Latvijas Republikas Labklājības ministrs Jānis Reirs (V) Bulgārijā, Sofijā, parakstīja Eiropas Padomes konvenciju, kuras nosaukums ir  "Par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu" jeb tā dēvēto Stambulas konvenciju. Šo konvenciju varētu saukt arī par Genderisma Konvenciju.

Juridiski, ar Konvencijas parakstīšanu, valsts apliecina, ka tā ievēros starptautisko līgumu un vienlaikus apņemas veikt izmaiņas ne tikai nacionālajos likumos un tiesību aktos, bet arī veikt virkni pasākumu, lai mainītu nacionālās un vēsturiskās tradīcijas, ierašas, izmainītu izglītības un bērnu audzināšanas programmas. 

Lai starptautiskais līgums kādas nacionālas valsts teritorijā iegūtu juridisku spēku, pēc tam, kad to ir parakstījusi valsts vārdā pilnvarota persona, parakstīto dokumentu nepieciešams arī ratificēt augstākajā likumdošanas institūcijā, Latvijas gadījumā - Saeimā. Jānis Reirs pēc parakstīšanas skaidroja, ka tagad viņa vadītā Labklājības ministrija (LM) sagatavos likumprojektu, par kuru būs jālemj Saeimai. Ņemot vērā, ka Latvijā gaidāms pirmsvēlēšanu periods, tad par Konvenciju ir gaidāmas plašas un visneiedomajāmākās debates.

Diemžēl, par Konvenciju nedz pirms Reira došanās komandējumā, nedz arī pēc tam plašas diskusijas sabiedrībā nenotika. Bija atsevisķu amatpersonu un sabiedriskās domas veidotāju publiski vērtējumi. Reirs parakstīja konvenciju ar tai pievienotu deklarāciju, ar kuru Latvija publiski paziņo, ka tā tiks piemērota atbilstoši Satversmē noteiktajiem principiem un noteikumiem. Beigās prezidents arī secināja, ka kaut kas nav kā pienāktos.

Reirs atgādināja, ka Latvija pēdējā no Eiropas Savienības (ES) valstīm, kas paraksta šo konvenciju, turklāt 13 ES valstis to jau ratificējušas. Viņš tāpat mudināja politiķus pasteigties ar konvencijas ratificēšanu un izteica gandarījumu, ka viņam tika šis gods parakstīt šo starptautisko līgumu Latvijas valsts vārdā. Reirs pauda pārliecību, ka šis dokuments viegli bez jelk'das kavēšanās izies cauri balsojumiem,  jo "tic, ka veselais saprāts uzvarēs". Te der atgādināt, ka Latvijā sākās diskusijas par pievienošanos konvencijai pēc tam, kad izrādījās, ka diametrāli pretēji  viedokļi šajā jautājumā ir Labklājības (Vienotība) un Tieslietu (Nacionālā apvienība) ministrijām.

Latvijas Republikai daļa politiķu kārtējo reizi piedāvā parakstīt starptautisku līgumu, īsti neizprotot vai apzināti maldinot par tā patieso saturu un jēgu. Joprojām daudzi vaicā - par ko ir strīds un kāpēc ir tik nepieņemams šis Starptautiskais līgums.

Te laikam ir reize pieminēt, ka līgums, acīmredzot, tomēr ir pretrunīgs, ja izraisa sabiedrībā tik asas un pat naidīgas diskusijas. Publiskā telpā ir pieejams LM sagatavotais informatīvais ziņojums, kas vēsta, ka ar konvenciju tiek izveidots visaptverošs "tiesiskais ietvars", lai pasargātu sievietes no vardarbības, kas vērsts uz vardarbības pret sievietēm un meitenēm un vardarbības ģimenē novēršanu un izskaušanu, kā arī vainīgo sodīšanu par vardarbību. Vēlme, kurai tikai īpaši slikti cilvēki varētu ko iebilst vai pretoties.

Tālāk, it kā turpinot iesākto deklaratīvo uzstādījumu par vardarbības izskaušanu, tomēr jau tiek sperts solis sāņus, paplašinot aizsargājamo personu loku : "Pievienojoties Stambulas konvencijai, Latvijā būs vairāk instrumentu, lai aizsargātu personu cilvēktiesības dzīvot no vardarbības un spīdzināšanas brīvu dzīvi. Psihiski un fiziski veseli cilvēki, kuri nebaidās par savu un bērnu drošību mājās, pilnvērtīgi strādā, var paši nodrošināt savu dzīvi, tādā veidā sekmējot valsts kopējo attīstību un labklājību", tā turpina sludināt Labklājības Ministrija. Arī šādam uzstādījumam grūti iebilst un vēl jo vairāk - atrast Latvijā kādu likumu vai normatīvu aktu, kas paustu pretēju nostāju.

