Pēc "Pievolgas bada" 1920-1921. gadā, kas skāra pamatā tikai Pievolgas pamatiedzīvotājus- tatārus, baškīrus un nogajus un iznīcināja vairāk kā 1,5-5  miljonus (pēc dažiem avotiem- pat 4 līdz 10 miljonus) cilvēku, "jaunās padomu galvaspilsētas" - Maskavas apkārtne "bija atbrīvota", lai krievi varētu turpināt Impērijas laikā uzsākto rusifikācijas politiku jaunās sociālpolitiskās sistēmas ietvaros.

Lielinieku ekonomiskās idejas nevienu neaizrāva, tāpēc tie uz neilgu laiku pieļāva un pat subsidēja sīkkapitālisma sistēmas atjaunošanu (Jaunā ekonomiskā politika, NEP).

Krievijā (PSRS) tika realizēta "jaunā ekonomikas politika", kas līdz pat 1929.g. pieļāva zināmus kapitālisma elementus (sīki ražošanas uzņēmumi, kooperatīvi utml.). Pieļautā privātā iniciatīva deva augļus un uz iekšējām vajadzībām pamatā orientētā ekonomika spēja nodrošināt pamatvajadzības, sekojoši, komunistiskā partija nolēma, ka ir pienācis laiks jauniem eksperimentiem.

1929.gadā, faktiski īstenojot PSRS dienvidu stepju pārkrievošanas politiku, bet pamatojot to ar "šķiru cīņu" PSRS Komunistiskā partija sāka teroru pret Kazahijas stepju nomadiem un zemniekiem. Rezultātā Kazahijā, līdzīgi kā iepriekš - Pievolgā, un vēlāk Ukrainā, tika radīts mākslīgs (tā cēloni un sekas bija politiski Komunistiskās partijas lēmumi) bads un bojā gāja līdz 1,5-2 miljoni (nerēķinot šī iemesla dēļ nedzimušos) etnisko kazahu, dodot papildus "dzīves telpu" gan krieviem, gan uz turieni izsūtītiem rusificējamiem citu mazākumtautību pārstāvjiem. Kazahu zemniekiem tika atņemta visa raža, tai skaitā sēklu materiāls. Personas, kas pretojās, tika fiziski iznīcinātas. Lai gan padomju propaganda badu centās slēpt vai izskaidrot ar sliktiem laika apstākļiem, vienlaikus statistika rāda graudu eksporta pieeaugumu.

Vairākiem simtiem tūkstošu personu izdevās aizbēgt uz kaimiņvalstīm, tai skaitā uz Ķīnu. Precīzu bojāgājušo skaitu noskaidrot nav iespējams. Etnisko krievu brīvprātīgo, par spīti t.sk. "komjauniešu akcijām"- "apgūsim neskartās zemes" bija nepietiekami, tādēļ vēlāk šeit tika izveidotas gan GULAG nometnes, gan veicot genocīda akcijas pret citām nekrievu tautībām uz Kazahiju tika pārceltas pat veselas tautas- čečeni, inguši, balkāri, Ukrainas grieķi, Pievolgas vācieši. Lai pārvietotās tautas nevarētu veidot kopienas jaunajās vietas, parasti nometinājuma vietās tika speciāli noteiktas kvotas dažādu tautu un reliģiju pārstāvjiem.

Bads kā komunistu "pārvaldes metode" pēc tam tika Ukrainai, lai sagrautu šīs līdz tam tradicionālās Krievijas impērijas "maizes klētis" un metode līdz 1932. gadam tika izmantota vairākās vietās PSRS. Vietās, kur tika izraisīts bads, tika norobežotas, lai badu cietošie nevarētu izbēgt uz citiem reģioniem un  radīja arī kanibālismu, izplatīja lipīgas slimības, kuras plosījās vismaz līdz 1935.gadam.

Pēc neatkarības atgūšanas no Krievijas (PSRS) okupācijas Kazahijā 31. maijs noteikts kā genocīdā bojāgājušo piemiņas diena

(izmantotie materiāli:

 Isabelle Ogayon, Senior Researcher at National Center for Scientific Research, etc.)