Marseļā, Francijā pietauvojas kuģis „Svētais Antonijs Dižais”. Neievērojot karantīnu, tas tiek izkrauts un ar to atvestais buboņu mēris izplatās Francijā.

Notikumam nav bildes. Pievieno notikuma bildi!
Notikumi:
8Notikumu saraksts
Kapsētas:
1Saraksts
Datums:
25.05.1720
Papildu lauki

„Svētais Antonijs” ieradās no Tuvajiem austrumiem. Ceļā uz klāja mira 6 cilvēki, taču ārsti diagnosticēja saindēšanos ar pārtiku. Kuģis gan tika novietots karantīnā, taču ietekmīgajiem Marseļas komersantiem bija nepieciešama ar „Svēto Antoniju” atvestā audumu krava, un viņi panāca, ka to ļauj izkraut.

Jūnija sākumā nomira vēl vairāki jūrnieki, divi ostas strādnieki un viņu ģimenes locekļi, varas iestādes centās notikušo noklusēt – atkal jau lai nekaitētu komerciālajām aktivitātēm. 

Mēra izplatība bija negaidīti strauja, pie tam pirmajos mēnešos praktiski visi saslimšanas gadījumi bija letāli. Sērgas apsēstajā pilsētā drīz sāka trūkt pārtikas, vairojās laupīšanas un slepkavības, varas iestādes vairs nekontrolēja situāciju. Līķu bija tik daudz, ka tos nebija kam savākt un aprakt. Šim nepateicīgajam darbam norīkoja vairākus simtus katordznieku, taču lielākā daļa no viņiem pamanījās aizmukt vai paši drīz apmira. Atlikušie pildīja savus pienākumus atbilstoši savam statusam – pievākdami sērgas upuru mājās visu, kas iepatikās, un bieži kraudami līķu ratos kopā ar miroņiem arī vēl dzīvus slimniekus. Līķu savākšanu vadīja brīvprātīgi pieteicies kāds bijušais kuģu īpašnieks N. Rozē, kuram bija jau bijusi saskare ar mēra epidēmiju iepriekš, Grieķijā.

1720.g. 16. septembrī viņa personīgā vadībā 150 brīvprātīgie un katordznieki izvāca apmēram 1200 līķu no Marseļas nabadzīgā Esplanade de la Tourette rajona, kas tur bija trūdējuši jau mēnešiem. Dažu stundu laikā līķi bija izvākti un aprakti kopējā kapā, dezinfekcijai izmantojot nedzēstus kaļķus. No kopumā N. Rozē tajā gadā vadītajiem 1200 brīvprātīgajiem un cietumniekiem, izdzīvoja tikai 3, starp tiem arī Rozē, kurš bija viens no retajiem, kurš pēc saslimšanas izdzīvoja.

Vēlāk viņš tika iecelts par kādas citas pilsētas mēru un nodzīvoja vēl 13 gadus.

Ar sevišķu vīrišķību izcēlās ārsts Šikuano no Monpeljē – viņš izmeklēja un arī personīgi aprūpēja mēra slimniekus tā, it kā viņam būtu darīšana ar ikdienišķu saaukstēšanos.

 

Mēris turēja Marseļu savā varā līdz oktobrim, bet pēc tam pārsviedās uz citām Provansas pilsētām, kur plosījās arī vēl nākamajā gadā.

No 90 000 marseļiešu sērga prasīja, pēc dažādām ziņām, no 45% līdz pat 70% dzīvību. Arlā un tās apkārtnē mira vairāk nekā 40%, Tulonā – līdz pat 70% iedzīvotāju. Varas iestādes ieviesa drakoniskus karantīnas pasākumus un pat uzbūvēja divus metrus augstu mūri, nošķirot epidēmijas rajonu.

Eiropas ostās – tai skaitā arī Rīgā – ieviesa drastiskus drošības pasākumus pret kuģiem kuri ieradās no Francijas vai Vidusjūras zemēm.

