Johans fon der Borhs, pilnā vārdā Johans Andreass Jozefs fon der Borhs bija no Borhu dzimtas cēlies Kurzemes hercogistes diplomāts un Polijas-Lietuvas kopvalsts lielkanclers. Varakļānu, Pasienes u.c. muižu īpašnieks.

Dzīvesgājums

Dzimis 1713. gadā Georga Gotharda fon der Borha (1683–1722) un viņa sievas Ludvikas, dzimušas fon Štokas, ģimenē.

Vairākkārt ievēlēts Polijas-Lietuvas Seimā (1735, 1758, 1760, 1761, 1762, 1764).

1750. gadā apprecējās ar Ludviku Annu fon Zībergu (1729–1788), viņiem piedzima trīs bērni, to skaitā valsts darbinieks un mineralogs Mihaels fon der Borhs.

Johans fon der Borhs atbalstīja Saksijas prinča Kārļa Kristiana Jozefa (1733-1796) ievēlēšanu par Kurzemes un Zemgales hercogu 1758. gadā, viņu iecēla par hercogistes vēstnieku Krievijas impērijā un nosūtīja uz Pēterburgu, kur viņš nesekmīgi pretojās hercoga Ernesta Johana Bīrona atjaunošanai tronī 1763. gadā.

Inflantijas vaivads (1765-1767).

1767. gadā Johans fon der Borhs kļuva par Polijas kroņa kancleru, Krievijas impērijas vēstnieka A. Repņina spiediena ietekmē bija spiests atzīt krievu prasības ierobežot Polijas-Lietuvas kopvalsts suverenitāti. Atbalstīja Bāras konfederāciju (Konfederacja barska; 1768–1772) pret krievu ietekmē esošo karali Staņislavu Poņatovski, tādēļ Krievijas valdība sekvestrēja viņa īpašumus.

Savukārt viņa dēls Mihaels fon der Borhs 1771. gada novembrī kā Inflantijas gvardes kapteinis guva ievainojumu, aizsargājot karali Staņislavu Poņatovski viņa nolaupīšanas mēģinājumā, tādēļ 1772. gadā tika iecelts par Ludzas stārastu.

1780. gadā Johans fon der Borhs kļuva par Polijas-Lietuvas lielkancleru.

Miris 1780. gada 3. oktobrī Varšavā. Viņa laikā uzceltā pils Varšavā saglabājās Borhu dzimtas īpašumā līdz 1800. gadam un vēl mūsdienās tiek dēvēta par Borhu pili (Pałac Borchów).