Fanija Kaplāne, atgriezusies no izsūtījuma Austrumsibīrijā, kur izcieta sodu par atentāta mēģinājumu pret Krievija imperatoru Nikolaju II, nolemj turpinat cīņu pret monarhien. Tagad tas bija Padomju Krievijas Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs Vladimirs Iļjičs Ļeņins.

1918.gada 30.augustā pēc kārtējā mītiņa kādā rūpnīcā, kur Ļeņins strādnieku vidū tika izvesta kārtējā komunistiskā aģitācija, Kaplāne gaidīja viņu pie rūpnīcas vārtiem. Kad proletariāta vadonis devās uz savu mašīnu, viņa piegāja tam klāt un raidīja uz to vairākus šāvienus. Ļeņins guva nopietnus ievainojumus, tomēr izdzīvoja.

F.Kaplāne uzreiz tiek apcietināta un ieslodzīta Kremļa Kavalērijas korpusa cietumā. Viņu pratināja Ārkārtas komitejas-čekas priekšnieks, latvietis Peterss. Atzīta par vainīgu bez tiesas un izmeklēšanas, Kaplāne tiek nošauta 1918.gada 3.septembrī. Tas tiek izdarīts garāžā, iedarbinot mašīnas, lai slāpētu šāvienu troksni. Vēlāk parādās arī versijas, ka Kaplāne ir bijusi tikai ‘’grēkāzis’’, jo patiesībā šāvusi pavisam cita persona.

1918.gada 30.augustā pēc atentāta pret Ļeņinu, latviešu strēlnieku "kreisā spārna" daļa izplata vēstījumu (brīvā tulkojumā no krievu valodas):

"Lai mūsu neierobežotā ticība Jums un gatavība mirt par sociālistisko republiku,dod Jums spēkus uzvarēt slimību tā, kā Jūs uzvarējāt pasaules darbaļaužu prātus"