Dzimis kalpa ģimenē. Mācījies Kauguru pagastskolā (1885-1888), E.Heines privātskolā Valmierā (1888-1891), Nikolaja ģimnāzijā Rīgā (1891-1896).

Studējis RPI Ķīmijas nodaļā (1896-99,1900-1902), par revolucionāru darbību no institūta izslēgts., 1902 no marta līdz maijam atradies apcietinājumā. Rakstu krājuma "Vārpas" līdzsastādītājs (1-2, 1894-95), laikraksta "Dienas Lapa" (1897) un žurnāla "Mājas Viesa Mēnešraksts" līdzstrādnieks (no 1901).

Aktīvi piedalījies politiskajos notikumos 1905.g. revolūcijā, bija viens no sociāldemokrātu partijas līderiem, darbojies Federatīvajā komitejā.

Pirmās publikācijas - galvenokārt tulkojumi 1892.g. Publicējis daudz rakstu par dažādiem jautājumiem. Paliekoša nozīme ir rakstiem par literatūras un mākslas problēmām:

• "Mākslas un kultūras sakars XIX gadu simtenī" (1901),
• "Jaunākais mūsu rakstniecībā" (1902),
• "Jaunākās parādības mūsu rakstniecībā" ,
• "Aspazija un viņas dzeja" (abi 1904),
• "Māksla un revolūcija" (1906) u.c.

Daudz uzmanības pievērsis cittautu literatūrai. ("Gogolis" , "Emīls Zolā", "Vēstules par ārzemju rakstniecību", visi 1902.,"Henriks Ibsens- jaunlaiku klasiķis" , 1903. u.c.). Kopā ar V. Dermani publicē pret Niedru vērstu brošūru "Ko Andrievs Niedra mums sludina?" (1905).

Piedalījies skolotāju kongresā 1905. novembrī un sarakstījis brošūru "Mūsu tautskola" (1905), kurā izvirzīta prasība demokratizēt un padziļināt pamatizglītības apguvi. Sākoties revolūcijas apspiešanai, 1906.g. devies uz Pēterburgu. Tur izdotajā latviešu presē- laikrakstā "Pēterburgas Atbalsis" (arī redaktors), "Pēterburgas Latvietis" (arī redakcijas kolēģijas loceklis), "Progress", "Ņevas Viļņi" u.c. publicējis sabiedriski politiskus un literatūrkritiskus rakstus.

Žandarmērijas vajāšanu dēļ 1906.g. beigās emigrē uz Somiju un , atrazdamies Helsinkos, rediģējis žurnālu "Rīts"(1907). Sarakstījis vēstures apskatu "Kā Baltijas muižniecība tikusi pie savām privilēģijām" , sastādījis Krievijas Valsts domē teikto runu krājumu par soda ekspedīciju vardarbībām Latvijā- "Spīdzināšanas Baltijā" (abi 1907). Publicējis grāmatu "Vispārīga pasaules rakstniecības vēsture" (I, 1907). Bijis arī tulkotājs (L. Andrejeva "Jūda Iskariots un citi", G.D'Annuncio "Džokonda", M.Māterlinka "Peliass un Melizande").

Kad Somijā dzīve kļuva nedroša, Asars izbrauca no Somijas, bet smagi saslima un atgriezās Helsinkos, kur ārstējās nervu klīnikā.

1908.g. sākumā brālis Asaru pārveda uz Rīgu un ievietoja A.Šēnfelda nervu klīnikā; to uzzinājusi, žandarmērija Asaru ievietoja valsts slimnīcā, kur viņš mira. Sabiedriski politiskos un literatūrkritiskos rakstos Asars uzsvēra dzīves un mākslas saskari un attīstību, vērsās pret novecojušām dogmām un kanoniem.

Pēdējos dzīves gados Asars atsaucās uz K. Marksa, F. Engelsa, arī V. Ļeņina darbiem. Vērtējot sabiedriskas parādības, Asars gan balstījās uz marksisma tēzēm, bet literatūru un mākslu skatīja kā relatīvi suverēnas cilvēka garīgās darbības izpausmes.  

1926.g. Lielajos kapos atklāts piemineklis.  

Avots : Valmieras bibliotēka