Veru Slaviešu, agronomi, sabiedrisku darbinieci, skolotāju, jaunatnes audzinātāju, direktori, tautas mantojuma kopēju un izteikti nacionālu latvieti beidzamajā gaitā ļoti karstā un saulainā 3. jūlija rītā St.James bēru namā Toronto izvadīja tuvu pie 150 tautiešu.
Mācītāja Ilze Kuplēna-Evarte pieminēja aizgājējas dziļo ticību Dievam, Latvijai, mūsu jaunatnei un viņas vēlēšanos doties pēdējā ceļā vienkārši, bez runām un godasardzēm. Vienīgi kokļu smeldzīgās skaņas Sandras Ķuzes-Brastiņas un Ariānas Liepiņas izpildījumā un Modra Lorberga un Edgara Krūmiņa dzejoļu lasījumi ļāva ieskatīties Veras Slaviešas dziļākā dvēseles stūrītī. Viņa pašaizliedzīgi mīlēja mūsu tautu, Latviju, darbu un jaunākās paaudzes. Izskanēja viņas mīļākais korālis "Cēli kā dzimtenes dievnami", "Dievs Kungs ir mūsu stipra pils" un "Maza biju neredzēju" kokļu pavadībā. Atvadu smilšu sauja, lēns pavadītāju gājiens gar šķirstu. Sekoja sēru mielasts un atvadu vārdi Latviešu nama lielajā zālē, kur Vera Slavieša gadu desmitiem bija "ganījusi" savus TLTA ģimnāzistus, būdama ilggadēja tās direktore. Viņa bija noteikta, pat stingra audzinātāja, bet no viņas atvadīties ieradās liels skaits bijušo ģimnāzistu. V. Slavieša allaž bija klāt neskaitāmo TLTA Latvisko zinātņu semināros, neuzkrītoši sēdēdama kādā no pēdējām rindām, kaut daudzas lekcijas bija pati iecerējusi un sarīkojusi. Viņa nekad nelepojās ar saviem sasniegumiem. Darbs un atkal darbs darīja viņu ievērojamu. Viņas sasniegumi ir neaprakstāmi nozīmīgi. LNAK priekšsēdis T. Kronbergs raksturoja viņu kā vienreizēju personību, kā simbolu. Dzejnieks un rakstnieks Modris Lorbergs norādīja uz viņas noteikto un gaišo vīziju nākotnes darbam Latvijā politiskā laukā, DV Kanādas valdes priekšsēdis Laimons Ozols izcēla viņas dzimtenes milestību un neiecietību pret brīvības apspiedējiem. Daudziem acīs pavīdēja miklums, kad nelaiķes krustdēls žurnālists Kaspars Dzeguze ziņoja, ka tieši šai mirklī Rīgā uz piemiņas brīdi savai direktorei pulcējušies tur aizbraukušie bij. Toronto ģimnāzisti. Visiem pateicās no Austrālijas atbraukušais māsasdēls Aristids Vigners. Uz viņas kapakmens bez vilcināšanas varētu rakstīt: zelta mūžs veltīts Latvijai, darbam, jaunatnei!

Avots: Laiks, 25.07.1998