Beidzas Korejas karš

Notikumam nav bildes. Pievieno notikuma bildi!
Personas:
7Personu saraksts
Notikumi:
11Notikumu saraksts
Datums:
15.07.1953
Papildu lauki

Korejas karš bija pilsoņu karš Korejas pussalā (1950—1953) kurš izvērtās par starptautisku konfliktu, kurā bruņotā konfliktā sadūrās ANO deleģēto valstu koalīcija (ar ASV vadībā) un tā saukto komunistu bloka Āzijas valstis (Ziemeļkoreja, Ķīna un PSRS). Pirmais lielākais starptautiskais konflikts pēc 2. Pasaules kara, kurš ievadīja "auksto karu".

Dienvidkorejā šo karu līdz 90. gadiem dēvēja par "25. jūnija dumpi" (Jugio ran - 6·25 란), bet pēc tam par "25. jūnija incidentu" (Jugio sabjon - 6·25 사변). Ziemeļkorejā to dēvē par "Tēvijas atbrīvošanas" karu (Čoguk Heban Čondžen - 조국해방전쟁)

Karadarbības pirmā fāze

1950. gada 25. jūnija rītā Ziemeļkorejas karaspēks pārgāja demarkācijas līniju, pāris triecienos salauza Dienvidkorejas bruņoto spēku pretestību un sāka strauji virzīties uz pussalas dienvidiem.

Abu korejiešu valstu konfliktā iesaistijās ASV flote un gaisa spēki (sākumā nodarbojoties ar ASV pilsoņu un Dienvidkorejas iedzīvotāju evakuāciju no piefrontes rajoniem). ASV prezidents Harijs Trumens personīgi 27. jūnijā deva pavēli flotei un aviācijai iejaukties konfliktā, uzbrūkot Ziemeļkorejas bruņotajiem spēkiem, bet 30. jūnijā pavēlēja pārcelt uz pussalu Japānā dislocētās ASV sauszemes spēku daļas. Vienlaicīgi ASV nosūtīja savu VII floti patrulēt Ķīnas teritoriālajos ūdeņos Formozas (Taivanas šaurumā. Ķīna to uztvēra kā draudus un 30. jūnijā nosūtīja uz Korejas konflikta zonu savus militāros novērotājus, bet pierobežā koncentrēja 250 000 vīru lielu rezerves armiju.

1950. gada 7. jūlijā sanāca ANO Drošības padomes sēde, lai apspriestu Korejas jautājumu un izstrādātu rezolūciju par to. ANO rezolūciju par Ziemeļkorejas karaspēka evakuēšanu no pussalas dienviddaļas Phenjana ignorēja, un Drošības padome oficiāli aicināja ANO dalībvalstis iejaukties. 1950. gada septembrī 16 valstis (Lielbritānija, Turcija un citas) nosūtīja savas karaspēka daļas uz Koreju, kur tās iekļāvās ASV militārajās operācijās.

Kaut arī ASV karaspēkam izdevās mazliet palēnināt Ziemeļkorejas bruņoto spēku virzīšanos uz priekšu, tā turpināja diezgan strauji uzbrukt. Dienvidkorejas daļas bija sakautas un demoralizētas, zaudējušas savas kaujasspējas, daļēji piepildījās Phenjanas paredzējumi, ka vietējie iedzīvotāji neatbalstīs Seulas valdību un vietām pat sacelsies. Valdība bēga uz dienvidiem, kur paglābās ASV karaspēka izveidotajā nostiprinātajā placdarmā ap Pusanu dienvidaustrumu piekrastē. 1950. gada septembrī pie Pusanas-Taguskas placdarma, kur pretī 70 000 vīru lielajam Ziemeļkorejas karaspēkam bija nostiprinājušies 140 000 vīru lielie, un militārā bruņojumā daudz pārākie ASV/Dienvidkorejas bruņotie spēki, frontes līnija apstājās. Ziemeļkorejieši, pamatā bruņoti ar strēlnieku ieročiem un lauka artilēriju, nespēja pārraut ar smago bruņutehniku nostiprināto amerikāņu aizsardzības līniju.

