Rīgas TTT bija Latvijas sieviešu basketbola klubs, kas pastāvēja no 1958. līdz 1991. gadam, savā pastāvēšanas laikā parādot Ginesa rekordu grāmatas cienīgus rezultātus.

Tas sākotnēji tika dibināts kā basketbola klubs "Daugava".

Kopumā Rīgas TTT izcīnīja 21 PSRS čempionāta zelta medaļu komplektu, kā arī 18 reizes ir uzvarēja Eiropas čempionvienību kausa izcīņā (pielīdzināma mūsdienu FIBA Eirolīgai). 

Kluba sastāvā spēlējušas daudzas leģendāras spēlētājas:  

• Skaidrīte Smildziņa-Budovska (1958-1972),
• Ingrīda Ūdre, Dzidra Uztupe-Karamiševa (1958-1963),
•  Helēna Bitnere-Hehta (1958-1967), 
• Silvija Ravdone-Krodere (1959-1969, 1973), 
• Dzintra Grundmane (1962-1975),  
• Tamāra Kārkliņa-Hendele1964-1979,
•  Uļjana Semjonova (1968-1987),  Tamāra Kaļagina-Dauniene  (1974-1976) .... 

kā arī daudzas citas slavenas basketbolistes.

Komandu vadījuši leģendāri Latvijas basketbola treneri: 

• Oļģerts Altbergs (1959-1962), 
• Raimonds Karnītis (1963-1987) 
• Andris Purkalns (1987-1988), 
• Juris Garkalns (1988-1991).

Par TTT dibināšanas dienu tiek uzskatīts 1958. gada 5. novembris, kad Tramvaju un trolejbusu tresta (no kā arī cēlusies abreviatūra TTT) krāsotavas 2. stāvā tika atklāta sporta zāle, kur vēlāk trenējās klubs.

1958. gada rudenī Rīgas Tramvaju un trolejbusu trests (TTT) pēc ilggadējā vadītāja Aleksandra Zālīša iniciatīvas savā paspārnē ņēma Oļģerta Altberga trenēto sieviešu basketbola komandu “Daugava”, kas dažus mēnešus iepriekš bija izcīnījusi trešo vietu Padomju Savienības čempionātā.

TTT pirmajā sastāvā spēlēja Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūta pasniedzēja Rozālija Zemvalde un studente Dzintra Ķiepe, diplomētās sporta speciālistes Ligita Altberga un Mirdza Jonāne, Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas aspirante Vita Siliņa un studente Iveta Kraukle, Rīgas Medicīnas institūta studentes Helēna Bitnere-Hehta (jau Eiropas čempione PSRS izlases sastāvā!), Jolanta Kalniņa un Ingrīda Strupoviča, inženiere ķīmiķe Guna Karlsone, Rīgas Radiorūpnīcas strādniece Sarmīte Martinova, TTT šūšanas darbnīcas strādniece Ināra Pirtnieka-Apse un Rīgas Industriālā politehnikuma audzēkne Skaidrīte Smildziņa. Dažus mēnešus vēlāk komandā atgriezās trīskārtējā Eiropas čempione Dzidra Karamiševa, kura pirmo treniņu laikā vēl auklēja mazo dēliņu.

1959. gada pavasarī TTT komanda izcīnīja pirmo vietu Padomju Savienības labāko klubu komandu turnīrā, 1960. gadā pirmo reizi kļuva par PSRS čempioni un pirmo reizi izcīnīja Eiropas valstu čempionvienību kausu, divās finālspēlēs pārspējot Sofijas “Slavia” (62:28 un 49:43). Šīs uzvaras ievadīja TTT pirmās paaudzes desmit gadu panākumu sēriju, ko pārtrauca tikai viena neveiksme Eiropas kausa izcīņā 1963. gadā, kad rīdzinieces apstājās pusfinālā.

