Felicita Pauļuka dzimusi Rīgā.

1939. gadā beigusi Rīgas Valsts ģimnāziju

1939. gadā turpināja  mācīties Rīgas Viļa Olava komercskola

1940. gadā iestājās LMA Glezniecības nodaļā, taču tās pārtrauc līdz 1944. gadam

1944. gadā turpina studijas Latvijas PSR Mākslas Akadēmijā, pedagogi Ģ. Eliass un L. Svemps.

1944. gadā strādā pie latviešu dzejas un prozas antoloģijas „Dziesma par Lielo Tēvijas karu”.

Šajā laikā tapuši dzejnieku un rakstnieku - A. Griguļa, A. Čaka, V. Luksa, J. Sudrabkalna, A. Upīša u. c. portretu zīmējumi

1944- 47 – māksliniece karikatūriste žurnālā „Cīņa”

1949 – absolvē LPSR VMA ar portretu grupu „Vecāķu zvejnieki” (vad. Ģ. Eliass).

1950 – LPSR Mākslinieku Savienības biedru kandidāte Māksliniece daudz ceļojusi uz Gruziju, Donbasu, Karpatiem, Sāremā

1956- LPSR Mākslinieku savienības biedrs

Par nopelniem Latviešu mākslas attīstībā un sakarībā ar piedalīšanos Latviešu literatūras un mākslas dekādē Maskavā apbalvota ar LPSR AP goda rakstu

1966 – cikls „Sāremā salas zvejnieki” apbalvots ar PSRS Mākslinieku savienības diplomu.

1970 – sarkano strēlnieku portretu zīmējumi Latviešu sarkano strēlnieku muzejam Rīgā

1979 – personālizstāde LPSR Aizrobežu mākslas muzejā

savā daiļradē radījusi virkni portretus un aktus pasteļglezniecības un ogles tehnikās.

Periodiski viņa strādājusi ar dažādiem modeļiem. Izcila zīmētāja

***

1925.gada 8.maijā Rīgas Maikapara tabakas fabrikas vecākā grāmatveža Kārļa Frīdriha Augusta Jānkes un Rozālijas Vilhelmīnes Jānkes ģimenē piedzimst meita Felicita Anna Renāte.

1940.gadā Felicita iestājas Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā. Vācu okupācijas laikā studijas tika pārtrauktas un atsāktas 1944.gadā Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmijā, kuru 1949.gadā absolvēja. Pedagogi bija Ģ.Eliass un L.Svemps. 1950.gadā uzņemta par Latvijas PSR Mākslinieku savienības biedra kandidāti, bet 1956.gadā par Latvijas PSR Mākslas savienības biedru.

Felicitas Pauļukas darbība mākslā ir ražīga un bagāta, bet vairākus gadus mākslinieces radītie darbi tiek glabāti mākslas darbnīcā un citu acīm nav redzami. Ir arī tapušas ilustrācijas latviešu bērnu grāmatām – Raiņa „Dzimumdiena”, „Manu lellīti sauc Lolīti”, Dz.Rinkukles „Gribulītis” u.c..

 Uz daudzām gleznām un zīmējumiem lasāms vārds – FELICITA. Tas ir veidots ar asiem pasteļkrītiņa vai ogles serdeņa vilcieniem. Tikai vārds, bet aiz tā – gleznotāja, grafiķe Felicita Pauļuka.

Uz saviem darbiem māksliniece parakstās plaši un brīvi, pat it kā izaicinoši. Šis paraksts ir arī viņas pašapziņas, rakstura un gara izpausme, spēja vienā vārdā izteikt attieksmi pret dzīvi un mākslu. Māksliniecei sveša cienīga reprezentācija un etiķetes uzrunas. Aktīvā un temperamentīgā daba vēršas pret kompromisiem, pašapmierinātību un pelēcību. Viņa vienmēr atradusies kustībā un maiņā, strādājusi ar lielu garīgu atdevi, ir arī apbrīnojami prasīga pret savu darbu, pat nežēlīga. Māksliniece, kas spēj ne vien radīt, bet arī iznīcināt to, ko uzskata par mazvērtīgu. Necieš, ja kāds ierauga viņas darba „virtuvi” – tā ir savlaicīgi „iztīrīta”. Felicitai piemīt arī liela individualitātes saglabāšanas spēja – tikai tāpēc viņa varēja piecpadsmit gadus strādāt ar pasteli, gleznot aktus un glabāt tos darbnīcā, nerādot izstādēs.

Felicitas Pauļukas dzīves un jaunrades centrā vienmēr atradies cilvēks – humāns un vienkāršs, bet arī pretrunīgs un sarežģīts. Viņas mākslas uzdevums ir piekļūt cilvēka būtības dziļākajiem slāņiem un likt sajust tā gara starojumu.

Viņas vārds mums ir kļuvis par sinonīmu pastelim. Pastelis – Felicitas Pauļukas mākslas nozīmīgākais sasniegums.

