Elza Radziņa  dzimusi 1917. gada 10. februārī Harkovā, bija izcila latviešu aktrise.

Skatuves gaitas uzsākusi 1936. gadā Jelgavas teātrī,

mācījusies Jelgavas teātra studijā (1942).

Jelgavas Drāmas teātra (1945.-1953.),

Valmieras Drāmas teātra (1953.-1954.)

un Drāmas teātra ( Nacionālais teātris) - (kopš 1954. gada) aktrise.

Filmējusies kopš 1949. gada.

Radziņa ir aktrise, kurai ir veltīti dzejas krājumi, radīta filma, viņa ir gleznota un apdziedāta, viņa ir Zinātņu akadēmijas goda locekle.

Kembridžas Biogrāfiskais centrs Elzu Radziņu savulaik ir atzinis par gada aktrisi.

Īpašu vietu visas Latvijas kultūras dzīvē ir ieņēmušas viņas, Ārijas Elksnes, Rabindranata Tagores un latviešu tautasdziesmu programmas.

Radziņas pirmā kino loma- Jūlija Raizmana filmā "Rainis" (1949). Filmā "Rainis" Elza Radziņa tēloja Doru, Jāņa Raiņa māsu (Pētera Stučkas sievu).

Režisora Grigorija Kozinceva filma "Hamlets" (1964) pati par sevi uzskatāma par padomju kino leģendu. Ģertrūdes loma šajā filmā Elzu Radziņu padarīja pazīstamu pasaulē.

Pirmā Radziņas līmeņa kino loma Rīgas kinostudijā bija Asta madāma Leonīda Leimaņa filmā "Purva bridējs" (1966).

 Oļiņieti - Elzai Radziņai  režisora Voldemāra Pūces "Mērnieku laikos" (1968).

1970.gads  - Ance Oļgerta Dunkera "Klāvā - Mārtiņa dēlā" un Aleksandra Leimaņa "Vella kalpu" spriganā Ģertrūde.

Sekoja valdonīgā māte Gunāra Pieša filmā "Pūt, vējiņi!" (1973) kino versijā un Dollija Jāņa Streiča "Teātrī" (1978).

1995.g. apbalvota ar Trīszvaigžņu ordeni IV pakāpi

Mirusi 2005. gada 18. augustā Rīgā.

Apbedīta Rīgā 1. Meža kapos, Mākslinieku kalniņā. Kapa piemineklis izgatavots no Zviedrijas granīta un sastāv no divām daļām, kas atgādina priekškaru, aiz kura redzams aktrises siluets. Pieminekļa autore ir L.Franckeviča, bet idejas īstenotāji - I.Feldbergs un O.Breģis.