Jo pakļāvīgākas sabiedrības plašas masas, jo pie varas esošiem vieglāk vadīt valsti un veikt manipulācijas. Droši vien ikviens ir dzirdējis saukli "ķeriet zagli", kas izsenis raksturo spēju ar precīzi dotu vektoru ievirzīt indivīdu uz kolektīvu, impulsīvu un saskaņotu rīcību.

Mūsdienu demokrātijas pamatu veido indivīda tiesību un rīcībspējas deleģējums (vienlaikus - atbildības novelšana) kādam tādā vai citādā veidā izraudzītam indivīdam - deputātam, darbadevējam, priekšniekam, komandierim. Pēdējiem ir vienkāršāk, jo pirmais, ko iemāca armijā - pavēles neapspriež, tās bez ierunām izpilda.

Šobrīd viens no iztrūkstošiem fundamentāliem posmiem justīcijas, kā zinātnes, attīstībā ir tiesību filozofijas faktiska neesamība. To aizpilda ar sen atgremotu domu, dogmu, trafaretu frāžu tiražēšanu neskaitāmos rakstos, pētījumos, arī disertācijās un citos veidos. Ja pēc formas pieņemam, ka viss zinātnē attīstās, tad pēc satura sabiedrības pārvaldes attīstība nereti iegūst kroplas un pat regresīvas formas, un justīcija ir tieši tā, kas šādu lietu kārtību nodrošina. Tas notiek līdz brīdim, kamēr pie varas esošie spēj iestāstīt (vai likt tā domāt), ka notiekošais ir tikai un vienīgi katra indivīda interesēs vai grūtākos gadījumos, ka mēs jau gribētu labāk un savādāk, bet ... bla, bla, bla - tas nav iespējams, tā vajag vai vienkārši - Eiropa mūs nesapratīs.

Piemēru šdām situācijām ir daudz - Eiropas politiķu gaušanās par līdzekļu neesamību, kas ir par pamatu pensijas vecuma celšanai; ikviens jauns valsts budžets ir jāuztver kā eifēmisms - tiks celti nodokļi. Tādos gadījumos no visiem ziņu kanāliem plūst asaru straumes par nepaēdušajiem skolotājiem, ārstiem, policistiem, bet, aizlāpot caurumus valsts kasē, pēc fatāli iepriekšnolemtām ekseļa tabulām un priekšrakstiem dubultojas varnešu algas un citi izdevumi, bet pārējiem - nākošreiz, jo šoreiz nesanāca. Naudas nav, bet jūs turieties, kā teica kāds viegli iereibis politiķis Dimons. Vienkāršoti skaidrojot demokrātijas pamatus, valsts nereti tiek salīdzināta ar uzņēmumu, kur indivīds-nodokļu maksātājs ir tas akcionārs (Satversmes 2.pants), bet pie varas esošie ir īpašnieku (tautas) izraudzītā Valde. Tāpēc visiem čakli jāpiedalās vēlēšanās, lai tiktu izveidota Valde no labajiem un, ja kāds ir slikts, to ir jānomaina kaut vai izsvītrojot un tā bezgalīgi. Triks ar svītrošanu vienkāršs, bet gandrīz vai ģeniāls - izsvītrojot kādu, netiek zaudēta vēlētāja balss konkrētai partijai. Turpinot šo salīdzinājumu, sen ir iespaids, ka valsts ir kā uzņēmums, kur akcionāri pasīvi var tikai vērot, kā viņu izraudzītie mantas pārvaldītāji negausīgi "izšiverē" viņiem uzticēto mantu, bet procesu faktiski ietekmēt nevar.

Valsts pārvalde ir sarežģīts process, bet birokrātijas džungļi - neizbrienami. Vai ir tā, ka neviens neko nevar mainīt uz labu? Atmodas laikā Latvijas juristu un Igaunijas ekonomistu viedokli sadzirdēja visā Padomju Savienībā. Varbūt iespējams ko mainīt Latvijā, rēķinoties, ka esam citā savienībā, kur tāpat ir jāievēro noteikumi. Taču esoša varas rutina jebkuru atkāpšanos no tiem automātiski pielīdzina "bēgšanas mēģinājumam", kas jāapcērt saknē. Lai atceramies Polijas mēģinājumus atgādināt ES par viņu valsts justīcijas neatkarību.

