Labdarības maratona “Dod pieci!” 152 stundu tiešraide ir beigusies. Tajā saziedoti vairāk nekā 400 tūkstoši eiro, kas tiks izlietoti cīņai pret vardarbību ģimenē. Tas labi. Grūtā brīdī pleca sajūta ir īpaši nozīmīga. Turklāt labdarība ir svarīga abām pusēm – gan tam, kas saņem, gan tam, kas dod. Jo neviens neatdarīs savu maciņu, ja pirms tam nebūs atdarījis savu sirdi.

Taču stāsts šoreiz nav par naudu. Vairāk nekā divus mēnešus sabiedriskie mediji un plakāti ielās nenoguruši vēstīja, ka Latvijā katra trešā sieviete ir cietusi no vardarbības. Arī maratona mājaslapā ir lasāms: “Statistikas dati liecina – katra trešā sieviete Latvijā atzinusi, ka ir piedzīvojusi fizisku vai seksuālu vardarbību ģimenē. Tas ir viens no augstākajiem rādītājiem Eiropas Savienībā. Eiropas Dzimumu līdztiesības indeksa vērtējums vardarbības jomā Latvijai ir 38,2, kas ir augstāks nekā vidēji Eiropas Savienības valstīs (27,5).

Izklausās draudīgi. Ja Latvijas vīrieši patiešām ir tādi varmākas, tad ar labdarības maratonu vien nebūs līdzēts. Ir taču policija, krimināllikums un tiesu vara.

Tomēr pirms celt trauksmi, būtu svarīgi noskaidrot, kā radušies dati, ko piesauc akcijas rīkotāji, centrs “Marta” un Stambulas konvencijas virzītāji.

Datu avots ir 2014. gadā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras veiktā aptauja, kuras gaitā tika nointervēti 42 tūkstoši sieviešu no 28 valstīm. Respondentēm bija jāatbild uz jautājumu, vai kopš 15 gadu vecuma viņas ir piedzīvojušas jebkādu fizisku, seksuālu, emocionālu vai ekonomisku vardarbību.

Aptaujas rezultāti liecina, ka visvairāk no vardarbības ir cietušas sievietes Ziemeļvalstīs: Dānijā – 52%; Somijā – 47%; Zviedrijā – 46%. Aiz Ziemeļvalstīm seko Rietumeiropas valstis: Nīderlandē – 45%; Francijā – 44%, Apvienotajā Karalistē – 44%. Baltijas valstīs aptaujas lielākais rādītājs ir Latvijā – 39%, Eiropā mazākais ir Polijā – 19%.

Tātad kopumā ir aptaujāti 42 tūkstoši sieviešu no 28 valstīm. Un te man rodas vairāki jautājumi: cik sieviešu no Latvijas tika aptaujātas? Kas veica aptaujājamo sieviešu atlasi? Vai jautājums “jebkāda vardarbība” ir korekts? Un vai šī aptauja drīkst kļūt par leģitīmu pamatu apgalvojumam, ka Latvijā katra trešā sieviete “ir piedzīvojusi fizisku vai seksuālu vardarbību ģimenē”?

Kad cenzūras apsvērumu dēļ no filmas “Aizmirstās lietas” man lika izņemt epizodi ar katafalku, kas uzbrauc debesīs, es to izjutu kā emocionālu vardarbību.

Tātad uz aptaujas jautājumu, “vai kopš 15 gadu vecuma esmu piedzīvojusi jebkādu fizisku, seksuālu, emocionālu vai ekonomisku vardarbību”, man būtu jāatbild: jā! Bet vai tas drīkstētu kļūt par pamatu apgalvojumam, ka Latvijā ir izplatīta vardarbība ģimenē?

Taču arī tas vēl nav viss. Pret ģimenes vardarbību vērstās Eiropas Padomes kampaņas pārskatā ir norādīts, ka Dānijā šī kampaņa tiek īstenota jau kopš 2002. gada. Kāpēc tad Dānijā pēc tās pašas aptaujas datiem joprojām ir Eiropā lielākais no vardarbības cietušo sieviešu skaits – 52%?

Vai tas neliecina, ka Eiropas Padomes kampaņas un Stambulas konvencijas autoru izvēlētā cīņas metode nedarbojas?

Mēģinot saprast, kāpēc Stambulas konvencija, kuras virzītāji apgalvo, ka tās mērķis ir “pasargāt sievietes no vardarbības, tostarp dzimumu lomu stereotipos sakņotas”, ir izraisījusi tik asas diskusijas gan Latvijā, gan pasaulē, pirms diviem gadiem veicu pētījumu “Stambulas konvencija – glābiņš vai Trojas zirgs?”.

 

Pirmais, ko noskaidroju:

Latvijas Krimināllikumā ir pilnīgi visas normas, par kādām tiek runāts konvencijā.

Arī normas par vajāšanu un pat norma, kas paredz sodu par sieviešu dzimumorgānu kropļošanu, ko praktizē dažās Āfrikas valstīs.

Kas tad konvencijā ir tāds, kā Latvijā nav, bet kas mums kā sabiedrībai ir vitāli nepieciešams?

Vienīgais, kā Latvijas Krimināllikumā nav, bet kas ir konvencijā – “džendera” jeb sociālās dzimtes jēdziens, kas dzimumu traktē nevis kā bioloģiski determinētu, bet kā sociālu izvēli.

Ja konvencijas autoriem tiešām rūpētu vardarbībai pakļautas sievietes, vai tad viņi būtu iekļāvuši tekstā ar šām sievietēm nesaistītus diskutablus formulējumus un prasības, kas vairākās valstīs ir kļuvuši par šķērsli konvencijas ratifikācijai? Bet ja konvencijas autoru mērķis ir rūpēties par geju, lesbiešu, biseksuāļu un transseksuāļu tiesībām, kāpēc tas tiek maskēts un slēpts aiz sieviešu mugurām?

Acīmredzot konvencijas ieviesēji sievietes un bērnus te izmanto kā “dzīvo aizsegu” kāda cita mērķa sasniegšanai.

Rietumu pieredze rāda, ka kreiso liberāļu “džendera” ideoloģija ir teicams rīks, ar ko kontrolēt valodu.

Kas patiesībā nozīmē iespēju kontrolēt domāšanu un paverdzināt apziņu.

Pirms dažām dienām ASV Kongress nobalsojis par to, ka vārdi “māte”, “tēvs”, “meita”, “dēls”, “brālis”, “māsa” nav atļauti ASV Pārstāvju palātā. Lai ievērotu “dženderu” līdztiesību.

Bet Emanuēls Klīvers, demokrātu pārstāvis un metodistu mācītājs, atklājot ASV 117. Kongresa pirmo sesiju, noturēja lūgsnu, nobeigumā pasakot 

. Lai politkorekti ievērotu “dženderu” līdztiesību. Tiesa, vārds “amen” nav saistīts ar dzimumu un tulkojumā nozīmē “patiesi”. Bet kam gan tas vairs rūp.

Avots: La.lv