1938. gada novembrī Parīzē no Polijas iebraukušais ebrejs Geršels Grīnšpans nošāva Vācijas diplomātu fon Ratu par to, ka vācu varas iestādes deportēja viņa ģimeni no Vācijas. Pēc šīs ziņas parādīšanās presē visu Vāciju pāršalca pret ebrejiem vērsta vandālisma vilnis — naktī no 9. uz 10.novembri tika aizdedzinātas 267 sinagogas, ebreju veikaliem tika izsisti skatlogi, daudzi simti ebreju tika piekauti, 36 ebreji nogalināti, 20 000 ebreji (citu valstu pavalstnieki) arestēti.

Varas iestāžu reakcija

• 10. novembrī Volfs Henrihs fon Helldorfs, Berlīnes policijas prefekts (kurš naktī nebija bijis pilsētā), sasauca policijas virsnieku sapulci, kurā sašutis izteica rājienu saviem padotajiem, paziņojot, ka ja viņš būtu bijis tobrīd Berlīnē, tad būtu pavēlējis šaut uz vandāļiem.
• 12. novembrī Geringa rezidencē tika sasaukta ārkārtas apspriede, kurā ebreju kopienai nodarītos materiālos zaudējumus novērtēja uz 25 000 000 reihsmarkām, sagrautos veikalus un izdemolētos uzņēmumus lika pārņemt valsts pārziņā, bet to īpašniekiem kompensēt zaudējumus.
• Vācijā dzīvojošos ebrejus, citu valstu pilsoņus, izsludināja par "nevēlamiem ārzemniekiem" un uzsāka to izraidīšanu no Vācijas.