Varas noturēšanas vai kā tagad mēdz teikt "valsts nozagšanas" procesā ir iespējams paveikt daudzas aplamas lietas. Kā piemērs Latvijas situācijā mināma prezidenta vēlēšanu procesa aizvietošana ar neslēptu, partiju kontrolētu un politisko aprindu uzraudzītu balsošanu, pamatos nograujot vēlēšanu aizklātības pamatprincipu, toties manipulatīvi iestāstot sabiedrībai, ka atklātība šādā procesā esot demokrātijas izpausme. Saprotot šo absurdo apgalvojumu,šo tendenci, varētu ieviest arī Saeimas vēlēšanās - likt ikvienam vēlētājam atskaitīties, kam ir atdota balss, paskaidrojot, ka tā esot tikai un vienīgi cīņa pret "tumšo spēku" iekļūšanas parlamentā. Kā izklāstīts tālāk, sabiedrībai var iestāstīt gandrīz jebko.

Vēlme manipulēt ar sabiedrisko domu ir sens politisks vēlmju lolojums. Jaunāko laiku vēsturē piemērus var atrast gan Cariskās Krievijas ohrankas darbībā, gan vēlāk, pateicoties ģeniālās Lenī Rīfentāles prasmei veidot vizuālu vēstījumu par 3.Reiha izstrādāto doktrīnu par āriešu absolūtu pārākumu, ietekmējot cilvēku prātus un apziņu, mainot sapratni par humānismu un citām cilvēces pamatvērtībām. No šī laika palikušās jau folklorizējušās atziņas, ka tūkstoškārt atkārtoti meli pamazām kļūst par patiesību (Gēbelss) vai, ciniski tulkojot juridiskā valodā - Fakts ir publiskā telpā norūdīts viedoklis vai Eināra Repšes versijā - nu kā var nesolīt!?

Atkopjoties no Otrā pasaules kara šausmām, zinātnieki mēģināja saprast - kā šāds masveida neprāts varēja notikt? Varbūt arī mums ir vērts no malas apskatīties, kā veidojas politiskās Augstās modes skate ar "kailiem karaļiem", kur apkārtējie līksmo par smalki darināto tērpu kruzuļiem.

Jau 1961.gada 7.augustā Jēlas universitātē Stenlijs Milgrems (Stanley Milgram) uzsāka savu psiholoģisko eksperimentu, kas tika aprakstīts  viņa grāmatā  "Pakļaušanās vadībai" (1974). Ap šo laiku kolektīvā neprāta pētīšanas eksperimenti tika veikti arī citviet. Šķiet, plašāko rezonansi ieguva Rona Džonsa (Ron Jones) veiktais pētījums ar 10. klases skolniekiem "Trešais vilnis"  (The Third Wave) - mēģinājums saprast vācu nācijas uzvedību nacionālsociālistu valdīšanas laikā. Eksperiments ilga 5 dienas, un pats Džonss bija pārsteigts, ka viņa manipulācijām nepretojās pat visbrīvdomājošākie pusaudži, kuri pilnīgi pakļāvās uzvedības nosacījumiem, par kuriem viņi bija vienojušies, pie kam, liela daļa brīvprātīgi sāka uzraudzīt apkārtējos, lai tie nenovērstos no izteiktajiem rīkojumiem. Džonss, kurš uzņēmās vadoņa lomu, aicināja 3 brīvprātīgos sekot, lai ikviens dalībnieks strikti ievērotu jaunos noteikumus un vai kāds neiedomājas kurnēt un iebilst pret notiekošo. Pieteicās pārdesmit brīvprātīgie stukači vai kā tagad teiktu - trauksmes cēlāji.

Akumulētais uzvedības modelis, kurā skolēni vienojās arī par atšķirīgu no citiem, bet vienojošu izteiksmes formu - sēžot "miera stājā" un izmantojot īpašu sveiciena žestu, saliecot paceltu roku elkonī. Tātad, pirmais nosacījums bezierunu discilplīna. Ievērojot disciplīnu viens var izdarīt daudz, bet discilplinēts indivīdu kolektīvs jau ir neuzvarāms spēks

Nākamais solis eksperimentā bija "idejas nesašana masās" - skolēniem bija uzdevums izstāstīt citiem par šo jauno kustību, pārliecināt un piesaistīt atbalstītājus, tādējādi trešajā eksperimanta dienā sākotnējiem 30 dalībniekiem tika piesaistīti vēl 13. Šajā stadijā Džonss jau izdalīja biedru kartes, paskaidrojot kopības spēku. Sākās iekšēja sociālo lomu sadale. Kāds no skolniekiem pieteicās būt par Džonsa miessargu. Izrādījās, ka dažas skolnieces par jaunajām sajūtām bija izstāstījušas vecākiem, no kuriem tas kļuva zināms vietējam rabīnam, kurš, savukārt, pa tiešo sarunā ar skolotāju pārliecinājās, ka tiešām - klase pēta nacistu kolektīvo domāšanas veidu. Apmierināts ar sarunas rezultātu, Rabīns apņēmās pats visu izskaidrot vecākiem un pārējiem skolas pedagogiem, bet par eksperimentu uzzinājošais skolas direktors jau sveica Džonsu ar jaunās kopienas īpašā sveiciena rokas žestu. 

