*1878. I 09. Katvaras pag.; T. skolotājs, M. Emma, S. Marija dz. Bišofs

                1899. beidzas Nikolaja I klasisko ģimnāziju Rīgā,

                1906. beidzis Pēterpils satiksmes ceļu inženieru institūtu,

                1906/1908. Pēterpils ceļu apgabalu valdes dienestā,

                1908/1910. Pēterpils politehnisko kursu lektors,

                1910/1915. Volgas tehniski administratīvo ūdens ceļu 

                                Tveras iecirkņa priekšnieks,

                1915. Rīgas frontē būve tiltu pie Katlakalnā,

                1915/1919. Tērbatas Pleskavas ūdens ceļu priekšnieks,

                1919. Latvijas ūdens ceļu direktors,

                1919. Latvijas Universitātes docents hidraulikā,

                1921. ievēlēts par tehniskās mehānikas katedras docentu,

                1924. promovējis par inženieru zinātņu doktoru,

                1924. ievēlēts par profesoru pie tehniskās mehānikas katedras,

                1931. XI 16. apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeņa III šķiru # 630.

                1938.  Latvijas Universitātes prorektors.

                1938/1940. Namīpašnieks Fabrikantu 5,

                Apbalvots ar Atzinības Krustu.

PROF. DR. ALFREDS VĪTOLS miris 22. jūnijā Upsalas akadēmiskajā slimnīcā,kur tas nogulēja slims 3 nedēļas pēc ievainojuma. Viņu skāra uz ielas automašīna un ievainoja galvā. Ar viņa nāvi latvieši zaudē vienu no visievērojamākajiem zinātniekiem, kam bija labs vārds starptautiskā mērogā.
Viņš dzimis 1878. gada 8.janvārī kā skolotāja dēls. Ar zelta medaļu beidzis Rīgas Nikolaja ģimnāziju, viņš studēja Pēterpils Ceļu inženieru institūtā, kuru pabeidza 1906. gadā. Ilgākus gadus nostrādājis Krievijā kā dzelzs un ūdensceļu inženieris,Vitols atgriezās Latvijā 1919.g. un ieņēma ūdensceļu direktora amatu. LU inženieru fakultātē Vītols sāka lasīit tehnisko mehāniku un hidrauliku. Pēc 1924.g. sekmīgi aizstāvētas disertācijas, viņš iegūst doktora grādu un kļūst par profesoru .
Nelaiķis bija kādu laiku savas fakultātes dekāns, kā arī LU prorektors. Vītols bija stingrs,bet taisnīgs vīrs un izcils zinātnieks. Viņš piedalījās vairākās starptautiskās konferencēs, viņa raksti iespiesti ārzemju zinātn.žurnālos un L. U. rakstos.Viņš tika uzaicināts par locekli ekspertu komisijā, ko organizēja Tautu savienība,lai izšķirtu ūdens ceļa strīdus jautājumu starp Poliju un Dancigas brīvvalsti. Prof. Vītols ņēma dzīvu dalību arī Ķeguma izbūves jautājumos. Viņa vārdam bija laba skaņa arī zviedru speciālistu starpā.
Nelaiķa piederīgie: kundze, dēls, meita, meitas dēls atrodas Zviedrijā. Kā bēglis prof. Vītols uzturējās Ekbakenas nometnē, kur nolasīja tautiešiem savu pēdējo referātu par spēka stacijām, vēlāk uzturējās Storvretā. Garā možs līdz mūža galam viņš paliek atmiņā kā izcila un gaiša personība.
Nelaiķa pīšļus krematizēs Stokholmā, Meža krematorijā 29. jūnijā plkst. 13:30. Kapellā pirms tam dievkalpojums un atvadīšanās.

                Avots:       „Students“ # 7/1938.;

                                „Universitas“ # 2/1938.;

                                „Es viņu pazīstu“, R., 1939.

                                "Latvju ziņas", 28.06.1945

Dēls - Juris (Georgs) pazīstams zviedru inženieris. Meita - Irēna Zviedrijā, kuras vīrs  ... Blese kā leģionārs krita gūstā un vēlāk bija skolotājs Koknesē (pēc prof. J.Stradiņa raksta)