Komandas dibinātājs un pirmais treneris Oļģerts Altbergs prata saliedēt monolītā komandā 12 raksturos atšķirīgas spēlētājas un izmantot katras trumpjus. Viņa meistarstiķis bija divu augstas klases centra spēlētāju — Skaidrītes Smildziņas-Budovskas un Silvijas Ravdones-Kroderes — spēku apvienošana nepārspējamā tandēmā, kas valdīja zem groziem, kaldinādams uzvaras gan TTT komandai, gan PSRS izlasei. Komandas “smadzeņu centru” veidoja aizsardzības līnijas duets Dzidra Uztupe-Karamiševa un Helēna Bitnere-Hehta, bet savu ieguldījumu komandas panākumos deva ikviena basketboliste.

1963. gada sezonā Altbergu trenera postenī nomainīja tikko spēlētāja karjeru beigušais VEF komandas kapteinis Raimonds Karnītis. Viņš nebija tik smalks psihologs, tāpēc spēlētāju ģērbtuvē biežāk sākušas līt asaras. Toties Karnītis bija nepārspējams basketbola taktikas guru, kurš visaugstāk vērtēja darbību efektivitāti un prata to panākt no savām audzēknēm. Savukārt samilzumus galvenā trenera attiecībās ar spēlētājām paīdzēja nogludināt viņa ilggadējā palīdze Dzidra Karamiševa.

Sešdesmito gadu vidū TTT nebija pavisam neuzvarama komanda. Pa zaudējumam tika piedzīvots gan Eiropas kausa izcīņas mačos ar Sofijas, Krakovas un Prāgas komandām, gan PSRS čempionāta cīņās ar tuvākajām konkurentēm, kuras gadu no gada mainījās — Ļeņingradas “Burevestņik”, Tbilisi GPI, Maskavas “Dinamo”, Maskavas apgabala “Spartak”, Viļņas “Kibirkštis”. Tomēr izšķirošajās spēlēs rīdzinieces allaž uzvarēja, jo nevienai sāncenšu komandai nebija tik laba centra spēlētāju dueta, tik līdzsvarota sastāva visās pozīcijās, tik perfekta spēles taktiskā plāna, tik dzelžainas disciplīnas tā īstenošanā un tik nesalaužamu cīnītāju.

TTT panākumu stabilitāti jo apbrīnojamāku darīja komandā regulāri notikušās pārmaiņas. Sešdesmitajos gados sports Latvijā pamazām profesionalizējās. Paaugstinājās treniņu intensitāte un pieauga spēļu skaits. Taču šis process tikpat kā neietekmēja sportistu statusu un materiālo atalgojumu. Vērā ņemamas stipendijas saņēma tikai PSRS izlases dalībnieces, kādu TTT komandā nebija daudz. Citām atalgojums bija simbolisks, nesasniedzot pat necilās vidējās algas apjomu. Paralēli sportošanai, spēlētājas mācījās vai strādāja. Tādā režīmā reti kura basketboliste meistarkomandā nospēlēja līdz 30 gadu vecumam.

Sastāvā iecirstos robus aizpildīja Latvijas jauniešu treneru – Augusta Raubena, Viktora Strupoviča, Andra Purkalna u.c. – sagatavotās rezerves.

Sešdesmito gadu vidū TTT papildināja Rīgas Bērnu sporta skolu absolventes

• Dzintra Grundmane,
• Maiga Traukmane-Graudiņa,
• Ieva Augle,
• Tamāra Kārkliņa-Hendele,
• Zanda Grāve,
• Ingrīda Bergvalde-Ose 
• Māra Žvīgule-Bogdanoviča, 

1968. gada vasarā TTT ieplūda nākamais talantu vilnis — māsas Maija un Maiga Salenieces, Silvija Skulme, Inta Pliuna-Pāne, Lilita Svarinska-Bergvalde. Un, protams, Uļjana Semjonova.

