1941.gada 27.jūnijā piedzērušies miliči nošāva 87 apcietinātos Liepājas cietumā.

Liepājas milicijā nošauto vārdi:

1. Becalels Gešaja–Šloma d. Biļeckis (1879). Ebrejs. Dzīvoja Liepājā, Graudu ielā 6. Iespējams, viņam piederēja veikals Graudu ielā 50.
2. Andrejs Brekteris (1872). Mehāniķis. Avotos minētas divas iespējamās adreses: Lāču ielā 31 vai T. Breikša ielā 32. A. Brekteris 1938. gadā apbalvots ar Atzinības krustu. Kādu laiku bijis Jaunliepājas Lutera draudzes priekšnieks.
3. Krišs Viļa d. Hintenbergs (1914). Apavu fabrikas “Kopsolis” strādnieks. Dzīvoja Dārzu ielā 49.
4. Alfrēds Roberta d. Holcmanis (1914). Dzimis Purmsātu pagastā. Liepājas drāšu fabrikas (“Sarkanā Metalurga”) kantorists. Aizsargs. Futbolists. Dzīvoja F. Brīvzemnieka ielā 10–3. Arestēts 1941. gada 23. jūnijā.
5. Francisko Francisko d. Jacino (1905). Katoļticīgs vācietis. Absolvējis Liepājas technikuma elektrotehnikas nodaļu. Inženieris. Dzīvoja Kr.  Valdemāra ielā 18.
6. Melānija Jacino (1884). Katoļticīga vāciete. F. Jacino māte. Dzīvoja Kr. Valdemāra ielā 18
7. Alberts Jāņa d. Kalve (Vinčels) (1907). Dzimis Maskavā. Airētājs, “Universitātes Sporta” biedrs. Mainīja uzvārdu no “Vinčels” uz “Kalve” 1940. g. aprīlī. Liepājas apgabaltiesas viceprokurors. Precējies ar Birutu Vinčeli (dzimušu Bruņenieci). Dzīvoja Liepājā, Kr. Barona ielā 19. Arestēts 1941. gada 23. jūnijā.
8. Jāzeps Keiselis (1886). Dzimis Rēzeknes apriņķī. Katolis. Līdz Latvijas okupācijai bija policijas kārtībnieks, bet pēc strādnieks. Dzīvoja Ukstiņa ielā 19
9. Francis–Einārs Eduarda d. Rozenholms (1892). Iespējams, pēc tautības bija soms. Akciju sabiedrības “Pluto” kalējs. Fabrika 1940.-41. g. bija daļa no rūpniecības uzņēmuma “Metal”, kurā bija arī Liepājas ratu fabrika un mašīnu būvētava “Standarts”. Atzīts par “stahnovieti” 1941. g. maijā vai jūnijā, jo “racionālizējot veseŗu presēšanas darbu, cēlis ražību par 150%”. Dzīvoja Raiņa ielā 52. Arestēts 1941. gada 23. jūnijā.
10. Līze Miķeļa m. Rošteina (dzimusi Strazdiņa) (1885). Līdz Latvijas okupācijai bija veikala īpašniece Bāriņu ielā 21. Dzīvoja turpat. Kates un Friča Strazdiņu māsa, kā arī Rūdolfa Strazdiņa tēva māsa.
11. Kate Miķeļa m. Strazdiņa (1883). Pārdevēja. Dzīvoja Liepājā, T. Breikša ielā 5. Līzes Rošteinas un Friča Strazdiņa māsa, kā arī Rūdolfa Strazdiņa tēva māsa.
12. Fricis Miķeļa d. Strazdiņš (1880). Pārdevējs. Dzīvoja Sienu ielā 11. Līzes Rošteinas un Kates Strazdiņas brālis, kā arī Rūdolfa Strazdiņa tēva brālis.
13. Rūdolfs Kristapa d. Strazdiņš (1912). Lauksaimnieks. Dzīvoja Durbes pagasta “Kugrās”. Līzes Rošteinas, Kates un Rūdolfa Strazdiņu brāļa dēls.
14. Augusts Otto d. Tauriņš (1910). Baptists. Liepājas bibliotēkas apkalpotājs. Dzīvoja bibliotēkas mājā Zivju ielā 7
15. Eižens Kārļa d. Vilamovskis (1880). Smagais ormanis. Dzīvoja Dzintara ielā 52
16. Jānis Viļa d. Vilbrants (1876). Pensionārs. Dzīvoja Liepājā, F. Brīvzemnieka ielā 47.

Slepkavas. 