Rīga un tagadējā Latvijas teritorija (tobrīd Pārdaugavas un Kurzemes- Zemgales hercogistes) postošu mēri jau bija pārdzīvojušas pirms 10 gadiem, kad to ievazāja Ziemeļu kara laikā, visticamāk no Prūsijas.

1710. gada sākumā pirmie saslimšanas gadījumi tika konstatēti arī Liepājā, Jelgavā un Kuldīgā. Kurzemes un Zemgales hercogs Frīdrihs Vilhelms Ketlers izdeva aizliegumu apbedīt mirušos baznīcu iekšienē. Tika apturēta satiksme uz lielākajiem ceļiem, tomēr mēris sasniedza Rīgu un pārņēma krievu karaspēka ieņemto Vidzemi. Pēc Rīgas virsmācītāja Bartolomeja Depkina apraksta tas esot bijis buboņu mēris.

Rīgā nomira apmēram puse namnieku, no sešiem Rīgas rātes sekretāriem izdzīvoja tikai viens, nomira gandrīz visi muitas ierēdņi un Lielās un Mazās ģildes eltermaņi.

Īpaši smagi cieta Vidzemes rietumu daļa - Rīgas, Salaspils, Ikšķiles, Ādažu u.c. draudzes novados iedzīvotāju skaits saruka par 85 - 94 %, bet daudzos Kurzemes draudzes novados – Ēdolē, Alsungā, Embūtē, Dignājā, Skrundā un Saldū vairs nebija neviena iedzīvotāja.

Lai apturētu mēra izplatību, aizliedza cilvēku pulcēšanos un dievkalpojumi tika noturēti nevis baznīcā, bet gan klajā laukā. Slimniekus izolēja un viņu mājas apzīmēja ar baltu krustu, karavīriem izsniedza degvīnu un kamparu. Mirušie tika apbedīti kopējos kapos (t.s. mēra kapos) ārpus pilsētas mūriem.

 

Fragmenti: Eduards Liniņš, LSM u.c.

Saistītie notikumi

NosaukumsDatumsValodas
1Francijā, Pijdedomā vīrietis pēc ģimenes strīda nogalina 3 policistusFrancijā, Pijdedomā vīrietis pēc ģimenes strīda nogalina 3 policistus23.12.2020lv
2
Rīgā, Biķernieku ielā 58 - četrkārtīga slepkavība13.12.1989lv
3Rīgā ienāk tūristu laineris "Pilsudskis"Rīgā ienāk tūristu laineris "Pilsudskis"03.08.1936lv
4Vidzemē tiek aizliegts slēgt jaunus klaušu līgumus par zemes izmantošanuVidzemē tiek aizliegts slēgt jaunus klaušu līgumus par zemes izmantošanu23.04.1865lv
5Kurzemes hercogs Frīdrihs dāvā Liepājai pilsētas tiesībasKurzemes hercogs Frīdrihs dāvā Liepājai pilsētas tiesības18.03.1625lv
6Henrijs VI atceļ rituālo bruņinieka skūpstu uz karaļa lūpāmHenrijs VI atceļ rituālo bruņinieka skūpstu uz karaļa lūpām16.07.1439lv
7Vācu pilsētā Maincā grautiņos tiek nogalināti 6,000 ebreji, kurus apsūdz buboņu mēra izraisīšanāVācu pilsētā Maincā grautiņos tiek nogalināti 6,000 ebreji, kurus apsūdz buboņu mēra izraisīšanā24.08.1349en, lv
8Rīgā tiek tulkoti no latīņu vācu valodā Svētā Krusta brālības statūtiRīgā tiek tulkoti no latīņu vācu valodā Svētā Krusta brālības statūti18.11.1252lv

Karte

Avoti: lsm.lv

Nav piesaistītu vietu

    Nav piesaistītas personas

    Kapsētas

    Nosaukums No Līdz Valodas
    1Rīgas Lielie kapiRīgas Lielie kapi01.01.1773en, fr, lv, pl, ru
    Birkas