionešu valdībā. 

Pirmā publikācija „Vai vispārējie dziedamie svētki ir tautas svētki?” „Dienas Lapā” 1894, 19.-21.III. Turpmāk šajā izdevumā publicēti sabiedriski politiski un humoristiski satīriski sacerējumi. Paša rediģētajos žurnālos publicējis rakstus par marksistiskās filozofijas u.c. jautājumiem, arī literārus darbus un dzejoļus. Atsevišķā izdevumā pētījums par Latvijas agrārvēsturi „Latviešu zemnieks” (1904. un 1906.), kā arī daiļliteratūras tulkojumi.

1899.gadā Londonā uzsāk organizēt latviešu sociāldemokrātu spiestuvi marksistiskās literatūras izdošanai un iespiešanai latviešu valodā, kā arī žurnāla „Latviešu Strādnieks” iespiešanai. Tiek nodibināts Vakareiropas Latviešu sociāldemokrātu savienības apgāds. Spiestuvei Berlīnē tika iegādāti petita burti vienas iespiedloksnes vajadzībām, ko izmantoja brošūru tekstu salikšanai. Tipogrāfijas iekārta sastāvēja tikai no burtenes, saliktos tekstus iespieda V. Čertkova vai angļu  tipogrāfijās. Par burtlici strādāja F. Vesmanis un F. Roziņa sieva Magda Roziņa.

1900.gadā spiestuvi pārvietoja uz kādu mazāku pilsētiņu un iegādājās korpusa burtus.

Bez  žurnāla „Latviešu Strādnieks”  apgāds pievērsa vērību K. Marksa un F. Engelsa darbiem. 1900.gadā atsevišķā brošūrā izdeva „Komunistiskās partijas manifestu” F. Roziņa tulkojumā. Drīz sākās nesaskaņas starp žurnāla redaktoru un redkolēģijas locekļiem E. Rolavu, M. Valteru u.c.,

1900.gada jūnijā Sociāldemokrātu savienības sašķelšanās dēļ tika pārtraukta žurnāla izdošana. Roziņš atsāka jauna marksistiska apgāda un spiestuves izveidi. Savienības biedri savāca naudu un pasūtīja Leipcigā burtus.

1900.gada augustā jau viss bija sagatavots jauna žurnāla „Sociāldemokrāts „izdošanai. Kā tā pielikumu nolēma izdot „Sociāldemokrāta bibliotēku” –  marksistiskas ievirzes  darbus atsevišķos izdevumos.

 No 1900.gada augusta līdz gada beigām laistas klajā 5 brošūras, t.sk. E. Veidenbauma „Dzejas”.

1901.gadā iespiestas 7 brošūras. „Sociāldemokrāta bibliotēkas„ ietvaros laida klajā „Erfurtes programma”, „Patvaldības jūgā”, Konstitūciju”, „Strādnieku biedrības„ u.c.

1900.gadā Londonā noorganizējās krievu sociāldemokrātu organizācija, kas izdeva žurnālu ‘Žizņ”. Organizācijā sastāvēja daudzi latvieši, arī pats Roziņš. Tai bija cieši sakari ar latviešiem, tika izveidota kopēja tipogrāfija un ekspedīcija literatūras nogādei uz Krieviju. 1902.gada jūlijā „Žizņ” redakciju un tipogrāfiju pārcēla no Londonas uz Ženēvu, līdzi devās arī „Sociāldemokrāta „ redakcija. Taču  Ženēvā sakari ar „Žizn” pārtrūka, un „Sociāldemokrāta „ redakcija ar Roziņu priekšgalā pārcēlās uz Berni. Žurnāls iznāca līdz 1905.gadam.

Roziņš un citi sociāldemokrāti sūtīja nelegālo literatūru uz Krieviju un Latviju. Literatūras transports bija labi noorganizēts. Sūtījumiem izmantoja  visdažādākos paņēmienus. Nelielu apjomu sūtīšanai visbiežāk izmantoja pastu, parastu grāmatu vākos ievietojot revolucionārus izdevumus, lielākus apjomus transportēja pa jūru ar revolucionāri noskaņotu matrožu atbalstu. Pirmais nelegālais sūtījums uz Liepāju 1899.gadā svēra pusotru pudu, otrais – trīs pudus. Nelegālo literatūru nogādāja arī pa dzelzceļu. Latvijas sociāldemokrāti izplatīja ievesto literatūru tālāk.

1905.-1908.gadam Roziņš sastādīja un izdeva satīriskus „Latviešu strādnieku kalendārus”, ko parakstīja ar pseidonīmu „Āzia”, lasītāju vidū tie bija pazīstami kā „Āža kalendāri”.

Miris Lūznavā ar plaušu karsoni. Apbedīts Rīgā Brāļu kapos.

Avots: Datubāze „Latviešu grāmatniecības darbinieki līdz 1918. gadam”.