Egils Hermanovskis piedzima 1918. gada 13. marta Vīlandē, Igaunijā, ģimenē, kur viņš auga mākslas, kultūras un jaunu ceļu meklētāju vidē. Tēvs — Teodors Hermanovskis — inženieris, arhitekts, satiksmes ministrs; māte Paula — aktīva lietišķās mākslās; krusttēvs — prezidents Kārlis Ulmanis; radi un ģimenes draugi — mākslinieki un kultūras darbinieki. Egils, līdz ar saviem trīs brāļiem — Askoldu, Gunāru un Vidvaru — nonāk mākslas skavās. Egils Hermanovskis studē LU arhitektūras fakultātē no 1938. g. līdz 1944. gadam. Pēc tam Štutgartes Universitātē. Studiju laikā viņš, cita starpā, izceļas kā slēpotājs — slalomists. "Sporta pasaule" 1940. gada 1. februāra numurā veltī viņa veikumiem veselu lappusi. Egils, sekodams vecākā brāļa Askolda slalomista gaitām Garmišpartenkirhenas olimpiskās ziemas spēlēs, izcīnīja Latvijas meistartitulu slalomā. Labākā slēpošanas skola Egilam bijusi 1938. gadā Zakopanē, Polijā, trenējoties reizē ar slaveniem franču, vācu un poļu slalomistiem un krītot kalnu sniega kupenās. "Pēc tam," raksta "Sporta Pasaule", "Egils pierādīja sevi Siguldas sacensībās, ka viņš klasi pārāks par visiem Latvijas, slalomistiem." Sports un māksla ir divas viņa mīlestības tajā laikā. Viņa zīmējumi ir "Atpūtā", ilustrācijas vairākās grāmatās. Viņa zīmējumi sevišķi izceļas reklāmas plakātos, piemēram, filmai "Zvejnieka dēls". Kopā ar savu tēvu viņš nodibina Rīgā mākslas salonu un arhitektūras biroju. Egils, līdz ar saviem brāļiem, ieviesa Latvijā jaunu, amerikānisku ģērbšanās stilu. Viņu ieviestās nenovalkājamās briežādas kurpes un ar auto riepu gumiju zolētās "porgas", izrādījās, bija arī ļoti praktiskas kara laika apstākļos. Hermanovsku mākslas spējas vācu okupācijas režīms nesekmīgi mēģināja izmantot savā labā. Pēc Rīgas vācu avīžu kritikas par Hermanovsku galerijā izstādīto "deģenerēto mākslu", Egils kā salona līdzīpašnieks 1944. g. janvārī tiek apcietināts un ieslodzīts Centrālcietumā, vēlāk Salaspils nometnē. No turienes viņš tiek "izpestīts", un ar gludi noskūtu galvu ierodas atkal mājās 1944. gada jūnijā. Tur priekšā neskaitāmas armijā iesaukšanas pavēles. Tās viņš ignorē un 1944. gada septembrī dodas uz Vāciju. 1947. gadā Egils Hermanovskis pārceļas uz dzīvi ASV. Amerikā viņš atsāk arhitekta gaitas, plānojot supermodernas mājas, un izvēršas arī "par iekštelpu plānotāju. Par viņa gaitām raksta Aleksandrs Liepa: "Hermanovska arhitektūras izstādē Ņudžersijā ir "galdiņ klājies" ēdamgalds, kas pēc pogas piespiešanas izripo caur sienu no virtuves uz ēdamistabu, apklāts ar visiem ēdieniem; jumts, kas ierīkots tā, lai, jo karstāk silda saule, jo stingrāk vēdinās gaiss istabās; režģiem un stiepuļu sietiem pret odu briesmām sargāts dārzs, kas ieslēgts mājas vidū; kamīni, kas balstās uz tieviem metāla stieņiem, bet atvērti uz trim telpām reizē — tās ir dažas īpatnības Egila Hermanovska māju projektos, kas redzami īpatnējā arhitektūras izstādē, ko nesen atklāja augstākā mērā īpatnējā vietā. Hermanovskis, kura smaidīgais vaigs, 1952. g. Buiks un drošā uzstāšanās kā sabiedrībā, tā profesionālā darbā liecina, ka viņš ticis jau labi tālu pa grūto taku, kas ved uz arhitektu panākumiem ASV, saņēmis aicinājumu piedalīties arhitektūras izstādē kopā ar atzītiem šejienes meistariem - Antoninu Reimondu, Fišeru u.c. Tādus, kas cer, ka viņu maki augs, katrā ziņā varētu interesēt arī Hermanovska projekts "mājai, kas aug". lesākumā to var uzcelt visai pieticīgu ar trim telpām. Vēlāk, izmantojot šo trīs telpu daļu par augošās mājas centru, to var izplest visos virzienos un sasniegt ērtas 7 istabu mājas apmēru ar garāžu un 2—3 dzīvojamām telpām pagrabā, kas projektēts ar pilna auguma logiem, kamīnu utt." 

Arhitekts-mākslinieks Egils Hermanovskis ir saņēmis daudzas godalgas, atzinības par viņa plānotajām celtnēm un iekštelpām. Pēc viņa plāniem ir būvētas un iekārtotas privātmājas, biroju celtnes, restorāni klubi u.c. Tanī pašā laikā Egils Hermanovskis ir gleznotājs, kas vai ik gadu rīko savu personīgo izstādi. No 1962. gada viņam Manhatanā 61. ielā, pieder save mākslas galerija "Studio H. Gallery" , Vēlāk šī galerija ir Greitnekā (Great Neck, N.Y.), tuvāk viņa dzīves vietai. Mākslas kritiķis Džons Emijs (John Duane Emmy) 1964. gadā raksta — Egilu Hermanovski var raksturot kā cilvēku kustībā, viņa darbos ir pilsētas, tilti, ēkas ar dramatisku perspektīvu. Viņa saules, saulrieti un atmosfēras fantāzijas rāda reti redzētu eksperimentālu tehniku. Egils Hermanovskis par tēlojošo mākslu teica, ka ar krāsu fotogrāfijas attīstību mākslinieka loma ir mainljusies — viņš vairs neattēlo dabu, bet viņam jārada jauna daba vai savu iedomu realitāte — vāl neredzētas formas, krāsu kombinācijas, kompozīcijas, kontrasti, iedomu horizonti —  telpa bez gala ap mums. "Tas ir mans  lauks, kur es varu savai izdomai ļaut augt bez ierobežojumiem." "The World Federation of United Nations Association" izvēlējās viņa gleznu "Cerība", kur raudoša māte tur rokās savu bērnu, par mākslas darbu, ko ierobežotā skaitā iespiestu, pārdeva līdztekus 1988. gada ANO pastmarkai "Pasaule, kur nav bada". E. Hermanovskis piedalījās arī latviešu rīkotās mākslas izstādēs un bija ALMA DV biedrs. E. Hermanovskis mira š.g. 7. augustā. Pēc viņa sēro dzīvesbiedre, četri bērni un pieci mazbērni.

Dēls Dels (precējies ar vācieti Karolīnu Mariannu Kohu), mazmeita Mīla (Dela meita, dizainere).

Avots: Laiks, 22.08.1992

Dēls Norvels pusi dzīves pavada Ņujorkā, pusi Latvijā. 2020.gadā piedalījās T.Hermanovskim veltītā pieminekļa atklāšanā Jaunjelgavā un teica sirsnīgu runu. Sieva - Feja.