Dāvus, Dāvis, jeb Dāvids Freimanis dzīvojis Zaļenieku pagasta "Būdniekos" (Ūziņos), māju saimnieks.

Aspazijas vectēvs-

•  Ūziņu pagasta vecākais,
• Ūziņu pagasta tiesnesis,
• Zaļās (Zaļenieku) baznīcas pērminderis.

Pratis skaisti spēlēt kokli.

1. laulībā ar Lavīzi dz. Neibergu (1819.- 27.03.1843.)  piedzima 2 meitas -

• Anna Freimane dz.09.02.1837. (vēlāk Gintere) un
• Margrieta Freimane dz. (vēlāk Rozenberga) - Aspazijas māte.

2. laulībā ar Trīni Librehti (1821 -1891) no Lutārtu mājām piedzima bērni -

• Zāmuels,(1847. - 1903.)
• Kristaps,(31.10.1849. - 26.06.1910.)
• Lizete, 12.01.1852. - 1866.)
• Trīne, (11.11.1854.- )
• Dāvids, (01.05.1858.- )
• Jānis, (22.02.1861. - )
• Doroteja (1844.- )

Leģenda par „Būdnieku” māju nosaukuma rašanos. Freimaņu sencis bijis zviedru karavīrs. Ziemeļu karā, kas norisinājās ap 1712. gadu, ievainots zviedru karavīrs atpalicis no pulka un palicis mežā guļot. Viņu atradušas divas ogotājas – māte un meita. Kopušas karavīru, kamēr viņš izveseļojies. Karavīram iepatikusies jaunā latviete, un viņš viņu apprecējis. Mežā zviedrs uzcēlis mazu būdiņu, un nodarbojies ar kalēja darbiem. Apkārtējie viņu iesaukuši par būdenieku. No tā arī cēlies „Būdnieku” vārds.

No Aspazijas atmiņām par vectēvu -

Zila debess. Aspazijas autobiogrāfija.

         Mēs bijām jau nonākuši ūzeninku pagastā, kurš tāpat kā Zaļenieki pieder pie Zemgales bagātākā un lepnākā viduča. 

          Bet par visām staltākas pacēlās Būdnieku mājas, uz kurām jau bijām nobraukuši. Jaunbūvētā dzīvojamā ēka, celta no sarkaniem ķieģeļiem, izskatījās drīzāk pēc pils nekā pēc lauku dzīvojamās ēkas. Skaisti tā atcēlās no plašā, zaļā dārza fona, kas to ierāmēja visapkārt. 

           Būdnieki jau ari skaitījās ar savām pāri par 400 pūrvietām zemes vairāk par muižu, nekā par mājām. Viņas jau ari bija piederējušas kronim un ne dzimtkungam, un tādēļ arī vergu laikus un feodālisma spaidus mazāk izjutušas. Tādos apstākļos arī māju īpašnieka raksturs varēja izveidoties neatkarīgs, brīvs un lepns. Un tāds arī bij vecais Dāvids Freimanis, manas mātes tēvs; visā apvidū viņš bij ļoti cienīts un visu mūžu nodzīvoja kā pagasta vecākais un tiesnesis. Viņš bij arī pazīstams tirgotājs un tirgojās ar miltiem un labību un uzturēja sakarus pat ar Lietavu. Leišu valodu viņš brangi pārvaldīja un piekopa to ari dažreiz mājā; ari mana māte pa daļai to prata. 

             Pēc ārējā izskata Būdnieks atstāja valodā, gaitā un žestos noteicošu, pasmagu iespaidu. Steigties nekur nesteidzās, bet visu panāca, nerunāja bargi, bet visi no viņa bijās; viņš turēja visu saimi un ģimeni rokā kā zvejnieks tīklu ar zivīm. Arī man no vectēva sametās bail, kad man bij jāiet apsveikties un jābučo viņam roku. Viņš man uzlika šo roku uz galvu kā maziem bērniem mēdz darīt un teica: „Tā, tā; audz vien liela, būsi dienās mātei palīgs saimniecībā."