13 gadu vecumā jau līdz 192 cm izaugusī Uļa no Medumiem teju vai pret pašas gribu tika atvesta uz Rīgu, kur basketbola ābeci viņai iemācīja Augusts Raubens. Divus gadus vēlāk Semjonova PSRS izlases sastāvā kļuva par Eiropas junioru čempioni, pēc trim gadiem kopā ar TTT kļuva par PSRS čempioni un Eiropas kausa ieguvēju, un PSRS pieaugušo izlases sastāvā izcīnīja pirmo no desmit Eiropas čempiones medaļām. Garais augums viņai nodrošināja nopietnas priekšrocības, bet tās izmantot palīdzēja grūtos treniņos noslīpētā tehnika un labā basketbola izpratne. Visas karjeras garumā vidēji mačā viņas guvums svārstījās starp 20 un 30 punktiem. Turklāt Semjonovas klātbūtne drošināja partneres un viesa paniku pretiniecēs, jo pirms katra metiena bija skaidrs, kā rokās neveiksmes gadījumā nonāks atlēkusī bumba. 

Uļas iesaistīšanās TTT komandu padarīja tikpat kā neievainojamu.1968. gada sezonā TTT pirmo reizi uzvarēja visās 30 oficiālajās spēlēs (22 PSRS čempionātā mačos un 8 Eiropas kausa izcīņā).

Absolūtais rekords tika atkārtots 1972. un 1973. gada sezonās. TTT apturēšanai pretinieču treneri rīkojuši īpašus konsīlijus, liekot kopā visus prātus pareizākās taktikas izstrādāšanai cīņai ar Semjonovu. Tika kaldināti daudzpakāpju plāni — vienai komandai vajadzēja censties maksimāli nokausēt rīdzinieču pamatspēlētājas, lai citai vienībai nākamajā dienā būtu lielākas izredzes. Savu “artavu” šajā cīniņā deva tiesneši, izkārtodami personisko piezīmju nastu Semjonovai un citām TTT līderēm, kā arī izliekoties neredzam pretinieču pārkāpumus. Viss bija velti — konkurentu ieceres sabruka, atduroties pret Raimonda Karnīša izstrādātajiem taktikas rēbusiem un „zelta meiteņu” spēju tos īstenot laukumā gan dzelžaini aizsargājoties, gan mērķtiecīgi darbojoties uzbrukumā.

Rīgas komandu uz brīdi piebremzēja tikai Semjonovas slimība, kuras dēļ centra spēlētāja izlaida 1974. gada sezonas pirmo daļu un atlikušajās spēlēs nepaguva noķert jaunās čempiones Ļeņingradas “Spartak”. Savukārt 1978. gada sezonā PSRS čempionāta garajā 37 spēļu distancē rīdzinieces piedzīvoja septiņus zaudējumus, finišēja plecu pie pleca ar Maskavas apgabala “Spartak” un pārspēlē piekāpās ar 60:68. Svarīgākās spēles TTT aizvadīja tikai ar sešu septiņu pieredzējušo līderu spēkiem – par maz, lai garo sezonas distanci veiktu vienmērīgā uzvarētāju tempā. Bet tā bija tikai īsa atkāpšanās pirms vēl vienas uzvaru sērijas. 

No 1966. līdz 1983. gadam Rīgas komanda Eiropas kausa izcīņā uzvarēja 115 spēlēs pēc kārtas un panākumu sērija noteikti būtu bijusi vēl garāka, ja PSRS sporta vadība vairākus gadus (1976., 1978., 1979., 1980.) nebūtu liegusi spēlēt Eiropas kausa izcīņā, aizbildinoties ar nepieciešamību taupīt līderu spēkus, gatavojoties olimpiskajām spēlēm.