Tās pašas valsts tās pašas valdības tikai citam ministram, izrādījās, ir pavisam cits viedoklis. Lai pamatotu vienas koalīcijas ietvaros tik atšķirīgu viedokli, TM nāca klajā ar savu atzinumu.

Skaļu rezonansi izraisīja ziņa, ka TM, izmantojot ārpakalpojumu, ir piesaistījusi SK vērtēšanai nevis ierastos MK "galma" ekspertus no Providus, Delnas vai ar tām saistītām NVO, bet izvēlējusies citu ekspertu, kura veica piedāvātā dolumenta patstāvīgu juridisko analīzi.

Juridisko zinātņu doktores Baibas Rudevskas slēdzienā norādīts, ka Stambulas konvencija "klaji ignorē" gan Satversmes 112.pantā, gan starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos garantētās vecāku tiesības bērnu izglītībā, kā arī akcentēja SK autoru brīvo "spēlēšanos" ar cilvēktiesībām nevietā. Turklāt netiekot ņemta vērā arī vecāku reliģijas brīvība, kas ir nesaraujami saistīta ar tiesībām izglītot savus bērnus saskaņā ar savu reliģisko pārliecību un filozofiskajiem uzskatiem. Šajā gadījumā oponenti izteica asu kritiku arī par to. ka par šo darbu pieacinātajai tiesību ekspertei ir maksāts. 

Vairākas Saeimas frakcijas uz parakstīšanas brīdi nebija formulējušas savu galīgo viedokli par Stambulas konvencijas ratifikāciju, jo, kā jau minēts - lielākā daļa deputātu to vienkārši nebija lasījuši un, iespējams, to arī neizdarīs, kas nozīmē, ka balsojums varētu būt klaji politisks, kas, savukārt, mūsdienās nozīmē, ka balsojums varētu būt kādas aizkulišu vienošanās priekšmets.

Pret Konvenciju asi ir iebilduši arī visi Latvijas vadošo reliģisko konfesciju vadītāji. Kā tas ierasts, arī viņi saņēma nievājošas replikas no daudziem politiķiem un politikas komentētājiem, ironizējot, ka Vatikāns neko neiebilstot pret šo starptautisko līgumu. Izrādījās, ko lobisti, br''ivi ir pasnieguši savu vēlmi kā vsiem starptautiski zināmu faktu  Šis nepatiesais kontrarguments ātri pazuda no publiskās vides, kad savu nostāju izteica Vatikāna pārstāvis, kurš bija ieradies Rīgā sakarā ar iespējamo Pāvesta vizīti Rīgā.

Stambulas konvencija un ap to saceltā ažiotāža zināmā veidā diskreditē Latvijas sabiedrību, jo priekšplānā tiek izvirzīta tēze par to, vai esam par vai pret vardarbību, kas šī apcerējuma kontekstā Latvijai pat nav aktuāli. Taču, runājot par indivīda personīgajām tiesībām, iespēja būt pasargātam no vardarbības ir pašsaprotama un tās ir viens no manipulācijas instrumentiem šajā diskusijā, un proti, ja virsraksts runā par cīņu pret vardarbību pret sievieti ģimenē, tad saturiski šī tēma aiziet otrā plānā, priekšplānā noliekot feminisma nostādnes, kā arī skaidrojot genderisma idejas. Konvencijas uzliktie pienākumi par nacionālās kultūras, izglītības, parašu, tradīciju izmaiņām galvenokārt ir fokusētas uz sociālo dzimti. Konvencija tiešām ir virzīta uz cīņu pret vardarbību, tikai ne pret tradionālas ģimenes locekļiem, bet pret genderiem, kuriem, iespējams, varētu veltīt atsevišķu dokumentu, kur bez aplinkiem lietas tiktu sauktas īstos vārdos. Šajā gadījumā Starptautiski izziņotā dokumenta virsraksts neatbilst sekojošajam saturam un faktiski ir maldinošs, jo manipulatīvi diskusija tiek novirzīta par pavisam citu tēmu.

Konvencija, kura tiek pasniegta kā vispārobligāts starptautisks instruments pret vardabību, lai cik tas dīvaini nebūtu, nerunā par vardarbības sociālekonomiskajiem cēloņiem. Šeit nevar atrast ne vārda par veselīga dzīves veida popularizēšanu, par bērnu fizisku attīstību un labu izglītību, par dzīves līmeņa celšanu, ģimenes institūta nostiprināšanu, par vardarbības un mantas kulta nozīmes mazināšanu publiskā telpā. Konvencijas autori ir stipri norūpējušies par genderiem un vēlas atbrīvot sievieti no tai vēsturiski "uzspiestās lomas" būt sievišķīgai, arī sargājamai. piedāvājot izlīdzināt lomas, lai tā bez aizpriedumiem varētu stāties pretī fizioloģiskam vīrietim, kurš arī tāds nedrīkst justies. Tad divi nekatras dzimtes subjekti var nokārtot savas attiecības. Šajā gadījumā nevar teikt arī kā "vecis ar veci", jo arī šādam statusam nav vietas izpratnē par nākotni un citām vēsturiskā pieredzē esošām attiecībām. Tā noteikti neaizstāv sievietes. Protams, ironizēt var bezgalīgi, bet brīdinoši biedējoši sabiedrībai tiek uzspiesta šī izpratnes konstrukcija.

