Krievijas Impērijas ķeizariene Katrīna II savas valdīšanas sākumā 1763. gada 22. jūlijā Eiropas valstīs izplatīja manifestu, kurā aicināja ārzemniekus pārcelties uz savas lielvalsts neapgūtajām zemēm, solot ticības un nodokļu brīvību, kā arī dažādus pabalstus.

 Lielākā pārceļotāju daļa bija no Svētās Romas impērijas rietumu daļas vācu valstīs (Bavārijā, Bādenē, Hesenē, Pfalcā, Reinzemē) dzīvojošajiem zemniekiem, kurus bija izputinājis Septiņgadu karš (1756–1763). Lielāko daļu vācu zemnieku nometināja Volgas lejtecē Saratovas apkaimē, kur katram kolonistam piešķīra 30 ha neiekoptas stepes zemes.

1773. gadā Volgas vācu kolonijā bija 104 ciemi ar 25 781 iedzīvotāju. 1774. gadā Saratovu ieņēma Jemeļjans Pugačovs, 1780. gadā nodibināja Saratovas vietniecību, ko 1797. gadā pārdēvēja par Saratovas guberņu.

Pārkrievošanas periodā pēc 1881.–1884. gada Volgas vācu koloniju autonomiju ierobežoja, tāpēc daudzi izceļoja uz ASV, Kanādu un Dienvidameriku. Padomju varas iestādes pēc Krievijas pilsoņu kara beigām 1924. gadā izveidoja Volgas Vācu APSR, ko likvidēja Otrā pasaules kara laikā 1941. gadā un apmēram 400 000 Volgas vāciešu izsūtīja uz Sibīrijas un Vidusāzijas "darba nometnēm", kur liela daļa no viņiem gāja bojā.

Pēc PSRS sabrukuma Volgas vāciešu pēcteči un radinieki masveidā izceļoja uz Vāciju. Zināms, ka laikā starp 1990. un 1999. gadu no bijušās PSRS uz Vāciju izceļoja 1,6 miljoni iedzīvotāju, kas varēja pierādīt savu radniecību ar vāciešiem.