Marinas Abramovičas pasākums "Rhythm 0" notika 1974. gada 15. jūnijā Studio Morra Neapolē, Itālijā. Tas bija šausmīgs un, kā izrādījās, arī pat bīstams eksperiments: māksliniece stāvēja 6 stundas, ļaujot jebkuram ar viņu kaut ko darīt: viņa stāvēja nekustīgi, un viņai blakus bija nolikti uz galda dažādi priekšmeti - no āmura ar nazi līdz akvareļkrāsām, un cilvēki drīkstēja paņemt jebkuru. no šiem objektiem un darīt Marinai, ko vien vēlas.

Marina Abramoviča, kas ir nenoliedzama autoritāte laikmetīgās mākslas pasaulē, tiek dēvēta par performances mākslas vecmāmiņu. Par viņas izrādēm turpina runāt arī gadu desmitiem vēlāk. Viens no tā slavenākajiem pasākumiem saucās “Rhythm 0” un tika organizēts 1974. gadā Neapolē Studio Morra.

Rhythm 0 priekšnesuma ideja bija ļoti vienkārša: Abramovičai bija jāstāv uz vietas sešas stundas, kamēr cilvēki, kas ieradās viņu apskatīt, varēja ar viņu darīt visu, ko vēlas, izmantojot jebkuru no 72 priekšmetiem, ko viņa nolika uz galda. tuvumā.

Abramoviča stāvēja istabas vidū ar zīmi uz krūtīm, uz kuras bija rakstīts: “Instrukcija: Uz galda ir 72 priekšmeti, kurus var izmantot uz manis, kā vēlaties. Performance. Es esmu objekts. Šajā laika posmā es uzņemos pilnu atbildību. Ilgums: 6 stundas (20.00–2.00)."

Uz galda bija pozitīvi "prieka objekti" un negatīvi "iznīcināšanas priekšmeti". Starp nekaitīgajiem priekšmetiem bija ziedi un spalvas. Starp bīstamajiem ir nazis, žiletes un pat pistole, kas bija pielādēta ar vienu patronu.

Sākumā publika kautrējās, tikai skatījās uz viņu, dāvināja rozes un skūpstīja. Klusi savstarpēji apsprieda notiekošo, bet neuzdrīkstējās kaut ko darīt. Bet tad viņi pamazām sāka atraisīties un jau sāka viņai pieskarties, pamazām izģērbt, krāsot un pat izdarīt ar Marinas ķermeni kaut ko tādu, lai redzētu viņas reakciju, pat sākotnēji imitējot, ka viņai tiek iegriezts. Kāds no apmeklētājiem sadūšojās un apgrieza modeli ap savu asi. Kāds pacēla viņas rokas uz augšu. Kāds vīrietis jau, iesilis no notiekošā, ar asmeni viegli iegrieza viņai kakla rajonā. Brūce nebija liela, bet parādījās asinis.

Skatītāji pamazām iesila un sāka atraisīties. Mainīja mākslinieces ķermeņa stāvokli. Daži piestiprināja dažādus priekšmetus, vēl citi vīrieši viņu pamazām izģērba, glāstīja un darbojās kā ar piepušamu lelli, tai skaitā, atklāti apgramstot augumu, ieskaitot ķermeņa intīmākās vietas. Tā bija kā spēle, iesaistīto personu uzjautrināšanās, savu rīcību pavadot ar smiekliem. Vienā brīdī uzstāšanos gan pārtrauca ēkas apsardze, kad viens no apmeklētājiem paņēma ieroci, bet kāds cits lika viņai vērst ieroci uz sevi. Viņa bija tik koncentrējusies uz priekšnesumu, tādā kā tansa stāvoklī, ka nekam nepretojās.

Trešajā stundā viņai visas drēbes pamazām tika pa gabalam sagrieztas ar piejamo nazi. Ceturtajā stundā viņi sāka pētīt viņas ādu ar tiem pašiem asmeņiem, bakstot vai velkot pa ādu  Viņa tika pakļauta visa veida uzmākšanās. Kā jau minēts, šajā laikā apmeklētāju, kuri bija pārvarējuši savu uzdrīkstēšanās sllieksni, viņu apgramstīja visos iespējamos veidos, redzot, pati Marina pilnībā ļaujas procesam.

