1930. g. izglītības ministrija, ievērojusi Brezovskas darbu, atver Seces pagasta Upmalu pirmās pakāpes pamatskolu, uzticot tai pārzines pienākumus. Pirmajā mācības gadā tajā ir tikai 22 bērni, bet pēdējā — 1944. g.pirms Latvijas atstāšanas — 80 un strādā trīs skolotāji četrās pamatskolas un vienā pirmskolas klasē. It sevišķi uz Upmaliem vecāki sūta bērnus, kuriem radušās grūtības vai sarežģījumi mācībās, vai rakstura attīstībā. Jo skolas pārzine prot ar tiem labi tikt galā. Brezovskas centību ievēro arī prezidents K. Ulmanis un sekmē mācības līdzekļu iegādi, cita starpā teikdams: "Kad viņa tā ir cīnījusies, tad vajag dot!"
Raženo darbu pārtrauc Otrais pasaules karš. Skolotāja ar bēgļu vilni nonāk Berlīnē un no turienes Honzenas ciemā Lejassaksljā. Kad dibinās nometnes un latvieši pulcējas vienkopus, Brezovska atjauno savu skolu trimdā, ar to pašu dzimtenes nosaukumu. Skola darbojas Honzenas un Brinninghauzenas ciemos, kas atrodas viens no otra 4 km attālu, kālab vienā ciemā stundas notiek priekšpusdienā, bet otrā — pēcpusdienā. Skolā ir visas septiņas klases ar septiņiem audzinātājiem. 1947.g. vasarā nometnes pārceļot uz Hanoveru, kur jau latviešu tāpat ievērojams skaits priekšā, apvienojas arī skolas. Darbs turpinās ierastā gaitā, arī pēc lielā emigrācijas viļņa, jo pēc izglītības sistēmas pārkārtošanas, Hanoverā atkal nodibinās papildskola, kuras vadību uztic Ernai Brezovskai, ko tā veic vēl šobrīd. Bez tam sirmā audzinātāja dzied arī Hanoveras latviešu korī un oitādl palīdz sabiedriskā darbā. Kaut viņas agrākie audzēkņi izklīduši pa visiem kontinentiem, tie Ernu Brezovsku atceras kā savu garīgo māti. (Latvija, 25.09.1965)