Pēc Lielās Franču revolūcijas sagrāves un tās izveidotās konstitūcijas atcelšanas, savos valdīšanas gados Napoleons izstrādāja un apstiprināja vismaz 3 Francijas Konstitūcijas versijas. Tās joprojām tika nosauktas, vadoties pēc "revolucionārā kalendāra"- gadus skaitot kopš revolūcijas "VIII gada Konstitūcija" (1799.g.) , "X gada Konstitūcija", (1802) "XII gada Konstitūcija" (1804).  Jauno Konstitūcijas nepieciešamību lielā mērā noteica Napoleona varas pozīciju pasliktināšanās, jo ar aristokrātijas un ārvalstu militāro spēku palīdzību pie varas centās atgriezties Burboni (Luijs XVIII), savukārt, vienkāršā tauta vēlējās lielākas pašnoteikšanaās tiesības.

Jaunajā Konstitūcijā (dažkārt dēvēta par "Papildinājumu"pēdējai "XII gada Konstitūcijai") tika definēts varas sadalījums starp Imperatoru, divpalātu Parlamentu, pēc Franču revolūcijas atjaunoto aristokrātiju un tautu. Tautai tika piešķirtas iepriekš nebijušas tiesības pašiem ievēlēt komūnu (pašvaldību) mērus, vietās, kurās bija mazāk kā 5000 iedzivotāju.

Konstitūcija tika apstiprināta tautas nobalsošanā (plebiscītā) ar balsu vairākumu. Plebiscītā piedalījās vairāk kā 5 miljoni balstiesīgo.