Jaunās Pēterpils Avīzes Nr.13.      (14.11.1915.).

Edmunds Meldriņš.

Latviešu studējošā jaunatne ir zaudējusi vienu no saviem apdāvinātākiem, darbīgākiem un idejiskiem biedriem. 23. okt. (04. nov.) kaujā kritis Edmunds Meldriņš, Maskavas komercinstitūta students un sabiedrisks darbinieks. Tur, kur baltā Daugava veļ savus spēcīgos viļņus, Latviešu Strēlnieku Bataljona cīņas troksnī pārrauta viņa īsā, nenoslēgtā, bet neizsakāmi enerģiskā dzīve.

Edmunds Meldriņš ir vienmēr stāvējis sabiedrības priekšgalā. Visu savu laiku viņš pavadījis gan biedrībās, gan augstskolas sienās, gan mājās pie grāmatu kaudzēm, nemitīgi rūpēdamies izkopt un padziļināt savus pasaules uzskatus un veidot dzīves mērķi. Dziļš un nopietns viņš bij savā darbā, jautrs un sirsnīgs biedru vidū.

Dzimis 23. jūlijā 1891. gadā. Jau Jelgavas Reālskolā, kuras kursu viņš nobeidza 1910. gadā, es viņu atceros, kā legāla skolnieku pulciņa dzīvāko darbinieku.

Edmunds Meldriņš vadīja sapulces, lasīja referātus, piedalījās debates. Tikai šī mazā organizācija tagad nevar atcerēties savu bijušo vadoni: gadu vēlāk pēc Meldriņa izstāšanās izcēlās konflikts ar skolas vadību un kurators Prutščenko pulciņu slēdza.

Nobeidzis Reālskolu, Meldriņš iestājās Rīgas politechnikas ķīmijas nodaļā, bet 1911. gada rudenī pārgāja uz Maskavas komercinstitūta ekonomisko nodaļu. – Tagad esmu atradis visu, ko vēlējos – viņš daudzreiz izteicās.

Un patiesi, sabiedriskām zinātnēm viņš nodevās studiju laikā ar visu sirdi, dzīvi piedalīdamies dažādos institūta semināros un praktiskos darbos. Viņš nepiederēja pie tiem, kuriem diploms un karjera ir augstskolas mērķis.

           Nē, mūsu kritušais biedris gribēja vairāk – ziedot savu dzīvi zinātnei, varbūt sagatavoties uz profesūru un iet tālāk par citiem… Bet, tas nebija viņam lemts. 1914. gada vasarā nobeidza Viļņas kara skolu un Latviešu Strēlnieku Bataljonā 23. oktobrī (pēc jaunā stila 04. novembrī) krita uz dzimtenes zemes.

                      Maskavā noritējusi galvenām kārtām Edmunda Meldriņa sabiedriskā darbība. Viņš piedalījies pie Maskavas Studējošo Latviešu Palīdzības Biedrības nodibināšanas un Studentu Gada grāmatas izdošanas. Pastāvīgi darbojies kā valdes loceklis Maskavas komercinstitūta Baltijas novadniecībā. Parādījies vairākos latviešu laikrakstos ar ievadrakstiem par sabiedriskiem jautājumiem. Ierosinājis jaunus projektus un centies tos arī ieviest dzīvē. Visur un arvien stāvējis pirmajās rindās. 

Savu agrāko darbību un biedrus viņš neaizmirsa nekad. “Bieži nervu asociācijas centrs liek sajust sāpes pie momentālas domas, ka man varbūt vairs nebūt Maskavā, agrāko biedru vidū” – viņš rakstīja man 1915. gada martā. Bet viņa pēdējā vēstulē, rakstītā man tikai dažas dienas priekš nāves, šādos vārdos izskan viņa sabiedriskās darbības satriecošais beigu akords: “Ļoti žēl, man manu grāmatu. Es biju domājis tās dāvināt mūsu studentu biedrībai – tēvam teicu, lai tās turpu nosūta, ja krītu. Tagad tās ir zudušas, jo palikušas mājās un būs jau pārvērtušās par pelnu kaudzi. Saņemiet manu sirsnīgu sveicienu. Un, mani agrākie labo laiku biedri, nepiemirstat mani. Varbūt, es arī došu kādu mazumiņu Baltijas atsvabināšanai”.

Tādi viņa pēdējie vārdi. Un, man liekas, šie vārdi vaiņago viņa dzīvi. Viņš mīlēja savas grāmatas un savu dzimteni. Uz nelaimīgās, saplosītās dzimtenes zemes viņš arī krita.

Bet, viņa vecākiem – un taisni viņiem, kuri cerēja tika daudz, man jāizsaka Maskavas Studējošo Latviešu Palīdzības Biedrības un Maskavas komercintitūta Baltijas novadniecības vārdā mūsu sirsnīgākā līdzjūtība un dziļākās sēras.

Mēs Tevi neaizmirsīsim, dārgais biedri! Tava darbīgā dzīve un gaišais tēls paliks mums mīļā piemiņā!