Laikraksta “Kurzemes Vārds” 1941. gada 15. jūlija numurā publicēta sekojoša ziņa: “Pagājušās 2 nedēļas no dienas, kad atklājās komūnistu šausmu darbi „Zilā brīnuma” pagrabos. Šai laikā mūsu drošības iestādes liepājnieku slepkavas notvērušas un tie stingrā apsardzībā gaida savu pelnīto sodu. Notvertie slepkavas ir miliči Kārlis Fersters, Kristaps Cēbers, Lūkins un Vrobļevskis.”

1. Kristaps–Ādolfs Cebris (1910). Dzīvoja Bernātu ielā 20. Sodīts ar nāvi Liepājā 1941. gada 14. jūlijā.
2. Kārlis Fersters (1911). Dzīvoja Lāču ielā 18. Sodīts ar nāvi Liepājā 1941. gada 14. jūlijā.
3. Dmitrijs Lukins (1909). Dzīvoja Sarkanarmijas ielā 81. Sodīts ar nāvi Liepājā 1941. gada 8. jūlijā.
4. Ādams Vrobļevskis (1906). Dzīvoja Ķieģeļu ielā 11. Mājas grāmatā viņa nodarbošanās ierakstīta kā “policejas milicis Liepajā”. Ieraksta izdarīšanas brīdī, 1941. gada 14. augustā Ā. Vrobļevskis bija apcietināts un nodarbināts Ploču kūdras purvā”. Sodīts ar nāvi Liepājā 1941. gada 25. augustā.

***

Uldis Lasmanis, Latvijas Avīze         http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/vesture/?doc=58871

Kara pirmajās dienās Latvijā lielā steigā tika arestēti vai nošauti ap 600 cilvēku

Kad 1941. gada 22. jūnija agrā rītā nacistiskā Vācija sāka uzbrukumu PSRS no Baltijas līdz Melnajai jūrai, izrādījās, ka teju vienīgie, kas tādos apstākļos spēja zibenīgi reaģēt, bija staļiniskā režīma represīvie orgāni.

Nepagāja ne 24 stundas kopš pirmajiem šāvieniem, kad visas Padomju Savienības rietumu robežas republikas pa valdības sakaru kanāliem saņēma pavēli evakuēt ieslodzītos. Acīmredzot uz šā rīkojuma pamata tajā pašā dienā Baltijas kara apgabala komandiera vietnieks J. Safronovs parakstīja pavēli “aizturēt un nodot Iekšlietu tautas komisariāta (IeTK) darbiniekiem jebkuru aizdomīgu, šaubīgu personu”.

Pirmais ieslodzīto ešelons ar 50 vagoniem ceļā no Rīgas devās jau 23. jūnijā plkst. 18. 24. jūnijā sekoja otrs ar tikpat vagoniem ieslodzīto. Kā toreizējās Latvijas PSR čekas vadība ar Semjonu Šustinu un Alfonu Noviku priekšgalā nepilnās divās dienās spēja aprīkot ar restēm, nārām, apsardzi un visu pārējo 100 vagonu? Vai šis pasākums netika gatavots jau pirms kara sākuma un te nav runa par otro izsūtīšanu vilni, kam vajadzēja sekot 14. jūnija šausmām?

Padomju gados represēto uzvārdu sarakstā grāmatā “No NKVD līdz KGB” pie krimināllietu motivācijām atrodami arī īsi ieraksti: “Arestēti sakarā ar kara stāvokli.” Ar šo formulējumu 22. jūnijā apcietināja un “iekrāva” steigšus organizētajos ešelonos arī Latvijā plaši pazīstamos tabakas fabrikantus Solomonu un Georgu Maikaparus. Abus tiesāja Sevišķā apspriede Astrahaņā. Šis fakts un apcietināšanas motīvs pamudināja mani mēģināt atrast visus no 1941. gada 22. jūnija līdz 8. jūlijam apcietinātos Latvijas pilsoņus, t. i., no kara sākuma līdz vācu karaspēka ienākšanai. Atklājās, lūk, kas.

Ilūkstes apriņķī no 22. līdz 25. jūnijam apcietina un izved 17 vīrus, to skaitā Prodes pagasta aizsargu Arnoldu Šveifertu – kā “sociāli bīstamu elementu”. Viņu arestēja 24. jūnijā. Pēc divām dienām Šveiferts jau bija Daugavpils cietumā, no kurienes ešelonā, kas pienāca no Rīgas, tālāk uz Astrahaņu.

