Antonio Rudolfo Kvinns-Oksaka (angļu: Antonio Rodolfo Quinn-Oaxaca; 1915—2001), plašāk pazīstams kā Entonijs Kvinns (angļu: Anthony Quinn), ir amerikāņu—meksikāņu aktieris, pazīstams pēc vairākām kritiķu atzītām un arī labi pārdotām filmām, kā "Grieķis Sorba", "Arābijas Lorenss", "Tuksneša lauva", "Navaronas lielgabali". Divkārt saņēmis Akadēmijas balvu par lomām filmās "Viva Zapata!" un "Dzīves kārība". Spēlējis kopā ar sava laika spožākajiem Holivudas aktieriem. Pazīstams arī kā aktīvs sabiedriskajā un ģimenes dzīvē, kā arī aizrautīgs mākslas mīļotājs.

Biogrāfija

Kvinns dzimis kā Antonio Rejess. Māte bija acteku cilts iedzimtā, bet tēvs īru—meksikāņu pēcnācējs un piedzīvojumu meklētājs, uz ko Entonijs atsaucies vēlākajā daiļradē. Jaunībā studējis mākslu un darbojies kā profesionāls bokseris. Mākslas studiju laikā iepazinās ar Frenku Loidu Raitu, kurš ilgstoši bija viņa iedvesmotājs. Ar trīsdesmito gadu vidu iesaistījās raksturlomu spēlē ("Parole" (1936) kā debijas filma). Jau šai laikā iezīmējās Kvīna spējas nospēlēt neiejūtīgus ļaundarus, kā filmās "Zināt ir bīstami" (1938), "Ceļš uz Maroku" un citās.

Atgriezies Holivudā 1950. gados, spēlējot kopā ar lielisko Marlonu Brando Elia Kazana lentē "Viva Zapata", lai gan vēlējās spēlēt titullomu, to saņēma Brando, kurš bija pārliecinājis režisoru iepriekšējās lentēs. Ar savu spēli pārliecināja kritiķus un ir pirmais meksikāņu—amerikāņu izcelsmes aktieris, kas saņēmis šo balvu. Brando savukārt pārspēja Garijs Mūrs lentē "Pilns mēness".

Par augstāko karjeras punktu jāuzskata filma "Grieķis Zorba", par ko saņēmis Oskara nomināciju, šis periods vispār iezīmējas kā lomām bagāts, šai laikā lomas filmās "Mags" (1968) ar Maiklu Keinu pēc Džona Foulza romāna motīviem. Arī La Bataille de San Sebastian ("Kauja Sansebastjanā") tapusi šai laikā. Filmā veiksmīga saspēle ar Čārlzu Bronsonu un The Secret of Santa Vittoria kopā ar itāļu skaistuli Annu Maņjāni minamas pie spilgtām viņa raksturlomām. Šajās lentēs pauž smalka psiholoģiska portretējuma iezīmes un spēju iedzīvināt ne tikai filmu saturisko līniju, bet arī laikmeta garu.

1977. gadā spēlēja pretrunīgajā drāmā "Muhameds — Dieva vēstnesis" par islāma izcelsmi. Kopā ar Irenu Papas, Oliveru Rīdu, Džonu Gilgudu spēlēja beduīnu klejotāju līderi Omaru Muhtaru, kurš cīnījās ar Benito Musolīni vienībām Lībijas tuksnešos. To negatīvi uzņēma kritiķi rietumos un arī publika tai neveltīja lielu atsaucību.

Māksla un tās nozīme viņa dzīvē

Mākslas kritiķis Donalds Kuspits izteicies, ka "māksla un aktierspēle vienojas Kvīnā kā ģēnija dzirksts". Jau no agras jaunības Kvīnu saistījusi māksla, tīņa gados uzvarot vairākos jauniešu konkursos, īsu laiku mācījies pie Frenka Loida Raita, kurš iedvesmoja mācībām aktierspēles meistarībā, īpaši runas kultūras uzlabošanā. Lai gan nekad nav mācījies mākslas skolās, pašmācības ceļā studējis modernistu darbus Parīzē, Ņujorkā. Iespaidu meklējumos ilgstoši pavadījis Eiropā, ilgi arī Tuvajos Austrumos un Āfrikā. 1980. gados viņa darbus sāka izstādīt starptautiski, piemēram Losandželosā.

Atsauces viņa darbībai, piemiņa, privātā dzīve

Par godu Kvīnam, viņa vārdā nosaukta Belvedera publiskā bibliotēka Losandželosā, kā arī Rodas salā Dodekanēsu salu grupā, kuru iegādājās filmas "Navaronas lielgabali" uzņemšanas laikā.

Kvīna privātā dzīve izraisījusi lielu publikas interesei, jo bija krāsaina un neparasta. Pirmo reizi aktieris precējies 1937. gadā ar Katrinu DeMillu, ar kuru kopā viņam pieci bērni. Šai laulībā piedzīvojis smagu traģēdiju, jo pirmdzimtais dēls noslīka piemājas baseinā. Šķiršanās norisa 1965. gadā. Vēlāk apprecēja itālieti Jolandu Adolori, ar kuru kopā bija trīs bērni, pēdējais no kuriem dzima 1967. gadā. Kopā ar sekretāri Katrīnu Benvilu viņam 3 bērni, viens no kuriem ārlaulībā dzimis, tomēr šī laulība bija veiksmīga un ilga līdz pat aktiera nāves stundai.