Kņaziene Olga Kropotkina, dzimusi Borha. 

Borhu dzimta cēlusies Dienviditālijā, Viens no tās zariem 13.g.s. ieceļoja Pomerānijā, otrs vēlāk- Livonijā (Ludza, Varakļāni), trešais- Krakovas vojevodistē. 

    Siguldas Jaunās pils celtniecība. Siguldas Jaunā pils 1881. – 1920. Grām.: Nonācs, O. Sigulda un tās apkārtne. – R.,1937, 33. – 38. lpp.

Īpašuma lielākā daļa ar galvenām ēkām atrodas senās ordeņa priekšpils rajonā. Tagadējā dārza mūra sēta iezīmē apmēram to vietu, kur gājis senās pils ārējais valnis, pie kam vietām šis valnis pat redzams. Ieejas mūra vārti celti jau jaunākā laikā, proti, 1867., kā uz to norāda gadu skaitlis vārtu lokā, un tie atrodas tanī pašā vietā, kur savā laikā atradušies stipri nocietinātie ārējie vārti.

Jaunā mūra pils, tagadējā īstā rakstnieku pils, kas sākta celt 1878. gadā un nobeigta 1881. gadā, atrodas taisni tanī vietā, kur jau 17. gadu simtenī bija stāvējusi kāda mūra dzīvojamā ēka. Daļa no šīs vairāku gadu simteņu vecās mūra ēkas palikusi nenojaukta un tikusi izmantota pie jaunās pils celšanas, kā to rāda tagadējās pils ziemeļu gals, kurš mūrēts no apaļajiem lauku akmeņiem, kamēr pārējās, jaunākā laikā celtās sienas, un pils tornis ir pa lielākai daļai no kaltiem akmeņiem.

Tagadējās pils cēlāja ir kņaziene Olga Kropotkina, dzimusi grāfiene fon der Borch, viena no tās cilts pēcnācējām, kuras īpašumā krievu valdīšanas laikā Sigulda bija pārgājusi un kuru apprecēja kņazs [Dmitrijs] Kropotkins, agrākais Harkovas gubernators.

Kā pati pils celšana notikusi, un vispār kā ritējusi dzīve Siguldā pēdējo muižnieku kņazu Kropotkinu laikā, muižas vagars, pāri par 70 gadiem vecais Kārlis Sīmansons, kurš veselus 30 gadus nokalpojis savam kungam un vecuma dienas pavada kā namsaimnieks Siguldā, stāsta sekojošo:

“Darbu uzņēmējs bija būvmeisters Jānis Meņģelis no Cēsīm. Amatniekiem deva uzturu un izmaksāja zināmu avansu, bet cik īsti liela būs katra izpeļņa, to iepriekš nezināja neviens, un to meistars pateica tikai rudenī, pie galīgā aprēķina. Izpeļņa, pie toreizējiem apstākļiem, bija laba – vislabākais mūrnieks dabūja 1 rubli par dienu. Brīžiem strādāja 30 amatnieku dienā, brīžiem mazāk. Vasaru mūrēja, ziemu strādāja koka darbus. Darbu vadītājs bija Pēteris Kūlis, Jaundreļļu saimnieks. Tas bija ļoti enerģisks cilvēks – vadīja darbus pie pils celšanas un arī pats savā saimniecībā. Akmeņus veda no visas apkārtnes. Akmeņkaļi bija krievi. Lielos kāpņu akmeņus veda no barona Volfa Vībrokas muižas. Reiz pils celšanas laikā jaunbūvē izcēlās ugunsgrēks, izdega dažas istabas, bet tālāko uguns izplatību novērsa. Pils svarīgāko koka materiālu, vērbaļķus, ņēma nevis no Siguldas mežiem, kur tik lielu koku toreiz nebija, bet no Mālpils lielajiem siliem.

Pils galvenā korpusa uzcelšana vien izmaksāja 50 000 zelta rubļu (milzu nauda tiem laikiem, taču salīdzinājumam - Cesvaines pils izmaksāja 1,2 -3 miljonu zelta rubļu, boļševikiem Oktobra revolūcija jeb apvērsums Krievijā izmaksājis ap 5.0 miljonu zelta rubļu).

Ar jaunās pils celšanu citkārt pavisam klusajā Siguldā radās lielāka dzīvība. Dzelzceļa gan tad vēl nebija un gar Siguldu gāja tikai šoseja, pa kuru bieži vien atripoja kņazienes un viņas pavadoņu karietes. Īsti pasaules kustībā Siguldu ierāva tikai dzelzceļš, kurš nāca gatavs 1889. gadā.

