1940.gada 24.augustā, nodibinot slepenu pretkomunistisku cīņas organizāciju, Cēsu skauti

• Ilmārs Grundis (tikko uzņemts Cēsu vidusskolas sākumklasē),
• Arvīds Freibergs,
• Zāmuels Kušaks un
• Haralds Urbāns

lika pamatus nelegālai latviešu nacionālās pretošanās kustībai. I.Grundis kļuva par tās vadītāju. Drīz vien organizācijā, faktiski pulciņā, iesaistījās Ilmāra klasesbiedri

• Visvaldis Vanadziņš,
• Leons Šēnfelds un
• Zigurds Krauklis, Cēsu jaunieši
• Jānis Daga (Priekuļu pamatskolas skolnieks) un
• Kārlis Zariņš.

23.septembrī Cēsu vidusskolās sākās mācības, bet jau 1,oktobra rītā tikko izliktajai skolas sienasavīzei pāri bija uzlīmēts sarkanbaltsarkanais karogs un uzraksts “Nost nodevējus, lai dzīvo brīvā Latvija!”. Pulciņš sevi bija pieteicis. Tai pašā dienā garajā starpbrīdī I.Grundis, kuru novērošanas postenī sedza Z.Krauklis, izkaisīja skolas garderobē, gaiteņos un rokdarbu klasē lielu daudzumu iepriekš izgatavotu uzsaukumu: “Mēs prasām Latvijas atvienošanu no SPSR!” (1000 eks.), “Nost sarkanarmiešus!” (1000 eks.), “Mēs krievu vaņkas projām vāksim,/ lai plīvo karogs sarkanbalts” (1500 eks.). Tā bija K.Zariņa ideja — sagatavot un izkaisīt vienlaicīgi iespējami lielāku daudzumu lapiņu, lai nevarētu tik ātri tās novākt, lai lapiņu uzlasīšana saceltu visiem pamanāmu kņadu un tādējādi piesaistītu vairāk ziņkārīgo un vairāk būtu arī to, kuri šīs lapiņas izlasītu. Tieši tā arī notika.

To izdarījuši, pulciņa biedri stājās pie jauna uzdevuma veikšanas — sagatavot 10 000 eksemplāros aicinājumu cīņā pret okupantiem un to ieceltajiem vietējiem varasvīriem. Aicinājumus bija paredzēts izplatīt Cēsu ielās un iestāžu telpās, atzīmējot Latvijas neatkarības dienu — 18.novembri, kuru komunistiskie vadītāji bija aizlieguši svinēt. Bet jau 9.oktobrī Valsts drošības pārvaldes Cēsu nodaļas čekisti zēnus arestēja.

Pret Cēsu vidusskolas audzēkņiem varas iestādes izvērsa īstu teroru. Raksturīgs bija notikums ar 10. klases skolnieci Mirdzu Ripu (dz. 1921.g.). Viņu apcietināja 1940.gada 13.novembrī. Fomālais iemesls — pretpadomju nostāja. Tās pēdējā izpausme bija izlēciens pret “politcikla” pasniedzēju LK(b)P Cēsu rajona komitejas propagandas daļas vadītāju Ābramu Genkinu, komunistu partijas biedru kopš 1930.gada.

Mirdza pirms mācību stundas sākuma uzbērusi uz skolotāja katedras šņaucamo tabaku un galda apakšpusi norīvējusi ar ķiploku. Genkins skolas darbā par prioritārām atzinis policejiskās metodes un nodevis meiteni čekistu rokās. Izmeklēšanas gaitā figurē divas liecinieces. Citēju būtiskākos fragmentus no viņu parakstītām liecībām. Klases biedrene Šeina Dinere:

“Viņa (t.i., M.Ripa — T.V.) bija naidīgi noskaņota pret padomju iekārtu un visu, kas ar to bija saistīts. Kā piemēru pievedīšu vienu gadījumu: ejot ar viņu pa ielu, mums pretī nāca Lucis Alfrēds, komunistiskās jaunatnes biedrs. Ripa teica, ka viņš ir smuks puisis, un, kad es pateicu, ka viņš ir komunists, Ripa teica, ka tādā gadījumā viņš viņai nepatīk.”

Otra liecība tai pašā datumā — 17.decembrī, to devusi Šeina Červonogura:

“Mēs bijām vienā klasē, un, kad mēs mācījāmies dziedāt partijas himnu, viņa negribēja to dziedāt. Reiz, kad mēs prasījām skolotājam, vai ir jāmaksā par notīm, un skolotājs atbildēja, ka nav, tad Ripa teica, ka tās notis (runa gāja par partijas himnu) pat 10 santīmus nav vērtas. Ticības atjaunošanas svētkos viņa uzkāpa uz katedras un aicināja meitenes iet uz baznīcu.”

Tā pirmos Cēsu skolu nacionālos cīnītājus nedaudzu nedēļu laikā bija smagi ķērusi okupantu varas nežēlīgā izkapts. Bet, ja mērķis ir tautas brīvība un sava valsts, tad upuri, lai cik smagi būtu un lai cik lielā pārspēkā šķistu ienaidnieks, nevar atturēt aizvien jaunu cīnītāju stāšanos gūstā kritušo vai nāvē gājušo vietā. Cēsu vidusskolā organizētas pretkomunistiskās kustības stafeti pārņēma vecāko klašu skolēni.

Fragmenti no:

Dr. habil. hist. prof. TĀLIVALDIS VILCIŅŠ:
“Skolu jaunatne nacionālajā cīņā. 1940 — 1941”