Pašas Abramovičas iespaidi pēc tam par to, ko cilvēki ar viņu šajās stundās izdarīja, bija vēl šausminošāki: “Sākumā publika ļoti gribēja ar mani spēlēties. Tad viņi kļuva arvien atraisītāki un agresīvāki, tās bija sešas stundas, ks piepildītas ar īstām šausmām. Viņi nogrieza man matus, durstīja un bāza rožu ērkšķus manā ķermenī, sagrieza ādu uz kakla un pēc tam aizsmērēja brūces ar turpat pieejamo ģipsi. Pēc sešu stundu uzstāšanās ar asarām acīs es kaila devos pretī publikai. Tas daudziem lika attapties un tāpēc viņi burtiski izskrēja no telpas, jo saprata, ka esmu “atdzīvojusies” - es vairs neesmu viņu pieejamā rotaļlieta un pati sāku kontrolēt situāciju ar savu ķermeni. Atceros, ka tajā vakarā ierodoties viesnīcā un paskatījos uz sevi spogulī, atklāju sirmu matu šķipsnu,” atceras Abramoviča.

Ne velti, šo perfomanci atceras gadu desmitiem. Pamatīga viela jebkuram, kurš pēta agresijas izcelšanos, pūļa psihozi, bara kolektīvu beatbildību, pārkāpjot rakstītas un nerakstītas likuma vai ētikas robežas. Abramoviča savā darbībā ne reizi vien ir atklājusi, kādi dēmoni snauž it kā mierīgos, ikdienā nekaitīgos līdzpilsoņos: "Šis darbs atklāj kaut ko briesmīgu par cilvēci. Tas parāda, cik ātri cilvēks var nodarīt jums pāri "pareizi" veidotos apstākļos. Tas parāda, cik viegli ir depersonalizēt cilvēku, kurš nepretojas, kurš neaizstāv sevi, padarot to par izmantojamu lietu. Tas parāda, ka, ievērojot pareizos apstākļus, lielākā daļa "normālo" cilvēku acīmredzot var kļūt ļoti vardarbīgi."

Marina Abramoviča "performances mākslas vecmāmiņa"

Marina Abramoviča (serbu: Marina Abramović; dzimusi 1946. gada 30. novembrī, Belgradā) ir serbu performances māksliniece, izturības mākslas speciāliste. Viņas darbi pēta attiecības starp mākslinieku un publiku, manipulācijas ar baru, ķermeņa robežas un prāta iespējas. Aktīvi nodarbojoties ar radošumu vairāk nekā piecus gadu desmitus, Abramoviča tādējādi pamatpti tiek dēvēta par Perfomances vecmāmiņu. Viņa atklāja jaunu identitātes koncepciju, padarot sākotnēji pasīvus novērotājus par aktīviem, un brīžiem pat destruktīviem dalībniekiem, koncentrējoties uz "sāpju, asiņu un ķermeņa fizisko robežu konfrontāciju".

Pasaulē ir zināmi daudzi sociāli-psiholoģiski eksperimenti, kas pēta indivīda un pūļa darbību, reakciju uz labvēlīgiem apstākļiem, modinot cilvēkos bara instinktus ar graujoši destruktīvu rīcību. Abramoviča, pārdroši eksperimentējot ar sevi un savu ķermeni, ir pētījusi tieši mākslas lomu šādos procesos.

Astūrijas princeses balvas ieguvēja (2021).

Abramovičs dzimusi Serbijā, Belgradā. Viņas vectēva brālis bija Serbijas pareizticīgās baznīcas patriarhs Barnabass. Viņas vecāki Otrā pasaules kara laikā bija Dienvidslāvijas partizāni. Marinas tēvs Voyo bija komandieris, kurš pēc kara tika daudzināts kā nacionālais varonis. Viņas māte Danica bija armijas majore un 1960. gados Belgradas Revolūcijas un mākslas muzeja direktore, bet ģimenē piemēroja stingras audzināšanas metodes, pieprasot īstu kazarmas disciplīnu.

14 gadu vecumā viņa lūdza tēvu nopirkt viņai eļļas krāsas. Viens no viņas tēva draugiem nolēma viņai parādīt, kā tos izmantot: viņš nolika audeklu uz grīdas, apšļakstīja to ar krāsu maisījumu un uzspridzināja, izšķaidot krāsu. No šī piemēra Marina saprata, ka mākslā “process ir svarīgāks par rezultātu”.