Piecdesmitajos un sešdesmitajos gados plaši pazīstami bija mākslinieces ogles un sangīnas zīmējumi, psiholoģiskie portretu cikli „Latviešu zvejnieki”, „Donbasa ogļrači”, „Ukrainas kolhoznieki”, „Aizkarpatu ļaudis”, „Latviešu sarkanie strēlnieki”, un „Sāremā salas zvejnieki”. Mākslas kritika jau tolaik dēvēja par vienu talantīgākajām zīmētājām, par izcilu portretisti.

Pēckara laikā Mākslas akadēmijā viņa bija labākā zīmētāja, kas gan pārsteidza, gan mulsināja pedagogus un dažādas komisijas. Pārsteidza tāpēc, ka toreiz bija gluži neakadēmiska, „nepareiza”, un citu kursu studenti viņas darbus sesiju laikā gāja skatīties kā kaut ko īpašu.

***

Fragmenti no Laimas Slavas intervijas:

Felicita Pauļuka - Jāņa Pauļuka visu meiteņu mēraukla. Viņu pirmās tikšanās brīdī - jauniņā akadēmijas brīvklausītāja Felicita Jānke, lieliska zīmētāja, kas vēlāk izveidojās par spožāko pasteļglezniecības zvaigzni Latvijas mākslā. Par Jāņa Pauļuka liktenīgi izvēlētā ideāltipa noturību liecina ne vien agrīnie darbi, kad Felicita bija to pastāvīgs modelis, bet arī vēlākie, kad viņu ceļi jau bija šķīrušies: Felicitas tēla aprises kā bija, tā palika noteicošās visos meistara gleznojumos - gan figurālās kompozīcijās, gan plikņos.

L.S.: Jau diezgan agri jūs bijāt viņa modelis...
F.P.: Nē. Viņš sameklēja mani, lai iepazītos, tikai tad, kad ieraudzīja, kā es viņu uzzīmēju.

L.S.: Vai tad tas bija tik pārsteidzoši? Jūs taču tikko bijāt iestājusies akadēmijā!
F.P.: Es zīmēju no trīs gadu vecuma! Mans tēvs bija kolosāls pianists (viņš bija galvenais grāmatvedis pie Maikapara), kad viņš nāca mājās, pirmais, ko darīja - sēdās pie klavierēm. Kad es paliku viena mājās, es arī sēdos pie klavierēm. Un pēc piecām minūtēm noskaidroju, ka es jau nu pianiste nebūšu. Bet mani vienmēr atrada zīmējot. Taču man nekad nebija ienācis prātā zīmēt kādu no dzīves. 14 gadu man bija, kad es pirmo reizi iedomājos mammu zīmēt. Un biju pārsteigta - pavisam cits rokraksts, it kā to nebūtu zīmējusi es! Ļoti līdzīgs. Es jau nekad negāju rādīt, ko es darīju, man nepatika, ka tur kāds bāž degunu. Bet tad es izdomāju mammai parādīt. Viņa paskatījās - un uzreiz prom. Es prasu: "Vai tad nav?" - "Pat ļoti!" - "Vai tad nepatīk?" - "Nāksies vest tevi mācībās!"  Paps jau bija repatriējies, viss bija uz viņas pleciem. Kad man palika 15 gadu (tas bija maijā), viņa teica: "Iesim!" Mēs gājām uz balto māju, kāpām augšā, un mamma teica: "Tā ir Mākslas akadēmija! Akadēmijas eksāmeni būs pēc divām nedēļām." Bija arī sagatavošana. Bet mamma jau zināja, ka Tillbergs ir izbraucis uz ārzemēm, Bīne - uz laukiem, ir vienīgi Augusts Dīriķis. Tas bija 1940. gads. Dīriķis bija aizņemts, viņam bija jālikvidē korporācijas, bet - es varot rīt atnākt zīmēt. No rīta es atnāku, Dīriķis apsēžas un parāda man: jāmēra horizontāli un vertikāli, viņš būšot pulksten četros un - sveiki! Es paliku viena pati ar Jupitera galvu: nu kā viņš rādīja to mērīšanu - roku izstiept, saliekt? Vai dieniņās, es nevarēju atcerēties... Es tāpat sāku zīmēt to Jupitera galvu. Atnāk Dīriķis, es saku: lūdzu, jūs man parādiet, kā tā mērīšana ir jādara, es īsti neievēroju! Viņš samēra manu zīmējumu un saka: "Ja tā var uzzīmēt bez mērīšanas, tad tā mērīšana nav vajadzīga!" Es zīmēju pēc līdzības. Tā bija, kad es mammu zīmēju, tā arī to Merkuru uz eksāmeniem - to es tā mazāk izstrādāju, un izskatījās, it kā es kaut ko saprotu. Pateicoties zīmējumam, es tiku akadēmijā (brīvklausītājos, jo trūka vidusskolas), neko citu darījusi nebiju.

