Polija paspēja izvest savas zelta rezerves- 105 tonnas zelta, sadalot to starp Francijas un (Banque de France), un Kanādas bankām.

Lai gan pastāvēja diskusija par valdības leģitimitāti (līdz 1990. gadam oficiāli pastāvēja arī Polijas Trimdas valdība), 1946. gadā zeltu atgrieza PSRS kontrolētajai Polijas ielikteņu valdībai.

***

Līdzīga situācija ar zelta krājumiem ārzemēs bija Latvijai, tikai atsķirībā no Polijas, ārvalstu bankas neatdeva Latvijas rezerves PSRS, bet tās glabāja līdz Latvijas neatkarības atgūšanai.  Latvija Republika savus zelta krājumus sāka veidot 1920. gadā, nodibinot īpašu Zelta fondu. Fonds vāca ziedojumus un iepirka zeltu, ko pārkausēja stieņos un nodeva Latvijas bankai. Savukārt Latvijas banka zelta stieņus nodeva glabāšanā Lielbritānijā, vēlāk arī Francijā, ASV un Šveicē.

Līdz Latvijas okupācijai 1940. gada jūnijam, Latvijas banka bija uzkrājusi vairāk kā 12 tonnas zelta/ Rīgā atradās apmēram 1,640 kg, bet ārvalstīs - apmēram 10,607 kg zelta.

Pēc Latvijas Republikas neatkarības atgūšanas 1992. 4. martā Latvijas Republikas AP uzdeva Latvijas bankai pārņemt zeltu, kas līdz 1940. gadam piederēja Latvijai.

1991. 22. novembrī, kā pirmā, Francijas banka atdeva zeltu Latvijai.

Sarežģītāka situācija bija ar Lielbritāniju,  kura, kā izrādījās, 1968. gadā bija Latvijas zeltu izmantojusi savstarpēju norēķinu kārtošanai ar PSRS. Taču arī Lielbritānija 1993. gada janvārī parakstīja līgumu par 6000 kg zelta atdošanu Latvijai, tā atzīstot savu nekonsekvenci darbībās ar Latvijas okupācijas varu.

2015. gada beigās Latvijai pieder ap 6,6 tonnas zelta, kas veido ap 4% no Latvijas ārējām rezervēm. Neprasmīgās valsts pārvaldes politikas dēļ Latvijas zelta rezerves nemitīgi "tiek noēstas", piemēram, laikā no 2014. gada tās samazinājās par 1,1  tonnu. Protams, zeltu 2014. gadā bija izdevīgi pārdot augstās cenas dēļ, taču tikai pie nosacījuma, ja iegūtie līdzekļi tiek izmantoti mērķtiecīgi, nevis "apēsti" tekošā, valdības nekompetences dēļ radītā deficīta segšanai.

Zelta uzkrājumu ziņā Latvijas rezerves tomēr ir lielākas kā Igaunijai un Lietuvai, taču tās savas rezerves izmantojušas valsts attīstībai.