Pēc PSRS uzvaras pār savu sākotnējo ideoloģisko (kreiso) sabiedroto- nac. sociālistu vadīto Vāciju un ievērojamu papildus teritoriju ieguvi Eiropā, PSRS komunistu vadība vienlaikus apzinājās, ka PSRS tautas, pat krievi, nesuši ievērojamus upurus- bojā gājuši bija 20 miljoni PSRS iedzīvotāju (no kuriem daļa- pašas PSRS komunistu politikas noslepkavotie), pēckara ielas bija pilnas ar kara invalīdiem, kuriem komunistu vadība nekādu reālu palīdzību nesniedza. No ASV palīdzības ("Maršala plāna") Eiropas atjaunošanai PSRS atteicās un piespieda atteikties arī savas "kolonijas" (Poliju, Austrumvāciju u.c.). Līdzekļu trūkums komplektā ar parasto - komunistiski bezsaimniecisko ideoloģiju un komunistu ielikteņiem- neprofesionāļiem faktiski jebkuras jomas vadībā, neļāva pietiekamā tempā atgūt pašas PSRS iesāktā kara sagrautās ekonomikas izaugsmi.

Lai komunistu jau 30 gadus un kara izvārdzinātajai valstij kā "uzvarētājiem" nebūtu jāuzņemas lielāka atbildība pret sabiedrību, tai skaitā pret miljoniem paverdzināto Austrum- un Centrāleiropas valstu iedzīvotājiem, "Uzvaras dienas" svinības tika atceltas.

Vienlaikus okupētajās valstīs turpinājās cīņa pret dubulto okupāciju (nacionālo- krievu šovinistisko un politisko- komunistisko) gan bruņotas pretošanās, kā Latvijā, kurā mežabrāļi bija aktīvi pat līdz 1953. gadam, gan masu politisku protestu (1953.g. Vācijā, 1956.g. Ungārijā uc) veidā.

"Uzvaras diena" kā brīvdiena tika atjaunota tikai 1964. gadā, kad PSRS bija miruši vai no ielām aizvākti kara invalīdi, bet PSRS okupētajās valstīs- izaugusi jauna paaudze.

Vienlaikus dekrēts noteica 1. janvāra noteikšanu par brīvdienu