Līdzās karjeras zenītā esošajai Semojonovai komandas spēku veidoja TTT trešās un ceturtās paaudzes spēlētājas — Ilze Šulca-Brumermane, Lorita Vasiļjeva-Sauša, Līga Grīnberga-Lisnere, Vita Dūdiņa-Elksne, Inita Rītiņa-Kresa, Marianna Feodorova, Ilga Briede-Priedoliņa, Anete Muižniece-Brice. 1980. gada sezonā TTT PSRS meistarsacīkstēs atkal uzvarēja visās 27 spēlēs. Pēc Maskavas olimpiskajām spēlēm padomju komandām atkal atļāva piedalīties Eiropas klubu turnīros un TTT izcīnīja Eiropas kausu gan 1981., gan 1982. gadā.

Tomēr tieši starptautiskajā arēnā TTT saņēma pirmo brīdinājumu par komandas spēles stila atpalikšanu no basketbola modes tendencēm. 1983. gada pavasarī Eiropas kausa izcīņas pusfināla mačos ar Rietumvācijas čempionvienību Diseldorfas “Agon 08” rīdzinieces negaidīti zaudēja divu spēļu summā — 75:73 un 49:52. Vācu klubā spēlējošās amerikānietes spēja ierobežot pat Semjonovu, un Eiropas kauss togad devās uz citu mājvietu. Vienubrīd šķita, ka tas bijis tikai nepatīkams starpgadījums, un 1985. gada sezonā TTT Eiropas arēnās uzvarēja astoņos mačos no vietas. Taču devītajā — finālā — atkal nācās paklupt. Šoreiz pret Itālijas čempionvienību “Fiorella” (55:63).

Astoņdesmito gadu vidū TTT pamazām atkāpās no augstākās virsotnes arī Padomju Savienībā. Konkurentēm nāca talkā revolūcija noteikumos — trīspunktnieku parādīšanās cēla snaiperu vērtību, liberālie traktējumi atraisīja rokas asai aizsardzībai. Aizvien biežāk pretinieces traucās ātrajos uzbrukumus, cenšoties tos veiksmīgi noslēgt, līdz Semjonova būs paguvusi ieņemt savu vietu aizsardzības centrā.

Pēdējais lielais panākums, maksimāli izmantojot Uļas potenciālu, tika gūts 1987. gadā, kad TTT Liliānas Ronketi Eiropas kausa izcīņas finālspēlē ar 87:80 pārspēja Milānas “Deborah” vienību.  Uļjana Semjonova šajā spēlē guva 42 punktus. Vēl spēlēja Vita Elksne (15), Ludmila Jermolajeva (11), Dace Krūmiņa (8), Marita Strazdiņa (5), Anita Plotka (4) un Anete Muižniece (2). Uz rezervistu soliņa partneres atbalstīja Sandra Balode, Jolanta Roze un Zane Rozīte. Komandu vadīja Andris Purkalns, kurš galvenā trenera amatā aizstāja veselības stāvokļa dēļ demisionējušo Raimondu Karnīti.

Kad ilggadējā komandas līdere un kapteine Uļjana Semjonova pēc 20 nospēlētām sezonām atvadījās no komandas, 1988. gada sezonā TTT uz diviem gadiem atstāja PSRS čempionāta augstāko līgu. Sastāva atjaunināšanai līdzi nāca modernāks spēles stils un 1990. gadā galvenā trenera Jura Garkalna vadībā TTT pārliecinoši uzvarēja pirmās līgas turnīrā, atgūstot vietu virslīgā.

Tiesa, uz lielo politisko pārmaiņu fona TTT renesanse palika lāga nenovērtēta un arī neizbaudīta, jo PSRS čempionāts sabruka līdz ar visu lielvalsti. Diāna Unbedahte, Svetlana Zitāne, Sanita Pētersone, Diāna Skrastiņa, Dace Krūmiņa, Anda Jēkabsone, Zanda Redāla, Anita Eglīte — pēc diviem gadiem viņas veidoja atjaunotās Latvijas valstsvienības kodolu, izturot pirmos pārbaudījumus Eiropas čempionātos zem neatkarīgās Latvijas karoga. 

Pārmaiņas skāra ne tikai komandas sastāvu un sacensības, bet arī komandas statusu.