Ceturtajā dienā četri no skolniekiem  ar pārējo vienprātīgu atbalstu aizturēja un izveda no klases 3 skolnieces, par kurām tika pārliecinoši pačukstēts, ka ir apšaubāma viņu lojalitāte notiekošajiem progresīvajiem procesiem. Palikušajiem tika izskaidrots, ka šī vienotā kopīgā ideja padara viņus pārākus par citiem, kuri nav izpratuši šo vēsturisko iespēju. Tika izskaidrots lepnuma spēks. Džonss, kurš visticamāk nebija lasījis Ilfa un Petrova "12 krēslus" par neticamajām iespējām Ņu-Vasjukos, bet Ostapa Bendera kaismē uzbūra nākotnes ainu, paziņojot , ka piektdien (eksperimenta 5.dienā) būs ASV centrālo Tv kanālu preses brīfings, kur par "Trešo vilni" tiks uzrunāta nācija.

"Trešā viļņa" līderi virzīs par nākamo valsts prezidenta kandidātu.

Uz piektdienus pēcpusdienu izziņotajā laikā klase bija stāvgrūdām pilna, interesentu pulks bija milzīgs. Džonsa sarunātie draugi pārliecinoši notēloja pēc ziņām izslāpušus reportierus un žurnālistus. Noteiktā laikā tika ieslēgts televizors, bet ... tur, protams, nekā nebija - tikai mirgojošs ekrāns bez jebkāda attēla. Redzot acīmredzamo vilšanos, Džonss auditorijai atzinās, nekāda Trešā viļņa kustības nav vispār. 

Skolēni patiesi noticēja, ka viņi ir īpaši izredzētie, bet izrādījās, ka viņi tikai tiek prasti izmantoti. Viņi 5 dienas arvien vairāk juta savu pārākumu pār citiem cilvēkiem – tiem, kas nebija Trešā viļņa dalībnieki. Džonss viņiem uzbūra vīzīju, kāda varētu būt viņu nākotne, ja viss būtu turpinājies, ieslēdzot projektoru, kas rādīja kinohronikas kadrus ar nacistisko Vāciju, kurā bija redzama gan varena militārā parāde, gan āriešu supercilvēku modeļi un vienādā solī maršējoši laimīgi ļaudis, gan hariszmatiskais vadonis, gan orgniazētās koncentrācijas nometnes priekš sabiedrības atkritumiem - ārpus izredzēto loka. Tad Rons Džonss ieslēdza gaismu un pateicās zālei, norādot, ka zālē esošie ir lieliski nacisti..... 

Zālē valdīja klusums. Klusi pieceļoties no savām vietām, skolēni izklīda. Un, kā norādīts Džonsa atskaitē, spītīgākais Trešā viļņa dalībnieks, kurš pēdējo trīs dienu laikā piedāvāja Džonsam būt par viņa personīgo miesassargu, rūgti raudāja. Pārējiem bija kauns, ka tik viegli uzķērušies manipulācijai, tāpēc ilgāku laiku par to runāts netika. Vēlāk, 70.gadu sākumā, tas tika aprakstīts, kā jau minēts, grāmatā.

Līdzīgs eksperiments tika veikts ar brīvprātīgajiem, kuri sadalījās 2 grupās - ieslodzītie un to uzraugi. Jau dažu dienu laikā sāka veidotas izteiktas sociālas attiecības - ieslodzītie savus brīvības ierobežojumus un pazemojumus sāka pieņemt par normu, bet uzraugi - savu pārākumu par ieslodzītajiem. Vairākus šī projekta dalībniekus nācās izslēgt no tālākas dalības, jo situācija sāka palikt nekontrolējama - dalībnieki ātri iejutās sociālajās lomās un, kā izrādījās, daudzos "uzraugos" pamodās pamatīgi dēmoni - tieksme sadistiski pazemot, varas izbaudīšana, atklāta cietsirdība.

Eksperimenti ar manipulācijām ir bijuši vairāki. Par Latviju runājot, negribētos ticēt ...