Vaironis Jakāns piedzima 1927. gada 20. jūnijā, Jaunjelgavā, friziera Ernesta Jakāna ģimenē. Mācījās Jaunjelgavas vidusskolā.

1944.g. Tika mobilizēts vācu armijā un novirzīts par palīgu lidotāju daļā

1945. g. Padomju okupācijas armija viņu sagūstijā un nosūtīja uz koncentrācijas nometni Tambovas tuvumā (Moršanskas filtrācijas nometne)

1946. gadā, pēc pusotra gada spaidu darbiem padomju koncentrācijas nometnē atbrīvots,atgiezās Latvijā.

1952. gadā beidzis Latvijas Konservatorijas teātra fakultāti.

Strādājis par aktieri:

• 1952—1953 Jelgavas drāmas teātrī;
• 1953—1954 Valmieras drāmas teātrī
• Kopš 1954. gada bija Nacionālā (tobrīd- Andreja Upīša Latvijas PSR Valsts akadēmiskais drāmas) teātra aktieris.

1960. gadā debitēja kino epizodiskā lomā filmā "Vētra". Filmējies daudzās Rīgas Kinostudijas režisoru filmās.

Vaironis Jakāns mira 2008. gada 29. decembrī, Rīgā. Apbedīts Rīgas Meža kapos.

Avots: wikipedia.org, news.lv

***

Epizode no filmas "

***

– Jums ir tāds neparasts vārds – Vaironis, izklausās kā savulaik jaundarināts.

– Redz, esmu dzimis 1927. gada 20. jūnijā. Turpat blakām Vaironim – toreiz baznīcas kalendārā 19. jūnijā bija tāds vārds. Vēlāk ulmaņlaikā pārlika par Varoni. Bet emigrantu baznīcas kalendārā joprojām palicis Vaironis. Tagad mani sauc par Vairi. Man pašam patīk. Vairoņu nemaz tik daudz nav… Labi gan, ka vecāki neiedeva to Varoni. Es gan esmu spēlējis varoņus, bet tikai negatīvā nozīmē (iesmejas).

– Izklausās, ka nākat no stipras latviskas dzimtas.

– To nu varu teikt. No mātes puses dzimtā ir Rasa, kurai atvasēs Anna un Berta, vēl divas meitas un divi dēli, kā jau pie latviešiem agrāk bija pieņemts. Manai mātei bija Mīle vārdā. Tēvs, lai izklausītos labāk, sauca par Emīliju. Bet man atmiņā palikusi tā Mīle. Ļoti vecs, smuks, mīļš vārds. Tēva brāļiem vārdā bija Pēteris un Jānis, pašam Ernests iedots. Es vienmēr lepojos, ka mans tēvs devies aizstāvēt Rīgu pret bermontiešiem, iestājies Daugavgrīvas 1. brīvprātīgo strēlnieku pulkā un bijis ziņnesis pie leģendārā pulkveža Brieža. Ar Jura krustu apbalvots. 1916. gadā viņu pie Olaines ievainoja, aizsūtīja uz Pēterburgu ārstēties. Divdesmitajos atgriezās jau brīvā Latvijā un apprecēja manu māti Mīli.

.....

Ko tik neesmu pārdzīvojis! Visus tos laikmetus – ulmaņlaikus, krievu, vācu un atkal krievu okupāciju, nu brīvu Latviju. Vācu laikā mani septiņpadsmit gadu vecumā no komercskolas mobilizēja gaisa spēka izpalīgos. Nonācu Kurzemes katlā, tur sagaidīju kapitulāciju. Vācieši bēga uz Ventspils ostu. Mēs, puikas, atšķīrāmies, tā teikt, dezertējām, gribējām palikt dzimtenē. Citi, kas bija talsenieki, devās turp; es gāju kājām uz mājām, uz Jaunjelgavu – esmu pretim Skrīveriem dzimis, ļoti smukā vietā. No frontes pretim nāca latvieši leģionāri, turējāmies kopā. Mūs paņēma ciet īsi pirms Jāņiem, sadzina visus pie Jelgavas cukurfabrikas, salādēja vagonos. Pusotru gadu biju lēģerī aiz drātīm Tambovas apgabalā. Tur būvēja Maskavas–Saratovas gāzes vadu, ar rokām rakām, mālu kapājām. Drausmīgi. Četrdesmit dienu bez maizes. Tie zēni no purviem mira, katru dienu nesa no barakām laukā

… Kad karš bija beidzies, domāju: tās šausmas garām, tagad jāpriecājas. Gribēju būt, kur cilvēki, kur sporto, kur spēlē teātri. Ar tādu domu arī atnācu uz Rīgu, lai pēc visām tām šausmām priecātos pats un darītu prieku citiem. Un par to tagad jūtos laimīgs, jo daudzi jo daudzi man teikuši paldies.

Par savu teātri visu mūžu esmu uzskatījis Nacionālo. 1952. gadā šurp tiku nosūtīts pēc institūta beigšanas. Te mēs ienācām pieci reizē – Liniņš, es, Indriksone, Dūda un Romanova, mana skatuves cīņu biedre, ar kuru tik daudz kopā spēlēts. Man jau bija iedota loma, bet te pēkšņi nāk no Ministru Padomes pavēle anulēt komisijas norīkojumu un pārcelt mani uz Jelgavas teātri. Tur iecerēta luga par Ļeņina jaunību. Titullomai nolūkojuši mani. Tur nu vairs nekā nevarēja pretoties. Radziņa spēlēja Ļeņina māti.

Pēc tās lomas mani četrreiz mocīja. Gribēja, lai stājos partijā. Toreiz bija lielas grūtības atteikties. Pirmajā reizē atzinos, ka esmu bijis vācu armijā. To viņi zinot. Teātra direktors Zandersons pats galvošot par mani, tādu brašu jaunekli. Sacījos padomāt. Pēc laiciņa: nu, izdomāji? Saku: tomēr nestāšos, jo nesaprotu, kā kurpnieciņš par daudzām darba stundām saņem tik mazu aldziņu, bet partijas vīri brauc pasaulē gluži par velti… Nu, ja es domājot gluži kā tāds trockists, tad man tiešām partijā neesot vietas… Baidījos, būs represijas, nedos lomas. Taču mainījās direktori, un viss kaut kā piemirsās

… Ulmaņlaikā ģimenē un skolā biju audzināts patriotiskā garā – latviskums pa visām līnijām. Bija mazpulki un skauti, un, kad ulmaņlaiku pamatskolas pēdējās klasēs militārajās stundās pie mums atbrauca Latvijas armijas virsnieki, mēs, puikas, viņus apbrīnojām, gluži vai dievinājām. Latvijas armijas virsnieks puikām bija paraugs – cik stalta stāja, cik iznesīga uzvedība! Bet kad ienāca krievu armija… Atceros, biju laukos pie onkuļa ganos. Te no meža izlien viens šķībām acīm, domāju, kāds indiānis, vai; mute sarkana kā slepkavniekam – ar saujām mežā laikam bija mellenes saēdies… Nušņurkuši, noplukuši…

****

Avots: Vita Krauja, intervija, Latvijas Avīze 20. jūnijs 2007