Jēkabpils apriņķī tajā paša laika periodā apcietināja trīs iedzīvotājus. Dignājas kūdras purva mašīnu mehāniķi Jāni Ūbeli – kā pretpadomju elementu. Divas klases beigušo zasieti apcietināja darba vietā – kūdras purvā. Atkal – Daugavpils cietums, un preču vagonā caur Kuibiševu prom uz Astrahaņu. Tikai 20. oktobrī par Ūbeli tiek formēta lieta. Izmeklētājam viņš atkārto: nezinu, par ko esmu apcietināts. Pratinātājs beidzot ierosina: tā kā pierādījumu nav – izsūtīt Ūbeli uz specnometni, kā to paredz direktīva. 1942. gada 5. maijā lietu izbeidza, jo Jānis Ūbelis nomira Astrahaņas 2. cietuma slimnīcā. Tādu no mūsdienu cilvēktiesību viedokļa šausminošu likteņu ir simtiem.

“Baltgvardi” un rakstvedes

Kopumā padomju varas arestēto skaits atainoja vācu armijas virzību. Jo vēlāks datums, jo lielāks apcietināto skaits.

Jēkabpilī tūlīt pēc kara sākuma tika organizēta sarkangvardu komanda, lai gūstītu nelojālos iedzīvotājus. 28. jūnijā šī grupa no Jēkabpils cietuma izveda septiņus arestantus, kurus transportēja Krustpils aerodroma meža virzienā. Sākās vācu aviācijas uzlidojums, un viens no nāvei lemtajiem veiksmīgi aizbēga. Pārējie seši: Ābeļu pagasta rakstvedis Voldemārs Kārkliņš, aizsargu pulka komandieris Jānis Kudrašs, Jaunjelgavas ārsts Mārtiņš Kazerovskis, Jēkabpils ģimnāzijas audzēknis Jānis Strautiņš, Jēkabpils slimnīcas pārzinis Mārtiņš Rugājs, slimnīcas rakstvede Alma Kalniņa tika nošauti. Izbēgušais Rūdolfs Bārbals kļuva par policistu, kas nu šāva sarkanos. Bārbalu arestēs Kurzemē 1950. gadā un, pēc tribunāla sprieduma, nošaus 1952. gadā.

1941. gada jūnijā nogalinātie jēkabpilieši padomju gados netika iekļauti nevienā cilvēkzudumu sarakstā. Tāpat kā noslepkavotie Ludzas apriņķī un droši vien arī citos apriņķos, pilsētās un pagastos.

Bauskas apriņķī, ko vācu armija sasniedza ātri, 22. un 23. jūnijā paspēja apcietināt tikai trīs vīrus. Talsu apriņķis zaudēja divus vīrus, viens bija Ansis Birkenšteins no Kandavas. Viņš bija dienējis Deņikina un Vrangeļa armijās. Čekisti to bija izskaitļojuši pat pēc 30 gadiem.

Jelgavas apriņķī līdz 26. jūnijam apcietināti seši. Aizputes apriņķis 23. jūnijā zaudēja četrus iedzīvotājus. Ventspils apriņķim bija pieci pirmskara upuri. Latvijas armijas virsnieku Ernestu Buševicu arestēja Bulduru stacijā it kā par dezertēšanas mēģinājumu.

Tukuma apriņķa sešu apcietināto vidū bija tukumnieks Žanis Jomerts, agrākais ģenerāļa Judeņiča karaspēka virsnieks, pēc tam Latvijas armijas pulkvedis.

Jelgavas apriņķis un pilsēta cilvēku tvarstīšanas kampaņā zaudēja sešus vīrus, arī Kārļa Ulmaņa sekretāru Jāni Rudumu, kura lietā ieprotokolēta “nepārtraukta cīņa pret padomju varu”.

Liepājas apriņķī un pilsētā divu dienu laikā paspēja apcietināt 19 pilsoņus. Par ostas dispečeru Heronīmu Freimani izziņā rakstīts “īsts piektās kolonnas pārstāvis”.

Vidzemes, Latgales “raža”

Iepriekš minētajās vietās, atskaitot Liepāju un Ilūksti, centīgie pagastu miliči un rajonu čekisti līdz vācu ienākšanai paspēj sagrābt divus līdz sešus nelaimīgos, bet Rīgā, Vidzemē un Latgalē arestu raža bija nesalīdzināmi lielāka.