Jau no konflikta pirmajām dienām karadarbībā piedalījās ASV 44 V gaisa armijas eskadras (657 kaujas lidmašīnas: taktiskie bumbvedēji B-26, stratēģiskie bumbvedēji B-29, iznīcinātāji, taktiskie iznīcinātāji P-47 un P-51, reaktīvie taktiskie iznīcinātāji F-80 un F-84, kā arī izlūklidmašīnas). Pirmajās nedēļās tika sabombardēti Phenjanas apkaimē izvietotie bāzes aerodromi, un praktiski iznīcināta visa Ziemeļkorejas aviācija (kas sastāvēja no diviem desmitiem jau novecojušiem padomju iznīcinātājiem Jak-7, La-9 un triecienlidmašīnām Il-10). Līdz ar to Ziemeļkorejas Gaisa spēki vairs sastāvēja no dažiem desmitiem zenītiekārtu, un nespēja traucēt amerikāņu kundzībai gaisā. Palikuši bez pieseguma gaisā, Ziemeļkorejas sauszemes spēki bija pilnīgi neaizsargāti pret pretinieku iznīcinātāju un bumbvedēju uzlidojumiem, kas pārvērta to fortifikācjas būves un komunikācijas lūžņu kaudzē. Savukārt ASV sauszemes spēki, iesprostoti šaurajā placdarmā, bija palikuši bez manevra iespējām.

Karadarbības otrā fāze

1950. gada 15. septembrī izsēdinot Ziemeļkorejas armijas aizmugurē, Inčhonas (Seulas osta) apkaimē, 10. bruņutanku korpusu (50 000 vīru), ģenerālis Daglass Makarturs panāca lūzumu karadarbības gaitā (reizē sākās izlaušanās no Pusanas placdarma). Rezultātā frontes līnija tika pārrauta, ievērojami ziemeļkorejiešu spēki daudzviet ielenkti un, ciešot smagus zaudējumus, ar kaujām lauzās atpakaļ uz ziemeļiem. 1. oktobrī amerikāņu daļas sasniedza 38. paralēli un turpināja uzbrukumu nu jau Ziemeļkorejas teritorijā ar nolūku to okupēt. Ziemeļkorejas armija praktiski bija sakauta un haotiski atkāpās vai pārorientējās uz partizānu kara taktiku.

Karadarbības trešā fāze

1950 .gada oktobrī, kad amerikāņu daļas vietām jau pietuvojās Korejas/Ķīnas robežai lielgabala šāviena attālumā, karā iesaistījās Ķīna, lai nepieļautu Ziemeļkorejas okupāciju un likvidāciju (juridiski to attaisnoja arī ASV nostāšanās Ķīnas pilsoņu karā gimiņdaniešu pusē un Ķīnas piekrastes pilsētu bombardēšana).

19. oktobrī pirmās ķīniešu "brīvprātīgo" daļas pārgāja robežupi Jalu (Jaluczjan'u) un izvietojās Ziemeļkorejā. 23. oktobrī amerikāņi ieņēma Phenjanu, bet jau 25. oktobrī pāri Jalai devās viss "brīvprātīgo" korpuss un uzreiz iesaistījās karadarbībā. Acīmredzot nostrādāja gan pārsteiguma efekts (jo ASV līdz pēdējam brīdim neticēja, ka pilsoņu kara un japāņu okupācijas novājinātā Ķīna ko tādu uzdrošināsies), gan ķīniešu kareivju entuziasms un perfekti izvēlētā taktika (ar strēlnieku ieročiem bruņotie ķīniešu kājnieki lieliski mācēja karot bez artilērijas un aviācijas atbalsta): pāris dienās tika salauzta amerikāņu pretestība un to vienības panikā atstājot bruņutehniku un noliktavas, atkāpās uz dienvidiem.

Visai drīz gan panika tika likvidēta un frontes virzīšanās uz dienvidiem palēninājās. Ziemeļkorejiešu un ķīniešu virzīšanās uz dienvidiem tagad bija lēna un ļoti asiņaina - amerikāņi tos krietni pārspēja uguns jaudas un tehniskā nodrošinājuma ziņā, pilnībā dominēja gaisā, bombardējot un apšaudot komunikācijas un praktiski padarot neiespējamu nekādu karaspēka pārvietošanos dienas laikā. Savukārt ziemeļkorejieši/ķīnieši frontē realizēja tranšeju un tuneļu pozīciju karu (kur rotas, bataljoni un pat pulki tā ierakās zemē, ka ne aviobumbas, ne napalms tiem nekā nevarēja padarīt). 1951. gada ziemas kaujās ziemeļkorejieši kopā ar "brīvprātīgajiem" atbrīvoja Phenjanu, atkal ieņēma Seulu, Inčhonu, Vokdžu un citas Dienvidkorejas pilsētas.