Ar jaunās pils uzcelšanu vecais ērbēģis jeb tā sauktā vasaras pils nebūt nezaudēja savu nozīmi, bet gan ieguva vēl lielāku svaru. Te ierīkoja kņazu Kropotkinu mājas baznīcu, kurā dievkalpojumus noturēja Lēdurgas pareizticīgo draudzes mācītājs. Šai baznīcā salaulāts kņazienes Olgas Kropotkinas dēls, pēdējais Siguldas pils īpašnieks no muižnieku kārtas, ar Rikteres muižas īpašnieka ģenerāļa Rihtera meitu. Tepat salaulātas arī kņaza māsas, no kurām viena apprecējās ar Nītaures grafu Štenboku-Fermoru, otra ar virsnieku Zariņu.

Pēdējā jau mirusi un apbedīta tepat Siguldas kapos, citkārtējo muižas īpašnieku nodalījumā. Dievkalpojumus Kropotkinu mājas baznīciņā apmeklēja ne tikai viņu ģimenes locekļi, bet arī citi dievlūdzēji.

Kņazs Nikolajs Kropotkins pats lauksaimniecības zināšanas bija ieguvis, praktizēdams Ramkas muižā. Pēc kam sāka pats Siguldā saimniekot, izrādīdams lielu lietpratību un paceldams muižas vērtību. Bet drīz vien viņš nāca augstos valsts amatos, un tad Siguldu pārvaldīja ģenerālpilnvarnieki – barons Drahenfelss, vēlāk barons Štrombergs.

Te bieži viesojās ķeizariskās ģimenes locekļi, piemēram lielkņazs Vladimirs un citi. Pašā kara pieteikšanas brīdī te ciemojās lielkņazs Kirils, kurš pēc ziņas saņemšanas par kara sākšanos tūliņ aizbrauca uz Rīgas jūrmalu un tad devās atpakaļ uz Pēterpili.

1917. gada augustā Kropotkiniem bija jābēg uz Krieviju.

Kad viņi 1918. gadā, jau vācu okupācijas laikā, atgriezās, priekšā tie atrada lielinieku postīšanas sekas: baznīca bija izdemolēta, arī jaunā pils bija stipri cietusi. Tā bija bez durvīm, logiem un bez visas iekārtas: arī plašā, vairāku tūkstošu sējumu lielā bibliotēka bija gājusi bojā.

Viņas dēls Nikolajs cīnījās bermontiešu pusē pret Latvijas armiju, tāpēc bija spiests emigrēt un ar agrārās reformas likumu arī Sigulda, tāpat kā citas muižas, tika atsavinātas.

segewoldiana.sigulda.lv

***

1207.gadā notika pirmā zemes dalīšana starp Rīgas bīskapu un vācu Zobenbrāļu ordeni. Rezultātā Ordenis saņēma zemes Gaujas kreisajā krastā un uzsāka Siguldas (Segewold) pils celtniecību. Sākotnēji tā bija castellum tipa cietoksnis ar kapelu, bet kad 1236.gadā pēc Zobenbrāļu sakāves varu pārņēma Livonijas ordenis, pils tika pārbūvēta konventa tipa celtnē. Siguldas pils savu uzplaukumu sasniedza 15.gs.

Ap šo laiku celts pils četrstūrveida dienvidu vārtu tornis un tornis tilta galā. Poļu valdīšanas laikā 1582.g. un 1590.g. Siguldas pilī tika veiktas revīzijas, kas konstatēja, ka pils atrodas sabrukuma sākumā. Pils vēl vairāk cieta poļu –zviedru karadarbībā 1601.-1621.g. Tā laika revīzijā teikts, ka pils vairs nav apdzīvota. Vairāk kā gadsimtu pēc Polijas – Zviedrijas cīņām – 1737.g. cariskās Krievijas valdīšanas laikā ķeizariene Anna pili uzdāvināja feldmaršalam Lasci.

Bet no 1867.-1920.g. Siguldas muiža atradās kņazu Koroptkinu īpašumā. Siguldas pilsdrupu saglabāšanas darbus pirmais uzsāka Dmitrijs Kropotkins, bet, kad 19.gs. beigās pili mantoja kņaziene Olga kropotkina, ārējā priekšpilī tika uzcelta jauna muižas ēka un vairākas saimniecības ēkas. Šajā laikā nostiprinot pilsdrupas, romantizēja vecos mūrus, izveidojot vairākas fantastiskas arkas kā nodevas tā laika modei.

1922.gadā muižas centru ieguva Latvijas rakstnieku un žurnālistu arodbiedrība. Pēc Otrā pasaules kara vecā pils atradās avārijas stāvoklī, tikai 1962.g. tika veikta ziemeļu torņa konservācija, bet pēc aptuveni desmit gadiem konservācijas un restaurācijas darbi norisinājās kapitula zāles un kapelas telpās.

1987.-1988.g. pils teritorijā tika veikti arheoloģiskie izrakumi, kurus vadīja N.Treijs, arheoloģiskā izpēte notika arī 1997. un 2000.g. Tomēr neskatoties uz jau veiktajiem Siguldas pils mūru nostiprināšanas un restaurācijas darbiem, joprojām nepieciešama steidzama pils mūru konservācija.  Iekšējās priekšpils teritorijā iekārtota brīvdabas estrāde.

vietas.lv