No Rīgas pilsētas un rajona paspēj izraut 115 “sociāli bīstamus elementus”, to skaitā Jogitu Saksi – par it kā sadarbošanos ar vācu izlūkdienestu; Ernestīni Šnoriņu – kā aizsardzi kontrrevolucionāri; Ariadni Lindgrēns-Saksi par saderināšanos ar vācu virsnieku, ko tā veikusi, būdama čekas aģente…

Pirmskara cilvēkzudumus Latgalē plaši pētījusi vēstures doktore Irēne Šneidere. Viņas uzrādītais represēto skaits nedaudz atšķiras no šeit atklātajiem, taču tas lietas būtību nemaina.

Daugavpils pilsēta un apriņķis zaudēja 60 personas (Šneideres variantā – 42). Rēzeknes apriņķī laika intervālā no 22. līdz 26. jūnijam arestēja 45 personas (Šneideres variantā – 42). Agneša Kurčina no Atašienes pagasta neesot ziņojusi par kontrrevolucionārām sarunām. Gaigalavas pagasta aizsargs Antons Stiuriņš bez visa pārējā vēl piedalījies 1934. gada 15. maija apvērsumā.

Ludzas rajons zaudē 41 vīru (Šneideres pētījumā 46). Nautrēnu pagasta zemkopis Aleksandrs Bambals, mūsdienu Latvijas Valsts arhīva darbinieka vēsturnieka Aināra Bambala vectēva brālis, par “naidīgu pretpadomju aģitāciju” tika arestēts 27. jūnijā. Viņam Sevišķā apspriede piešķīra piecus gadus Kemerlagā. 1882. gadā dzimušais vīrs nomira 1943. gada pavasarī.

Īsta drāma atklājas Mērdzenes pagasta zemnieka Jāņa Lipska krimināllietā. Lipsku arestēja tikai 28. jūnijā it kā pie govju pārdzīšanas Pasienes mežā. Viņu vairs nekur nepārsūtīja, bet 20 cilvēku lielas vienības sastāvā nošāva netālu no Ludzas tā saucamajā Velna jeb Greizajā kalnā. Fronte tuvojās, vagonu trūka. Kā aizdomās turamos vēl noslepkavoja: Aleksandru Mieriņu, Ādamu un Antonu Patmalniekus, Kārli un Jāni Probukus, Eduardu un Kazimiru Turkus, Alfonu un Antonu Frančenko, Antoņinu Vazecki, Jāzepu, Daniēlu un Apolonāriju Dubrovskus, Ivanu Daņilovu, Modestu Ņekutinu, Pēteri Uzulēnu, Baltmani, Aleksandru Mieriņu, Marjanu Kibortu. Viņi nav fiksēti nekādās tā gada krimināllietās. Notikušo eksekūciju kādā čekas izmeklēšanā 1949. gadā atklāja Jāņa Lipska brālis pieminētais Česlavs.

Vazecku ģimenes piemērā atspoguļojās divu okupāciju drausmīgās sekas. Antoņinu Vazecku arestēja kopā ar dēlu Donātu. Donātam izdevās bēgt. Mātes zvērīgās nāves satracināts, viņš kļuva par vācu okupācijas varas policistu; 1944. gadā pēc padomju armijas ienākšanas pārgāja nacionālos partizānos un krita meža kaujā 1945. gada 11. februārī.

Latvijai zudušajā Abrenes apriņķī arestēja 10 (Šneiderei – četrus) cilvēkus, kas “risinājuši kontrrevolucionāras sarunas” un “aktīvi aģitējuši pret padomju varu”.

Tālāk Vidzeme. Valmieras apriņķī – 14 vīri, viņu vidū valmierieši Udo Maldavs un Felikss Muše. Abus apcietināja 28. jūnijā. Jau 1. jūlijā abus aizmuguriski tiesāja Kara tribunāls turpat Valmierā. Nošaut paspēj līdz vāciešu ienākšanai. Maldavs bija agrākais Siguldas policijas priekšnieks, bet Muše – bijušais pērkoņkrustietis.

Cēsu apriņķī atrada 11 “sociāli bīstamus elementus”, to skaitā Juri Eizu, apriņķa policijas priekšnieku, kurš nez kā bija paglābies no 14. jūnija izsūtīšanām.

Valkā līdz 30. jūnijam apcietināja 11 vīrus un vienu sievieti – aizsardze Herta Reinerte esot noklausījusies sarkanās armijas telefonsarunas…

Madonas apriņķī apcietināja 19 iedzīvotājus. Gandrīz visi – aizsargi, kā tas vērojams arī citos novados. Marija Īvāne bija “aģitējusi Cesvaines skolā”, kur pasniegusi svešvalodas.

