Andrejs Bērziņš bija Latvijas politiķis, sabiedrisks darbinieks. Bijis Latvijas tirdzniecības un rūpniecības ministrs no 1921. gada janvāra līdz jūnijam, kā arī Tautas padomes loceklis un Latvijas Satversmes sapulces deputāts. Vēlāk bijis Tirdzniecības un rūpniecības kameras priekšsēdētājs.

Andrejs Bērziņš piedzima 1875. gada 29. aprīlī Madonas apriņķa Liepkalnes pagastā. Apmeklējis Kokneses draudzes un Vietlavas ministrijas skolas.

No 1891. līdz 1896. gadam strādāja par pagasta darbveža palīgu un darbvedi. 1909. gadā Berlīnē klausījies priekšlasījumus par tautsaimniecību.

 Pirmā pasaules kara laikā (no 1914. līdz 1918. gadam) bija Liepājas domes priekšsēdētāja biedrs. 1919. gadā darbojies pilsētas domē kā deputāts, paralēli ieņemot arī citus amatus.

Tajā pašā gadā kļuvis par Tautas padomes locekli. Bērziņš bija arī Lejaskurzemes apgabala priekšnieks, kā arī Latvijas Pagaidu valdības pilnvarotais saziņai ar Sabiedrotajiem unVāciju.

1920. gadā ievēlēts Latvijas Satversmes sapulcē no Latvijas Darba partijas saraksta.

1921. gadā dažus mēnešus bija tirdzniecības un rūpniecības ministrs Kārļa Ulmaņa vadītajā valdībā, pēc valdības demisijas amats tika likvidēts.

 Neilgi pēc tam kopā ar citu Ulmaņa valdības dalībnieku,Rūdolfu Bēnusu, kā arī vairākiem citiem partijas pārstāvjiem, izstājies no Darba partijas.

Strādājis vairākos laikrakstos. 

1922. gadā kļuva par Liepājas bankas valdes priekšsēdētāju, darbojies arī citu uzņēmumu valdēs.

 Bijis arī Latvijas Kredītbankas direktors. 1935. gadā kļuvis par Tirdzniecības un rūpniecības kameras priekšsēdētāju, amatā bija vairākus gadus.

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā ticis arestēts, 

1941. gadā izsūtīts,

miris 1941. gada 24. decembrī.