V. Grēviņš.

Maskavā, 6. novembrī 1915. gadā.

****

Varoņu sejas (1930)

Kaktiņš, Jānis, (dz. 1892.).

3. Kurzemes Latv. strēlnieku bataljona 1. rotas komandieris, kritis kaujā 22. okt. 1915. g. (pēc jaunā stila 04.11.1915.).

Edmunds Meldriņš, dzimis 23. jūlijā 1891. g. Kurzemē, Dobeles apriņķī, Sīpeles pagastā, Balt-Rukšas mājā kā saimnieka dēls.

Neskatoties uz vājo veselību, Edmunds Meldriņš bij enerģisks un dzīves pilns. Pēc Ūziņu pagasta skolas beigšanas iestājās Jelgavas reālskolā un beidza to ar labām sekmēm. „Bija agrs svētdienas rīts, — stāsta vecāki, — kad Edmunds pārbrauca no skolas. Nolika mums diplomu uz galda un teica: Šodien man liela svētku diena, jo tagad es tuvojos savam spraustam mērķim. Man atvērās zinības tempļa durvis, pēc kā es slāpstu."

Skolā viņš bij ļoti uzcītīgs, beidzamos skolas gados pa vasaras brīvlaiku strādāja kopā ar direktoru skolas ķīmiskā laboratorijā. Ārpus skolas ņēma ļoti dzīvu dalību skolnieku organizācijās. Bijušie Jelgavas reālskolas skolnieku pulciņa biedri piemin Meldriņu ar lielu atzinību un mīlestību:

~ Vienmēr jautrs un darba spējīgs viņš stāvēja mūsu vidū. Tie bij labākie gadi, tie bij gadi, kad pēc smagās reakcijas modās jaunais skolnieku gars uz darbu. Darbs un ideāli mūs vadīja. Ar jaunības sparu sanācām kopā: referāti, debates — karsti idejiski strīdi dzirkstīt dzirkstīja. Bokls, Darvins, Kants bij mūsu studijas. Entuziasms un gara mošums valdīja pār visiem. Edmunds stāvēja priekšgalā kā idejisks un augstākā mērā sabiedrisks cilvēks.

1910. gada septembrī Edmunds Meldriņš iestājās Rīgas politechniskā institūta ķīmijas nodaļā. Te viņš ar lielu dedzību nodevās zinātniskam darbam un dienām ilgi neatstāja laboratorijas. Bet tāds darbs nepalika bez iespaida uz viņa vājo veselību, sevišķi uz krūtīm, un ārsti viņam noliedza šo fakultāti. 1911. gada septembrī Meldriņš pārgāja Maskavas komercinstitūta ekonomisko zinātņu nodaļā. Nu viņa priekša atveras lielpilsēta ar zinātnes un mākslas plašumiem. Ar divkārtēju prieku un spēka sajūtu viņš devās dzīvē, ņēma visu labu, ko spēj dot lielpilsētas dzīve. Dzīvu dalību viņš ņēma institūta akadēmiskā dzīvē, neiztrūkstoši piedalījās semināros (praktiskos darbos) kā referents un oponents. Bieži viņu varējām satikt Rumjanceva bibliotēkā pie grāmatu kaudzēm, vakaros — studentu biedrībās. Pa studiju laiku Maskavā, Meldriņš saraksta dažus zinātniskus apcerējumus un dod dažos laikrakstos ievadrakstus. Arī vasaras brīvlaikus viņš pavadīja pie grāmatām. Reiz viņa vecāki saņēma no nelaiķa civiltiesību profesora Žerženeviča vēstuli, kurā profesors raksta par Edmunda centīgām studijām un labām sekmēm, bet lūdz vecākus, lai tie savu dēlu mazākais pa vasaras brīvlaiku atrunā no grāmatām, viņa vājās veselības dēļ. Edmunds Meldriņš piederēja pie tiem studentiem, kuri nestrādā tikai dēļ diploma zināma kursa apmēros, bet pēta zinātnes plašumus, lai ar iekrātām gara mantām reiz sludinātu savas zinātnes bagātības. Viņu, bez šaubām, sagaidīja plašs zinātnisks darba lauks.

1914. g. jūnijā Meldriņš kā savvaļnieks iestājās kara dienestā. Karam iesākoties, 6. augustā, viņa kara spēka nodaļa pārgāja pār robežu un tā kā Meldriņš ļoti labi pārvaldīja vācu valodu, tad viņu piekomandēja pie štāba par tulku.

Tā paša gada 1. oktobrī viņš iestājās Viļņas kara skolā, kuru beidza, — neskatoties uz slimības atvaļinājumu, 1915. g.1. maijā.

Visu 1915. gada vasaru pavadīja krievu pulkos un ņēma kaujās dalību dienvidfrontē. Kad 1915. g. nodibinājās Latviešu strēlnieku bataljoni, tā paša gada 15. septembrī Meldriņš pārnāca uz Rīgu un tika iedalīts jaunformējamā 3. Kurzemes strēln.bataljonā kā pirmās rotas komandieris.