Vispirms, lasot jebkādus dokumentus par šo tēmu, būtu jāsaprot un jāatceras, ko nozīmē “genderisms” (dženderisms) vai “gendera ideoloģija”, ar ko apzīmē intelektuālo un politisko kustību, kas dzimumu uzlūko kā sociālo lomu. Sabiedrībai arvien vairāk tiek uzspiests viedoklis, ka cilvēku fiziskās atšķirības ietekmē mūsu domāšanu un smadzeņu darbību tik ļoti, ka sieviete spiesta uzvesties un domāt kā sieviete tikai tāpēc ka viņai ir sievišķās ārējās pazīmes. Pēc šīs jaunās ideologu teorijas tieši fiziskās atšķirības diskriminē un traucē cilvēkam būt par to, par ko viņš patiesībā gribētu būt. Tāpēc šīs ārējās pazīmes ir jāignorē un bērnam jau no agras mazotnes īpaši jāmāca gan izturēties, gan sajusties gan kā vīrietim, gan kā sievietei, jo dzimumorgāni ir tikai seksuālā apmierinājuma gūšanai, bet tiem nav nozīme, lai noteiktu cilvēka dzimumu. Un no bērnības ikvienam bērnam ir jāapzinās savas tiesības  bioloģiski mainīt savu dzimumu, bet valstij ir jārūpējas, lai ikviena persona līdz 18 gadu vecumam šādu izvēli varētu izdarīt bez vecāku atļaujas, bet gadījumos, ja vecāki iebilst - valsts pienākums ir pasargāt nepilngadīgos no vecāku "vardarbības", neļaujot bērnam izdarīt savu izvēli.

Teorija par dabīgu un normālu cilvēka fizioloģiju, un proti, dabā ir tā iekārtots, ka sieviete ir sieviete un vīrietis ir vīrietis, jo viņu organismos darbojas pilnīgi atšķirīgi procesi ar katram dzimumam atbilstošu hormonālo sistēmu, tiek aizvirzīta otrā plānā. Sociālā pieredze un vide var radīt zināmu iespaidu uz cilvēka uzvedību, bet tā nemaina fizioloģiju. Neatkarīgi no apstākļiem, katra organisms funkcionē atbilstoši dzimumam. Genderisms nosaka, ka bioloģiskajam dzimumam nav nozīmes, jo tādējādi, kādu nosaucot par vīrieti vai sievieti, personai tiek uzspiests sociālais statuss, kurš personai iespējams pat nav pieņemams. Katram pašam ir iespēja izvēlēties, kas šai brīdī vēlas būt. Diskusija bieži vien nofokusējas uz piemēriem, par pretējā dzimuma pārstāvju tiesībām apmeklēt pretējā dzimuma publiskās koplietošanas tualetes vai dušas telpas. Diemžēl, runājot par SK, kā piemērošanas modeļa piemērs ir koplietošanas publiskās tualetes un mazgāšanās telpas, kas tradicionāli tiek nošķirtas pretējiem dzimumiem, apspriežot, vai drīkst, piemēram, ierobežot vīrieti ieiet koplietošanas sieviešu dušā. Turpinot šo absurdo diskusiju, droši var apgalvot, ka Konvencija iezīmē vienu īpaši sargājamo subjektu - jebkura dzimuma "mētelīšu virinātāji".

Latvijā tradicionālo ģimeni sargā asociācija Ģimene, bet feminisma idejas turpina Resursu centrs sievietēm Marta, kura šīs konvencijas kontekstā varētu iegūt kārdinošo kontroliera statusu ar 66.pantā paredzētajām privilēģijām, diplomātisko imunitāti (!) un īpašo finansējumu. Šis apstāklis padara par īpaši kardinošu augli, par kuru var cīnīties jebkuriem līdzekļiem.

Konvencijas 66.pants tiešām paredz "cīnītājiem" īpašu statusu, lai gan konvencija citu pretrunīgu uzstādījumu virknē īpaši runā par līdztiesību un vienlīdzību, tai pašā laikā pozicionēt kādas sociālas grupas, dzimumu vai personas kādā īpašākā, ar plašākām tiesībām apveltītām, statusā. No SK teksta no vienas puses tieši izriet, ka vīrieši apriori ir varmākas (vai par tādiem vēlas kļūt) un sievietes, kā upuri, no kurām daudzas pat nenojauš, ka tādas ir. No otras puses, SK, runāt par genderu grūto stāvokli, uzsver, ka sievietei tiek uzspiesta sociāla loma, un feministu organizācijas ar šīs konvencijas palīdzību palīdzēs sievietēm no šī vēsturiskā "sloga" tikt vaļā. 

