Anglijas karalis Ričards I Lauvassirds tika sagūstīts Vīnē 1192. gadā, kad atgriezās no kārtējā Krusta karu gājiena uz Jeruzalemi, jo viņam bija nelāgs paradums ceļojumu laikā sanīsties ar šķērsoto zemju valdniekiem, pie izdevības un pa laikam kādu iekarojot vai aplaupot. Savukārt, dižciltīgu augstmaņu sagūstīšana bija ienesīgs viduslaiku papildus ienākumu veids.

Austrijas karalis Leopolds V, kurš Ričardu sagūstīja, 1193. gada sākumā to nodeva sv. Romas imperatora un Sicīljas karaļa Henriha VI rīcībā, kurš par Ričarda I atbrīvošanu pieprasīja samaksāt 100,000 mārciņas sudrabā (150,000 markas), jeb aptuveni 3 gadu visas Anglijas budžeta.

Šāda prasība, savukārt, sadusmoja pāvestu Selestīnu III, jo krusta kari, kuros Ričards I bija ieguvis slavu, bija ienesīga baznīcas nodarbe.

Henrihs VI tika izslēgts no baznīcas, taču neatteicās no savas prasības.

Izpirkuma maksas savākšanu uzņēmās Ričarda māte- Akvitānijas valdniece Eleonora, konfiscējot 1/4 gan laicīgo īpašinieku, gan baznīcas zelta.

Vienlaikus atbrīvošanai notika pretējais process: Ričarda I brālis Džons, kurš pretendēja uz Anglijas karaļa titulu un tā sabiedrotais Francijas karalis Fīlips piedāvāja Henriham VI pusi no summas (80,000 markas) pret nosacījumu, ja Henrihs VI paturēs Ričardu I gūstā, lai tas nevarētu atgriezties Anglijā

Nauda tika savākta atbrīvošanai un nodota Henriham VI.

1194. 4. februārī Ričards I tika atbrīvots un atgriezās Anglijā.