PSRS lielā slepenībā 1950. gada novembrī pārvietoja uz Ķīnu vairākas aviācijas daļas, no kurām tika izveidots atsevišķais 64. iznīcinātāju aviokorpuss, bruņots jau arī ar tā laika jaunākajiem padomju iznīcinātājiem Mig-15 un Mig-15b. Tā uzdevumos ietilpa nepieļaut amerikāņu aviācijas uzlidojumus stratēģiski svarīgajiem tiltiem pār Jalu, Suphunas HES, irigācijas dambju sistēmai, komunikācijām un aerodromiem Ziemeļkorejas teritorijā 75 km attālumā no Ķīnas robežas, Ķīnas pierobežas objektiem, kā arī ķīniešu un korejiešu pilotu apmācība. Tā kā PSRS kategoriski noliedza savu militāro vienību klātbūtni, tad lidmašīnām bija Ķīnas pazīšanās zīmes, bet pilotiem bija kategoriski aizliegts darboties virs Dzeltenās jūras un uz dienvidiem no 38. paralēles (lai, notriekšanas gadījumā, piloti nekristu gūstā un nekalpotu kā pierādījums padomju militārajai klātbūtnei).

Ziemeļkorejas spēki turpināja lauzties uz dienvidiem, līdz martā tika apturēti, bet aprīlī sākās amerikāņu pretuzbrukums. 1951. gada jūnijā frontes līnija praktiski sastinga uz 38. paralēles.

Karadarbības ceturtā fāze

1951. gada jūnijā frontes līnija praktiski sastinga uz 38. paralēles un sākās 2 gadus ilgs pozīciju karš.

Savienoto Valstu pozīcijas definīcija šajā karā bija ļoti neskaidra un mainījās atkarībā no panākumiem frontē. Atkarībā no tiem Trumens vai nu apgalvoja, ka mērķis ir "agresijas apturēšana", "Korejas apvienošana", "ANO spēku drošības nodrošināšana", "karadarbības zonas lokalizācija", "pamiera nodrošināšana uz 38. paralēles" utt.

Ja 1950. gada jūlijā ASV "deva pretsparu agresijai", tad pēc veiksmīgā Inčhonas desanta un Ziemeļkorejas karaspēka sakāves jau "apvienoja Koreju".

1951. gada aprīlī Trumens izteicās daudz piesardzīgāk: "Reālu mieru var panākt tikai situācijas noregulēšanas ceļā, pamatojoties uz sekojošiem faktoriem. Pirmkārt, ir jāpārtrauc karadarbību. Otrkārt, ir jādara visu, lai nepieļautu karadarbības atsākšanos." Mērķu nekonkrētība un dzīvā spēka zaudējumi karam ieilgstot, mazināja arī ASV sabiedroto entuziasmu. Visai konkrēti par to izteicās oficiālais Lielbritānijas pārstāvis, brigādes komandieris A. Fergusons: "Daudzi britu un amerikāņu virsnieki un dažāda ranga militārpersonas uzdod jautājumus: Kad beigsies karš Korejā?, Kad ANO spēkus izvedīs no Korejas?, Kādēļ mēs vispār esam Korejā? Šādi jautājumi liek man domāt, ka kamēr britu un amerikāņu spēkiem Korejā nebūs izvirzīts kāds konkrēts mērķis, ko sasniegt, uz ko koncentrēties, frontes pavēlniekam būs ļoti grūti uzturēt kareivjos cīņassparu..."

Arī pretējā puse neredzēja īstu jēgu šim karam, kā vien ideoloģisku pretstāvi, par kuru pārāk dārgi jāmaksā. Ķīnā jau 1951. gada 31. maijā Mao Dzeduns politbiroja sēdē ierosināja pārvērtēt situāciju un apdomāt par iespējamo pamieru. PSRS līderis Staļins neatbalstīja pamiera ideju un bija par karadarbības turpināšanu (viņš neslēpa savu prieku, ka ASV ir iestigušas ilgstošā pozīciju karā, kurā PSRS tieši nav iesaistīta un zaudējumus necieš). Tikai pēc Staļina nāves Maskava mainīja savu attieksmi pret Korejas konfliktu un 1953. gada 19. martā PSRS Ministru padome bez ierunām atbalstīja ideju par pamieru.

1953. gada jūlijā tika noslēgts pamiers starp trim karojošajām pusēm (miera līguma nav vēl šodien).

Rezultāti

Tika atjaunots status quo, kāds tas bija 1950. gadā. Ne Ziemeļkoreja, ne Dienvidkoreja neko nebija ieguvušas. Korejas pussala bija izpostīta, 200 000 korejiešu gājuši bojā, 5 000 000 palikuši bez pajumtes.