1990. gada pavasarī komanda pameta arodbiedrību sporta biedrības Daugava paspārni un 1991.gadā tika nodibināts TTT basketbola klubs. Patstāvībai līdzi nāca ne tikai brīvība, bet arī jauni pienākumi. Tradicionālās sacensību sistēmas izjukšana un alternatīvu meklēšana, profesionālā sporta attiecību legalizēšana un garantētā valsts finansējuma pazušana — jaunās paaudzes treneri, funkcionāri un sportisti saskārās ar jauniem pārbaudījumiem un izaicinājumiem. Arī asāku konkurenci, jo Latvijā vairs nedarbojās tās centralizētās varas sviras, kas trīsdesmit gadu garumā bija nodrošinājušas vienlīdzības zīmi starp TTT un Latvijas (PSR) izlasi.

TTT zīmols bija saglabāts, bet deviņdesmitajos gados vairākas sezonas TTT nebija labākā komanda Latvijā. Atgriezties līderpozīcijā palīdzēja ciešāka sadarbība ar Rīgas domi, kas aizsākās 2000. gada vasarā. TTT atguva valsts čempionu titulu un 2002. gada sezona kā pirmā neatkarīgās Latvijas sieviešu basketbola komanda piedalījās Eiropas kausa izcīņā.

Kā jau minēts, 1991.gadā tika dibināts sieviešu Basketbola klubs "TTT Rīga",  Par tā priekšteci uzskata "Rīgas TTT", kas pastāvēja no 1958. līdz 1991. gadam. Kopumā jaundibinātais klubs 18 reizes ir uzvarējis Latvijas Sieviešu basketbola līgā. 

Zelta meitenes: TTT spēlētājas – Eiropas kausa ieguvējas un PSRS čempiones

Uļjana Semjonova
Maija Saleniece-Šiliņa
Tamāra Kārkliņa—Hendele
Dzintra Grundmane
Skaidrīte Smildziņa-Budovska
Inta Pliuna-Pāne
Marianna Feodorova
Silvija Ravdone-Krodere
Vita Dūdiņa-Elksne
Ingrīda Bergvalde-Ose
Marita Bikse
Līga Grīnberga—Lisnere
Lorita Vasiļjeva-Sauša
Ingrīda Strupoviča-Blūma
Māra Žvīgule-Bogdanoviča
Maiga Saleniece-Skapāne-Garkalne
Lilita Svarinska-Bergvalde
Ilze Šulca-Brumermane
Anete Muižniece-Brice
Helēna Bitnere-Hehta
Sarmīte Martinova-Volbete
Ārija Rimbeniece
Silvija Skulme
Ilga Briede-Priedoliņa
Anita Plotka-Gailuma
Zane Krancmane-Rozīte
Ināra Pirtnieka-Apse
Maiga Traukmane-Graudiņa
Ilona Medne-Kalniņa
Daina Grīnberga-Magazniece
Ligita Altberga-Andersone
Jolanta Kalniņa-Altberga
Zanda Grāve
Ludmila Jermolajeva
Dzidra Uztupe-Karamiševa
Iveta Kraukle-Čikute
Tekla Buceniece
Gunta Kauķe
Laimdota Šurkusa
Lija Judasa
Inita Rītiņa-Kresa
Dace Zeltiņa-Reča
Marita Strazdiņa
Dace Krūmiņa
Sandra Balode
Guna Ieviņa-Karlsone
Mārīte Jansone-Smalkā
Tatjana Lupova
Maija Floretaka-Konstantinova
Ilona Sāmeite
Jolanta Roze
Ingrīda Liekna-Kubliņa
Ieva Augle-Naudžuna
Mudīte Gūtmane-Zandere
Vita Karpova-Siliņa-Lūka
Dace Fricsone-Ansone
Edīte Tuča
Velta Staņēviča
Tamāra Kaļagina—Dauniene
Ingrīda Zauere-Tuklere-Ūdre
Dite Liepa
Rozālija Zemvalde
Dzintra Ķiepe-Baka
Mirdza Jonāne11958—1959
Astra Straume
Ruta Stepanova
Zigrīda Reiziņa-Grēvele
Sandra Jostiņa

Spēlētājas sarindotas pēc nospēlēto sezonu skaita.

