Rīgas guberņa (vācu: Rigaer Gouvernement, krievu: Рижская губерния) bija autonoma administratīva vienība Krievijas impērijas sastāvā (1713/21—1783), kurā ietilpa iekarotā Zviedru Livonija (mūsdienu Latvijas Vidzeme un Igaunijas dienvidu puse). Civilās pārvaldes augstākā vara piederēja Rīgas gubernatoram.

1710. gadā, pēc 10 gadus ilgušām cīņām, mēra un pilsētas aplenkuma, Lielā Ziemeļu kara laikā krievu karaspēks iekaroja Rīgu un vēl pirms kara beigām ar Pētera I pavēli 28.07.1713. tika izveidota Rīgas guberņa. Sākotnēji Pēteris I bija iecerējis jaunās guberņas teritorijā ietilpināt visu Daugavas-Dņepras ūdensceļu līdz Smoļenskai, tādēļ tā sastāvēja no divām daļām — Rīgas provinces un Smoļenskas provinces.

Pēc kara beigām 1722. gadā Rīgas guberņai pievienoja Tērbatas apriņķi.

Pēc Pētera I nāves Smoļenskas provinces daļā ķeizariene Katrīna I 1726. gadā lika izveidot patstāvīgu Smoļenskas guberņu un Rīgas guberņas sastāvā izveidot piecas provinces: Rīgas, Cēsu, Tērbatas, Pērnavas un Sāmsalas.

1783. gada 3. jūlijā Krievijas ķeizariene Katrīna II izdeva rīkojumu, ar kuru Rīgas guberņa tika likvidēta un tās vietā izveidota Rīgas vietniecība. 1783. gadā guberņai pievienoja Slokas novadu (tagadējās Jūrmalas teritoriju).