Lai to īstenotu, SK uzdod valstīm, kurām šis starptautiskais līgums kļūs saistošs, izmainīt visu kultūrvidi, sākot no izglītība sistēmas, beidzot ar uzvedību un domāšanu. SK aicina jebkuru, kurš ir pret  - sodīt, un iespēju robežās sodus pat kriminalizēt. Iespējams, ka sabiedrībā, kur Kārlītis būs kļuvis par Karlīni, bet Maša par Mišu, vardarbības ģimenē tiešām vairs nebūs, jo pirms tam veiksmīgi tiks noārdīts vecmodīgais ģimenes modelis, nomainot to ar bezpersoniskām partnerattiecībām. 

Te, kā jau minēts, ir runa ne tikai par īpašo statusu, bet arī par īpašu finansējumu kādai NVO. Pēc Zolitūdes traģēdijas sarosījās atsevišķas NVO, nekavējoties iesniedza MK priekšlikumu par mistiskas komisijas dibināšanu, piesaistot tajā arī cilvēkus ar labu reputāciju. Izrādījās, ka uz citu nelaimes rēķina var iedzīvoties. NVO sagatavotajam projektam tika pievienots vajadzību saraksts - bez nesamērīgi liela atalgojuma tika paģērēti dārgi datori, mobilie telefoni. Iespējams, ka tā bija kārtējā rutīnas tāme, ko pietuvināts Ministru kabinetam NVO var klusi un mierīgi iesniegt un saņemt arī prasīto. Zolitūdes gadījumā pilsoniskās sabiedrības funkciju uzņēmās un godam izpildīja žurnāliste Regīna Ločmele, kura bez atlīdzības organizēja cietušo personu aizstāvību un darbības koordinēšanu un komunikācijas iespēju ar MK un Saeimu. Šīs pilsoniskās aktīvistes mīnuss bija piederība "Saskaņas" partijai, ko oponenti nemitīgi, neesot citiem argumentiem, pieminēja.

SK sākumā kā problēma tiek nosaukta piespiedu dzimumorgānu izmaiņa, ar to, acīmredzot, domājot tradīciju, kur atsevišķas Āfrikas valstis joprojām uztur tradīciju apgraizīt meitenes. Neviena vārda par ebreju puiku apgraizīšanu, saprotot, ka tas ir biznesa segments, kurš prot pastāvēt par savām tiesībām, tradīcijām un vajadzībām, tāpēc to aiztikt pat nevajag domāt.

Stambulas konvecijas gadījumā pirmais spiediena vilnis ir noplacis un arvien vairāk cilvēku sāk saprast, ka zem cēla virsraksta tiek bīdīts pavisam kaut kas cits. Publiskā telpā pamazām tiek pozicionēta pareizā un piemērotākā NVO, bet nav izslēgts, ka šim visai ienesīgajam mērķim tiks veidots kaut kas jauns..

Līdz šim nav gadījies lasīt juridisku dokumentu, kur tik krasi tiktu veidota segmentēti sadalīta sabiedrība - mēs un viņi, sievietes un vīrieši. Ļoti strikti. Tiesa, SK runā, ka jānoārda vēsturiskie stereotipi un jāizlīdzina atšķirības starp dzimumiem, acīmredzami veidojot jaunus - visas sieviete ir upuri, bet vīrieši un pat zēni - atklāti vai latenti - ļauni varmākas. Liekas, ka Markss un viņam sekojošās Cetkina un Luksemburga par to pat neuzdrošinājās sapņot.

Iespējams, no šīs Konvencijas var paņemt ideju par bērnu, kuri ir kļuvuši par nozieguma lieciniekiem, psiholoģisku aizsardzību. Par to varētu diskutēt. Taču, nevar piekrist atkal izņēmuma stāvokli konstruējošajiem autoriem, ka varmācības lietās valstij būtu jāuzņemas cietušo genderu bezmaksas juridiskā aizsardzība. Ir nepieļaujama situācija, ja procesā cietušos sāk šķirot pēc tautības, ticības, dzimuma vai dzimtes (kā šīs Konvencijas kontekstā). Runāt par līdztiesību šādā situācijā ir atklāta liekulība.

Un visbeidzot - personu grupa ar savām īpašām interesēm, kura faktiski cīnās par savām tiesībām, nezin kāpēc ir noslēpušies aiz sieviešu mugurām. 

http://play24.lv/video/4051/viesi-dzintars-rasnacs-aivars-borovkovs

( Materiāls vel tiks papildināts)