Sacelšanās Kengiras nometnē Kazahstānā notika pēc Staļina nāves, cerot uz atbrīvošanu un protestējot pret necilvēcīgajiem dzīves apstākļiem, tā kopumā ilga no 29.03.1954 līdz 10.07.1954. Nometnē uz 01.01.1954 atradās 21 090, ieslodzīto. Pēc sacelšanās apspiešanas liela daļa ieslodzīto tika pārvietoti - uz 01.01.1955 palika  10 481.

Kā daudzās Gulaga nometnēs, ieslodzītie pārsvarā bija nekrievu tautības, tā bija arī Kengirā

• Ukraiņi        9,596 46,36%
• Lietuvieši    2,690 13,0%
• Krievi          2,661 12,86%
• Latvieši      1,074  5,19%
• Baltkrievi      878 4,24%
• Igauņi           873 4,22%
• Poļi               379 1,83%
• Vācieši         359 1,73%
• Kazahi          291 1,40%

Kopš 8.4.1948 nometnes priekšnieks bija pulkvedis A. A. Čečevs

Lai apspiestu sacelšanos, nometnē tika ievests karaspēks, tai skaitā tanki. Mēģinot tos aizturēt, tankiem priekšā nostājās sievietes, taču tanki neapstājās, kā arī tika atklāta uguns pret pūli. Tanki šāva ar tukšiem lādiņiem, taču automāti bija pielādēti ar kaujas patronām. Daudzi ieslodzītie tika nogalināti ar durkļiem.

Kopumā tika nogalināti 600-700 cilvēku (pēc krievu puses "oficiālām" ziņām- ap 35-40, pārējie esot "pārvesti", taču ziņas par tiem citur nav atrodamas). Nogalināto vidū nebija neviena apsarga vai karavīra.