Visi trīs Miķeļa Šnores dēli - Jānis, Pēteris un Miķelis kļuva par diplomētiem jūrā braucējiem, jo bija beiguši Ainažu Jūrskolu.

Par Ūķu saimnieku kļuva vecākais - Jānis, kurš sākumā pats devies jūrā ar lieliem kuģiem un labi pelnījis. Viņš ir bijis viens no galvenajiem lielo burinieku būves organizatoriem. Radi meta kolekti kuģubūvei, un Jānis vadīja šos darbus. Kuģus būvēja krastā. Šeit nodarbināti speciāli kuģu kalēji, galdnieki un zāģeri. Toreiz arī kokus nelaida caur gateri, bet gan caur īpašām stalažām, kur viens zāģētājs no augšas, otrs no apakšas tos pārvērta dēļos. Kad korpuss bija gatavs, vinču apmeta ap lielo Ūķu akmeni un kuģi vilka jūrā.

«Tie bija lieli svētki - kuģu kāzas. Tad tika kauti lopi, vārīts alus. Gadījies arī tā, ka vienreiz esot noēduši vērsi, bet kuģis neesot padzīts jūrā ne par sprīdi,» atcerējusies Jāņa meita Anna Simsone.

Pēc viņas ziņām, Jānim Šnorem esot piederējuši 13 lielāki un mazāki kuģi.

Līdzekļi jauno kuģu būvei iegūti, pārdodot vecos. Ir zināms, ka Ūķos uzbūvēti trīs prāvi trīsmastu burinieki ar vairāk nekā 100 reģistra tonnu nestspēju Peter Pauls, Rota un Austrums.

1891.gadā sadursmē ar citu kuģi Peter Pauls tiek bojāts un pēc pārbūves nodēvēts par Rīgu.

Vēlāk Jānis Šnore iepērk Skultes Mardagu mājas un vairāk nekā 100 ha zemes, ko pēc tam manto viņa divi dēli kapteiņi.

Ņemot vērā Jāņa saimnieciskās dotības, I.Cimermane domā, ka liels atbalsts vīram bijusi arī viņa sieva Marija - Kalnakumpanu saimnieka Pētera Vikmaņa vecākā meita. 

((citāti no tālbraucēja kapteiņa Pētera Šnores mazmeitas, arheoloģes Ieva Cimermane intervijas)