1926. gadā būvētais tilts pār Lielupi bija pirmais tilts, kura Hava tipa koka kopņu konstrukcijas uzbūvēja uz mūra vai dzelzbetona balstiem. Koka virsbūves daļas pēc to nolietošanās paredzēts nomainīt uz tērauda virsbūvi.

Tilts bija 120 metrus garš, 5,50 metrus plats ar 1,50 metrus platām gājēju ietvēm ārpus kopnēm. Tiltam bija trīs 40 metri gari koka kopņu posmi. 

Izmēģinājumā siena vezums un kravas automašīna tik tikko varēja pabraukt viens otram garām. Aculiecinieki sprieda, ka 2 siena vezumi nebūtu izmainījušies. Tilts pastāvēja līdz 1939. gadam

***

Pirms 1914./ 18. g. pasaules kara tagadējā tilta vietā pastāvēja tikai plostu tilts. Kara gados uzcelts koka tilts uz pāļu balstiem, bet, tā kā Lielupe tilta vietā loti dziļa un pāļus cietā gruntī varēja iedzīt tikai ļoti sekli, tad balsti nebija pietiekami noturīgi un 1924. gadā ledus daļu tilta iznesa. 

1925. un 1926. gadā Šoseju un zemes ceļu departaments uzcēla jaunu koka tiltu uz betona balstiem, kuri pēc pārbūves atstāti arī 1939. gadā būvētam Viestura tiltam. 

Tilts ar koka virsbūvi. Krasta balstus uzcēla atklātās būvbedrēs, bet abus upes balstus uz 2 gremdakām katru. Upes balstam Jelgavas pusē gremdakas varēja izsūknēt un balstu pamatot sausumā. Otram upes balstam to izdarīt neizdevās, un tādēļ akas iegremdēja ar spridzināšanu un grunts izsmelšanu zem ūdens. Arī aku apakšējās daļas piebetonēšanu līdz ar to nācās izdarīt zem ūdens. 

Balsti projektēti tērauda virsbūvei, bet koka virsbūvi 1926. gadā uzlika tikai pagaidām. Šai virsbūvei piemita vairāki trūkumi: tās brauktuves platums — 5,50 m pēdējos gados izrādijās nepietiekams, kas stipri ierobežoja braucēju kustību. Šķērssijas sastāvēja no koka šķautņiem, 
pastiprinātiem ar dzelzs savilci. 

Šķautnis bija viegli pieejams ūdens kaitīgai iedarbei, kādēļ liela dala šķērssiju ātri sapuva un pārlūza. Galveno Hau (Howe) sistēmas kopņu 
apakšjoslas, kas sastāvēja katra no 3 šķautņiem, nevienmērīga spēkusadalijuma un pārslogošanas dēļ pakāpeniski pārtrūka.

Minēto iemeslu dēļ koka virsbūve 1938. gada beigās bija tiktāl bojāta, ka tās kapitālremonts vairs neatmaksātos, un tādēļ Šoseju un zemes 
ceļu departaments veco virsbūvi pagaidām pastiprināja un stājās pie priekšdarbiem jaunas celšanai. 

Pirmā doma bija pastāvošiem betona balstiem uzlikt tērauda virsbūvi, kā tas jau bija paredzēts 1925. g., tilta projektu sastādot. Viens variants bija — 3 Langera sistēmas kopņu posmi (katrs līdzīgs tagadējam Driksnas tiltam turpat Jelgavā), otrs — nepārtrauktas pilnsienu sijas 
ar braukšanu pa vidu (līdzīgi Zemgales tilta izgriežamai daļai Rīgā). 

Līdztekus tika apskatīts arī variants dzelzsbetona konstrukcijā — 3 pakaru kopņu posmi (līdzīgi tiltam pār Mēmeli Bauskā). 

Variantu salīdzināšanā piedalijās arī architektu organizāciju pārstāvji, kuru iebildumu dēl visi minētie 3 varianti tika atzīti par vietējiem apstākļiem nepiemērotiem. No architektoniskā viedokļa atzina par vēlamu izveidot virsbūvi tā, lai tā neaizsegtu skatu uz Viestura pieminas
pili, un bez tam, lai raugoties uz tiltu no sāniem, tas nebūtu pārāk vienmuļš (kāda, piem., ir sija ar līdzteku joslām). Lai šīs prasības ievērotu, departamenta Techniskās pārvaldes priekšnieka inž. A. Silenieka ierosinājumā, tika apsvērta iespēja izveidot virsbūvi dzelzsbetona siju konstrukcijā, ar braukšanu pa augšu.

(1939.g.)