L.S.: Bet kāpēc Pauļuks bija jāzīmē?
F.P.: Man viņš ļoti patika! Viņš bija tik iespaidīgs! Nu, vai tad tā nav? (Rāda fotogrāfiju) Man jau tādi kungi vien apkārt bija - ar šlipsēm un uzvalkos, šitāds brīvs man bija pārsteigums. Es redzēju: viņš nāk koridora galā - viņam melns pulovers ar baltu maliņu, rūsgani nikerbokeri un melni zābaki no mīkstas ādiņas (viņam vienmēr bija ļoti kopti apavi), tā krokojās... apakša ar dzelzi vēl pasista - viņš bija ārkārtīgi efektīgs! Nevis švītīgs, bet ar stilu. Es iegāju iekšā kursā un pēc atmiņas viņu uzzīmēju. Kāds gāja garām un izsaucās: redz, kāds Pauļuks! Un visi bija man apkārt - Pauļuks kā Pauļuks! Laikam tas izplatījās pa akadēmiju. Nākamā dienā pie manis pienāca komsorgs - ļoti solīds, kā dāmai paklanījās: vai nevarot lūgt to sienasavīzei. Es iedevu. Un Pauļuks ieraudzīja. Tā ka viņš pirmo ieraudzīja zīmējumu, bet es jau viņu biju redzējusi iepriekš.

L.S.: Un kā tapa Pauļuka pirmā Felicita?
F.P.: Tas bija vēlāk, kad mēs nejauši uz Lazaretes ielas satikāmies un viņš uzaicināja mani uz savu darbnīcu. Tur viņam viss bija ļoti akurāti. Ļoti. Pie sienas - gleznas melniem foniem. Bet tas melnums bija ļoti dzidrs, bagāts, tas nebija beigts melns. Viņš bija ar lakām strādājis - tie bija tādi bagāti, caurspīdīgi melnumi. Faktiski tikai vienu no tiem darbiem esmu redzējusi kādā no viņa izstādēm. Māte apņēmusi bērniņu un priekšā kritušais. Tad vēl tā čigānu meitene tur bija. Bija runa arī par pozēšanu. Bet kurā reizē? ... Nē, viņš man vēstuli uzrakstīja. Tā bija kā visa dzīve uz priekšu ieprogrammēta. Dabūju vēstuli un tūlīt paslēpu no mātes. Kad gāju - es biju tik satraukta, ka nemaz nevarēju paiet pa ielu. Man drebēja ceļgali un vajadzēja skriet. Tā bija pirmā vēstule, ko es no viņa saņēmu. Man bija tikko palikuši 16 gadi. Es nāku, un viņš durvīs kaut ko meistaro. Viņš braukšot uz Beļģiju. Ak vai! Nu ko lai es izdaru tādu, lai viņš nebrauc vai lai paņem mani līdzi! Bet viņš jau patiesībā nemaz netaisījās braukt, viņš bija man tur lējis... Viņš taisīja durvis tāpēc, ka bija ielauzušies un drēbes nozaguši (izrādījās vēlāk, ka tas bijis sētnieks). Bet - jā, viņš brauks uz Beļģiju! Un es uz to iekritu... Un faktiski ar to arī sākās mums tas romāns.

L.S.: Bet kā viņš vērtēja jūsu zīmētājas talantu? Māksliniekam jau nav nemaz tik viegli atzīt otra spējas...
F.P.: Uzreiz jau bija arī jāzīmē. Viņam bija Fēlikss (Fēlikss Stabule - iecienīts akadēmijas modelis tai laikā - L.S.) no akadēmijas, rombveidīgs, un viņam zīmējumā trūka no muguras un rokām. Viņš teica: es pozēšu, un tu zīmēsi. Es zīmēju - ar ogli. Viņš paskatījās. "Va velns, cik tu precīzi, kas tev par precīzu redzi! Bet ogli vajag turēt plakaniski." Labi, būs plakani. "Es dzirdu pēc skaņas - tu pareizi zīmē! Velns, kas tu par zīmētāju, šitā tu vēl kļūsi par Eiropas zvaigzni!" Pēc tam akadēmijā, kad es biju otrā kursā, man Jēkabs Strazdiņš teica: tas ir ļoti labi, ka jūs turat ogli plakani - ja jūs to nedarītu, es jums to pateiktu. Vēlāk es domāju: redzi, ja Jēkabs Strazdiņš būtu man to pateicis, viņš jau nu neietu plātīties, ka iemācījis man zīmēšanu!

L.S.: Vai Pauļuks pats gleznoja ar prieku vai mocījās?
F.P.: Ļoti dažādi! Ja viņš man lika pozēt, tad viņš mani tik ilgi mocīja, ka ne tā es skatos, ne to domāju, kamēr biju novesta līdz asarām. Un tad - uzreiz bija gatavs!

L.S.: Viņam patika saraudināt?
F.P.: Tā varēja domāt! Viņam ļoti patika visādas cepurītes, un ar tām cepurītēm viņš mani gleznoja.
 

Vairāk par Felicitu Pauļuku Jūs varat lasīt news.lv