Kādu mēnesi bataljons vēl stāvēja Mīlgrāvī apmācībā. Leitn. Meldriņš ar lielu sirsnību nodevās savas rotas apmācībai un gatavojās priekšā stāvošām cīņām. Kad ap oktobra vidu ienaidnieks Slokas-Ķemeru rajonā sāka izrādīt rosīgu darbību — mūsu 2. un 3. bataljonus steidzīgi izsauca uz pozīcijām.

21. oktobrī 3. Kurzemes bataljons ieradās Slokā un nākošā rītā 22. okt. (4. nov.) gāja kaujā. Pulkst. pus trijos bataljona vienības, nakts tumsā, sniegā un lietū, sarindojās pie bataljona štāba, no kurienes devās ceļā un laikā nonāca bataljona izejas vietā — ierakumos aiz Bažciema-Frankendorfas. Bataljonu sadalīja divos kaujas iecirkņos un plkst. 5 no rīta viņš izgāja kaujā.

Meldriņš ar savu 1. rotu gāja bataljona kreisā iecirknī uz Pavasara muižu. Bij grūti kaujas apstākļi — ūdens un dubļi līdz ceļiem. Visu dienu norisinājās nikna cīņa. Latviešu bataljoniem bij piedota pavisam vāja, maznozīmīga artilērija, kura nebij spējīga sagraut vācu nocietinājumus pie Pavasaru muižas. Neskatoties uz to nikna cīņa pie Pavasariem tomēr turpinājās bez pārtraukuma; strēlnieki cieta smagus zaudējumus, viņu rindas tapa arvienu retākas. Zem stipras ložmetēju uguns nebija iespējams izdarīt nekādas kustības; ievainotiem pa lielākai daļai bij jāpaliek uz vietas līdz vakara krēslai; vieglāki ievainotie turpināja cīņas paliekot ierindā. Mūsu rotas jau bij pievirzījušās gluži tuvu mērķim — Pavasariem.

Kaujas iecirkņa komandieris virsleitnants Klinsons vakara krēslā pārgāja vēlreiz uzbrukumā, bet pretinieka stiprā šauteņu un ložmetēju uguns mūsu uzbrukumu apturēja. Vāci bij nostādījuši ložmetējus ne tikai ierakumos, bet atklāja uguni arī no māju bēniņiem un logiem, nodarīdami strēlniekiem smagus zaudējumus. Ltn. Meldriņš gāja savas rotas priekšgalā un šī bij viņa pirmā un pēdējā kaujā Latviešu strēlnieku bataljonos. Pēc pirmā ievainojuma abās kājās, viņš dubļos nometies vēl deva komandu, bet no lodes krūtis ķerts — krita. 27. okt. (9. nov.) Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas Komiteja, piedaloties augstākiem virsniekiem un tūkstošiem pavadītāju, ar lielu kareivisku godu guldīja viņu Brāļu kapos.

Viņu mīlēja līdzbiedri — virsnieki un, kā labu priekšnieku — strēlnieki. Viņu pazina un cienīja augstākie kara priekšnieki. Nevaru aizmirst vienu skatu: sirmais kaujas ģenerālis Radko-Dmitrijevs pie Meldriņa zārka asarām acis, skūpstot kritušā virsnieka tēvu — pateicās:  „Varoni dēlu jūs esiet uzaudzinājis par slavu un godu latvju tautai!"

*****

Edmunds Meldriņš kopā ar vecākiem Doroteju un Jāni Meldriņiem,  brāli Reini Meldriņu dzīvoja Jelgavas apriņķa Platones "Spuros".

*****

Par Edmundu Meldriņu poēmā “Mūžības skartie” rakstījis arī Aleksandrs Čaks –
…Un tad, pieliecot ausi,
Dzirdu –
Viens gausi,
Pārkožot tālumu, smiltis un saknes,
Dubļos guldzot ar vienīgo kāju
Kā, ūdenī iekrītot, akmens
(Vai lai savu ādu viņam zem zem soļiem klāju?),
Ceļas pret kalnu,
Iebāžot kabatā salnu,
Salaužot laiku un telpu
Ļogot kā smilgu ar elpu.
Vēji tam pretī krīt velti,
Pienāk un sniedz savu roku:
-Sveiks,
Piemini Sloku,
Es – kritušais praporščiks Meldriņš. –
Brūngana rokas āda,
Smiltīm un sūnām klāta,
Redzokļos rasaina kūla,
Kas krītot pie sejas gūla.
- Sveicini pulkvedi veco, -
Saka,… - sveicini dzīvos,
Visus,
Teic, ka pret Pavasarmuižu gājām ap dzisu
Plecu pie pleca,
Rindās,
Nakts,
Ložu un kapļu šķindā.
Un kad jūs kritīsit dzīvie,
Un jūsu durkļi spodrie
Nezibēs asiņu rietā,
Mēs, mirušie, celsimies otrreiz
Un stāsimies jūsu vietā. –

Informāciju pievienoja - Gunita Kulmane.