Dzimšanas vieta : Liepupes mācītājmuižas Ūķi.

Vecāki: tēvs Miķelis (02.07.1826 - 10.06.1867) un māte Dārta Šnore Vikmane ( 17.04.1830 - 15.10.1905)

Māsas divas un brāļi:

• Jānis,  
• Mārtiņš Miķelis (08.02.1863.- 06.07.1889.) beidzis 1885.gadā Ainažu jūrskolu ar tālbraucēja kapteiņa diplomu,1889.gadā Narvas reidā iet bojā, apbedīts Liepupes kapsētā.

Vectēvs: Andrejs Vikmanis (25.10.1798.-22.04.1874.) un vecmāte Trīne (26.04.1800.-18.04.1874.)

Laulājies ar Alīdi Vikmani ( 11.10.1868 - 21.06.1941) un ģimenē piedzimst

• Anna Leontīne Lauks Šnore ( 11.03.1888 ),
• Tekla Albertīne Dāvis Šnore (19.05.1891),
• Visvaldis Eduards (26.01.1895),
• Reinis Aleksandrs ( 08.12.1899),
• Rauls Edmunds (19.03.1901) un
• Austars Raimunds ( 14.03.1906)

Mācījies un beidzis Ainažu jūrskolu, ieguvis 1879.gadā tālbraucēja stūrmaņa un 1881.gadā  - tālbraucēja kapteiņa tiesības.

1886. gadā Pēteris Šņore. ar vidzemnieku būvēto šoneri "Rota" sasniedzis Ameriku

1887.gadā ar  burinieku ROTA devās leģendārā braucienā uz Dienvidameriku - Rosario ostu Argentīnā. Tas bija pirmais latviešu zemnieku būvēta un latviešu kapteiņa  vadīta burinieka brauciens pāri ekvatoram uz Dienvidameriku un  viens no pirmajiem braucieniem uz Ameriku.

Pēteris Šnore bija arī  burinieka ROTA līdzīpašnieks.

***

Pēteris Šnore šķērso Atlantijas okeānu Lai gan arī Jāņa brālim Pēterim Šnorem piederēja savs kuģniecības piederumu veikals un pansionāts Jaunķemeros, viņš ar visu sirdi nodevās latviešu jūrniecībai. P.Šnore papildināja jūrnieku ekipējumu ar paša izstrādātām glābšanas ierīcēm, no kurām dažas tika lietotas, citas godalgotas izstādēs. Viņš uzņēmās risku, izveidoja un vadīja pirmo savstarpējās kuģu apdrošināšanas biedrību, rakstīja periodikā. Viņš enerģiski nodevās latviešu valodas pareizrakstības izstrādāšanai, kad sākās tās ortogrāfijas veidošana. P.Šnore ir pratis 10 valodas.

P.Šnore papildināja jūrnieku ekipējumu ar paša izstrādātām glābšanas ierīcēm, no kurām dažas tika lietotas, citas godalgotas izstādēs. Viņš uzņēmās risku, izveidoja un vadīja pirmo savstarpējās kuģu apdrošināšanas biedrību, rakstīja periodikā. Viņš enerģiski nodevās latviešu valodas pareizrakstības izstrādāšanai, kad sākās tās ortogrāfijas veidošana. P.Šnore ir pratis 10 valodas. Viņš vadīja Rotas pārbraucienu uz tālo Rosario ostu Laplatas upes grīvā. I.Cimermane stāsta:

«Tajā pašā 1887.gadā, kad P.Šnore apprecas ar Alīdi (dz.Vikmani), Rota ar koku frakti devās uz Liverpūli. Izrādījās, ka no šejienes varēja dabūt izdevīgas fraktes uz Dienvidameriku, Laplatas upi. Tuvākās fraktes ir lētas un neizdevīgas.

Pēteris telegrāfiski prasa atļauju Jānim Amerikas braucienam un kuģu apsišanai ar cinku, Jānis sākumā nepiekrīt. Var redzēt, ka Pēteris par to ir noskaities un telegrafē viņam:

«Lūdzu, atļauj man apsist kuģi, vai arī gādā man frakti un telegrāfē, kurp lai es braucu.»

Beidzot Jānis piekrīt. Ir saglabājusies Pētera vēstule Jānim, kurā viņš sīki analizē situāciju un nobeigumā raksta:

«Nedomājiet, ka es, vienīgi tik sev labumu meklēdams, braucu uz Ameriku, jo, cik tālu tas zīmējas uz manu algu, tad priekš manis būtu ienesīgāk braukt uz īsākiem ceļojumiem, nekā uz gariem. Bez tam es tik labprāt vēlētos būt mājās pa ziemu pie savas mīļotās sieviņas, bet mans mērķis ir tas - braukt uz turieni, kur var cerēt atlicināt visvairāk naudas priekš rēderiem tuvu vai tālu. Ir jāizmēģina, vai Amerikas braucieni mūsu kuģiniekiem ir izdevīgi vai nav. Teters izmēģināja Ziemeļameriku, man jāizmēģina Dienvidamerika.» (citāti no tālbraucēja kapteiņa Pētera Šnores mazmeitas, arheoloģes Ieva Cimermane intervijas)» 

1891.gadā Pēteris ar ģimeni  pārcēlās un dzīvoja  Rīgā. Rosīgi darbojās Rīgas savstarpējās jūras apdrošināšanas biedrībā "Laima" - dibinātājs un direktors, kuģniecības sabiedrības " Austra" valdes loceklis, Francijas kuģu klasificēšanas biedrības " Bureau Veritas" eksperts.

Pirmā pasaules kara laikā dzīvoja un vadīja kuģus Tālajos Austrumos - Nikolajevskā pie Amūras, Kīnā un Japānā,  Hakodatē dzīvoja no 1920.-1922.un vadīja japāņu motorburinieku KAMCHATKA

Pētris Šnore iemācījās japāņu un ķīniešu valodas, kā arī sastādīja vārdnīcas no šīm valodām uz krievu valodu (nepaspēja izdot).

1923.g. dzīvodams Šanhajā viņš aizrāvās ar savu iemīļoto matemātiku un astronomiju, un pat sarakstīja un izdeva grāmatu "The wonderful mechanisms of the Universe", kurā iztirzāja Einšteina relativitātes teoriju. 

Šajā laikā pievērsās arī dzejai un sarakstīja vairākus darbus, tai skaitā "Latvju jūrnieku himnu" un "Dzimtenei", kurai mūziku sacerēja A. Valle.

1924.gadā atgriezās Latvijā nodarbojās ar astronomijas izpēti, bija Francijas Astronomu biedrības biedrs.

Sarakstījis vairākas mācību grāmatas par jūrniecības tēmu.

Mazbērni:

• Daina Āboliņa Lauks (25.06.1918.),
• Tekla Alīde Grīniņš Šnore,
• Ieva Cimermane Šnore ( 1930.- 2014.),
• Ilze Šnore,
• Daumants Pēteris,
• Austars.

Pētera Šnores zelta kabatas pulkstenis glabājas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā.

1984.gadā to atveda viņa vedekla Margarita Šnore Bištēviņa no ASV un viņa vēlējās, lai vīratēva pulkstenis paliktu Dzimtenē, saglabājot piemiņu par kapteini, kurš 21 gada vecumā ar 1. pakāpes tālbraucēja kapteiņa diplomu beidza Ainažu jūrskolu. .

Apbedīts ģimenes kapa vietā: Rīgā, Meža kapi.