Augstākās instrukcijas

Nav iespējams kaut īsumā atainot visu 1941. gada jūnija beigās arestēto un uz Padomju Savienības dziļumiem aizvesto likteņus. Viņu kopskaits ir 391 nelaimīgais. Ja pievienojam 26 Jēkabpilī un Ludzā nošautos, iegūstam skaitli 417. Vēl būtu jāpievieno Centrālcietumā, Baltezerā, Litenes, Liepnas, Raganas un Pierīgas mežos, kā arī citur Latvijā 1941. gada jūnijā un jūlijā bez tiesas nošautie “nedokumentētie upuri”, bet tas jau ir stāsts, kas iesoļotu sešos simtos.

Jāuzsver, ka no gandrīz četriem simtiem apcietināto 90% gāja bojā bez nāves soda piespriešanas – mira cietumos, ceļa mokās vagonu antisanitāros apstākļos un ūdens trūkumā; Astrahaņas un citu cietumu pārpildīto kameru bezgaisā un badā.

Lai konstatētu nelaimīgo likteņus, nemaz nav jāiedziļinās krimināllietās, jo lielākajai daļai uzskaites numurs sākas ar burtu “P” – “Pārtraukta”. Ārkārtīgi reti aiz šā burta slēpjas atbrīvošanas fakts. Parastā nozīme – miris.

Ne visi jūnija beigu upuri nonāca Astrahaņas cietumā. Cik var secināt, tur nokļuva 22. un 23. jūnijā arestētie. Viņus Rīgā vai Daugavpilī paspēja sasēdināt apcietināto ešelonos, kas no Rīgas Centrālcietuma atgāja 1941. gada 23. un 24. jūnijā. Vēl netiesātajiem ešelonu galamērķis primāri bija Astrahaņa vai Soļiļeckas cietums Orenburgas apgabalā.

No 25. jūnija līdz 4. jūlijam Latvijā arestētie nokļuva Jeņiseiskas (galvenokārt no Daugavpils), Vologdas un Permas (no Madonas), Novosibirskas, Uļjanovskas, Daņilovas cietumā Jaroslavas apg. (Liepāja), Saranskā (Rēzekne), Noriļskā (Rīga), Igarkā (Valmiera).

Pēc kara sākšanās latviešus tvarstīja arī Krievijā. Pulkvedi Žani Jomertu 24. jūnijā arestēja Maskavā, kur viņš no latviešu 24. teritoriālā korpusa bija nosūtīts kursos. Jomerts nomira Noriļskā 1942. gada 27. septembrī.

Skatot un analizējot padomju represīvo orgānu rīcību pēckara dienās, rodas jautājums: vai arestu simti ir spontāna vai ar speciāliem rīkojumiem organizēta akcija? Instrukcijas bija visaugstākajā līmenī.

1941. gada 22. jūnijā PSRS Augstākās Padomes (AP) Prezidijs izdeva dekrētu, kurā teikts: “Vietās, kur izsludināts kara stāvoklis, kara instancēm dotas tiesības: administratīvā kārtā no šīm teritorijām jeb atsevišķiem punktiem izsūtīt personas, kuras atzītas par sociāli bīstamām kā noziedzīgas darbības dēļ, tā arī par sakariem ar noziedzīgu vidi (..). Par nepakļaušanos kara instanču rīkojumiem un pavēlēm, par pārkāpumiem teritorijā, kurā izziņots kara stāvoklis, vainīgie tiek saukti pie atbildības pēc kara laika likumiem.”

1941. gada 4. jūlijā sekoja IeTK un Valsts Drošības tautas komisariāta (VDTK) direktīva, kurā paģērēts: “Atbilstoši PSRS AP Prezidija 1941. gada 22. jūnija dekrētam kara instancēm ir tiesības lemt par sociāli bīstamu personu izsūtīšanu. Šāda lēmuma pieņemšanas gadījumā šīs kategorijas personu izsūtīšana tiek uzdota IeTK un VDTK orgāniem. Šai sakarā veicama atbilstoša sagatavošanās, ņemot uzskaitē visas personas un to ģimenes, kuru uzturēšanās kara stāvokļa teritorijā var tikt atzīta par nevēlamu.”

Kas lai zina, kādēļ direktīva, faktiski sankcionējoša jau notiekošās represijās, tika parakstīta tikai 4. jūlijā. Vai Staļins līdz šim datumam bijis rīcībnespējīgs? Pēc 22. jūnija direktīvas, saskaņā ar kuru Lietuvas, Baltkrievijas, Rietumukrainas apgabalos, nepaspējot organizēt evakuāciju, apšāva tūkstošiem ieslodzīto. Vai apjēdza, ka steigā nogalināto līķus atklās ienaidnieks?