1947. gada 26. aprīlī Eslingenē Latvijas Centrālajā padomē iekļauto partiju līderi – J. Rancāns (Latgales Kristīgo zemnieku un katoļu partija), Voldemārs Bastjānis (Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija), Ādolfs Klīve (Latviešu Zemnieku savienība), Ādolfs Bļodnieks (Latvijas Jaunsaimnieku partija) un B. Krūka (Demokrātiskā centra apvie­nība) – parakstīja aktu par Valsts prezidenta pienākumu izpildītāju.

Šajā aktā, atsaucoties uz to, ka abas augstākās Latvijas Saeimas amatpersonas ir mirušas, bija noteikts: “Latvijas Centrālā padome, kurā ieiet pēdējās likumīgi ievēlētās Saeimas piecas lielākās demokrātiskās partijas, un proti: Latgales Kristīgo zemnieku un katoļu partija, Latvijas Sociāldemokrātu strādnieku partija, Latvijas Zemnieku savienība, Jaunsaimnieku partija un Demokrātiskā centra apvienība, un kurām 1931. gadā ievēlētā Saeimā pieder lielākais vairākums, konstatē, ka saskaņā ar Latvijas Satversmes 16. un 52. pantu Saeimas priekšsēža un Valsts prezidenta funkcijas pārgājušas uz Saeimas priekšsēdētāja otro biedru bīskapu Jāzepu Rancānu.”

Savukārt 19. un 20. augustā Bāddicenbahā sanākusī Latviešu parlamentāriešu konference, kurā piedalījās ap 20 bijušo Latvijas Satversmes sapulces un četru Saeimu deputātu, apstiprināja J. Rancāna pilnvaras minētajos amatos, kas viņu ļauj uzskatīt par faktiski neatkarību zaudējušās, taču de iure joprojām pastāvošās Latvijas Republikas galvu trimdā, secina konstitucionālo tiesību speciālists Jānis Pleps.

1948. gadā J. Rancāna pilnvaras atzina arī trimdā mītošie Latvijas Republikas augstākā tiesu orgāna – Latvijas Senāta – senatori.  

Fragmenti. G. Laganovskis