TTT sieviešu basketbola komandas dibinātāji:
Aleksandrs Zālītis†
Dr.paed. Oļģerts Altbergs†
TTT vecākie treneri:
Dr.paed. Oļģerts Altbergs†
Raimonds Karnītis†
Andris Purkalns
TTT otrie treneri:
Dzidra (Uztupe) Karamiševa
Andris Purkalns
Juris Garkalns
TTT priekšnieki:
Aleksandrs Zālītis†
Egons Slēde†
Uldis Meija†
Leonīds Ivanovs
TTT ārsti:
Dr.med. Māris Budovskis
Dr. Solveiga (Brīvkalne) Vandiša (TTT 1970-1978 un 1985-1987)
Dr. Solveiga Lukstiņa (TTT 1978–1982) Dr. Vita Blaua (TTT) 

******

TTT – XX gadsimta visizcilākā sieviešu basketbola komanda (Anno 5.11.1958)

In memoriam

† Mūžīgai piemiņai… “un Tu atkal atnākt nevarēji, šovakar kā bija norunāts…”

Aleksis Ailis† (14.01.1917 – 24.04.1983) Laimonis Adamovičs† Jolanta (Kalniņa) Altberga† (23.08.1938 – 1.08.1987) Oļģerts Altbergs† (6.05.1921 – 17.12.1998) Ligita (Altberga) Andersone† (14.08.1934 – 7.12.1983) Gunārs Baldzēns† (1926- ?)   Gunārs Čakste† Igors Dudickis† ( 25.04.1931- ??.03.2012) Ansis Epners† (26.10.1937 – 2.04.2003) Maigonis Geistards† (10.05.1925 – 2.06.2005) Ādolfs Grasis† (11.01.1905 – 3.03.1976) Jānis Grīnbergs† Sandra Jostiņa† (09.1955 – 19.02.1973) Lija Judasa† (20.09.1959 – 9.10.1993) Dzidra Karamiševa† (2.05.1930 – 26.12.2014) Guna (Ieviņa) Karlsone† (28.11.1935 – 14.06.2008) Raimonds Karnītis† (26.12.1929 – 10.10.1999) Ēriks Kehris† (18.10.1930 – 3.11.1993) Leopolds Kovals† Alfrēds Krauklis† (8.12.1911 – 20.11.1991) Alfrēds Lejnieks† (19?? -1994) Vilis Lietavietis† Kalērija Lukaševica† Arnolds Mauriņš† Voldemārs Mežaks† Jānis Ostrouhs† (12.06.1928 – 26.04.1990) Jānis Ozols† Inta Pāne† (11.06.1949 – 7.05.2012) Laimonis Pāvuls† Aina Pētersone† Arvīds Pētersons† Artūrs Punenovs† Miervaldis Ramāns† (27.02.1925 – 16.10.1996) Aivars Rasa† Augusts Ansis Raubēns† (10.03.1910 – 30.06.1979) Egons Slēde† (1929 – ??.09.2001) Ruta Stepanova† (1937 – 2008) Gunārs Straume† Viktors Strupovičs† (2.11.1933 – 2.02.2002) Igors Vanadziņš† ( – 7.01.2013) Georgs Vasiļjevs† (04.1949 -) Ernests Aleksandrs Zālītis† (17.01.1923 – 24.02.2003)  Rozālija (Lapinska) Zemvalde† (23.12.1924 – 08.1996)
Avots: https://tttdk.wordpress.com/pieminai/in-memoriam/ 
Visas tiesības aizsargātas © Silvija Skulme 2020