Konflikts kļuva par vienu no "aukstā kara" padziļinošiem faktoriem. PSRS nonāca zināmā starptautiskā izolācijā, no kuras tā bija izkļuvusi pēc uzvaras pār Vāciju. Savukārt PSRS atteikšanās tieši piedalīties konfliktā, atstājot reālo karadarbību Ķīnas un Ziemeļkorejas ziņā (un pieprasot naudu par stratēģisko materiālu piegādi), krietni atvēsināja tās attiecības ar Ķīnu - Pekina saprata, ka nevar paļauties uz savu ziemeļu kaimiņu, un pārorientējās uz neatkarīgu politiku.

Ķīnai Korejas kara mācība bija sāpīgāka. Tā reāli izbaudīja, ko nozīmē praktiska konfrontācija ar ASV militāro spēku - pēc tam visu aukstā kara laiku nenotika nevienas Ķīnas/ASV sadursmes (kaut arī iemeslu netrūka). Tā zaudēja savu gadsimtiem ilgo ietekmi Korejas pussalā; zaudēja iespēju pabeigt pilsoņu karu, atgūstot pēdējo savu provinci - Taivānu. ĶTR nokļuva starptautiskā izolācijā, desmitiem valstu atteicās to atzīt de iure un uzņemt ANO. Gar visu Ķīnas robežu tika izvietotas ASV kara bāzes. Ķīnai nekas cits neatlika kā, par spīti nepatikai, kļūt uz laiku par PSRS satelītu, samierināties ar "jaunākā brāļa" lomu. No otras puses, Ķīnai izdevās, pateicoties militāru un diplomātisku manevru kombinācijām, panākt karadarbībā pauzi, nostiprināties un noturēties nesakautai. Tas nenoliedzami cēla Ķīnas kā reģionālas lielvalsts prestižu un ļāva tikt galā ar iekšējo opozīciju.

ASV nostiprinājās kā vispāratzīts Rietumu puslodes līderis, kolektīvās drošības vārdā apvienojot savā aizbildniecībā tās valstis, kuras nebija tiešā PSRS ietekmes sfērā. Savienotajām Valstīm izdevās apvienot ap sevi visas vērā ņemamās valstis, kuras atradās otrā pusē pēc 2. Pasaules kara izveidotajai demarkācijas līnijai. Eiropā izzuda PSRS armijas priekšā esošais militārais vakuums: tika izveidots NATO bloks. Tālajos Austrumos pie tās robežām parādījās pilnībā militarizētas zonas: Dienvidkoreja, kas būtībā kļuva par vienu lielu ASV kara bāzi, Taivāna un Japāna, ko Pentagonā vēlāk dēvēja par "mūsu nenogremdējamiem aviobāzes kuģiem".

Saistītie notikumi

NosaukumsDatumsValodas
1
Avarē Filipīnu militārā lidmašīna C-130 ar 85 pasažieriem un 7 apkalpes locekļiem04.07.2021en, lv
2Sīrijas konflikts. Turcijas F-16 notriekušas 2 Sīrijas SU-24 lidmašīnas pie Idlibas. Dienas beigās tika paziņots par 3. notriektoSīrijas konflikts. Turcijas F-16 notriekušas 2 Sīrijas SU-24 lidmašīnas pie Idlibas. Dienas beigās tika paziņots par 3. notriekto01.03.2020en, lv
3Ceļu policijas apturēts autovadītājs ASV, Teksasas štatā, nošauj 7 cilvēkus, ievaino 21Ceļu policijas apturēts autovadītājs ASV, Teksasas štatā, nošauj 7 cilvēkus, ievaino 2131.08.2019lv
4Japānas imperators Akihito atkāpjas no Japānas troņa pēc 31 gada valdīšanas Japānas imperators Akihito atkāpjas no Japānas troņa pēc 31 gada valdīšanas 30.04.2019lv
5
Kalifornijā kārtējā apšaude. Nogalināti 5 cilvēki, šāvējs izdarījis pašnāvību13.09.2018en, lv
6
Džeksonvillas, ASV sporta spēles laikā notikusi kārtēja apšaude, kuras laikā 4 cilvēki gājuši bojā, bet vairāk kā 10 ievainoti26.08.2018en, lv
7Pēc Dienvidkorejas ziņām, Ziemeļkorejas atomieroču testēšanas vietā gājuši bojā ap 200 cilvēkiemPēc Dienvidkorejas ziņām, Ziemeļkorejas atomieroču testēšanas vietā gājuši bojā ap 200 cilvēkiem10.10.2017en, lv, ru
8Lasvegasas kantrī mūzikas festivāla laikā šāvējs nogalinājis vismaz 59 cilvēkusLasvegasas kantrī mūzikas festivāla laikā šāvējs nogalinājis vismaz 59 cilvēkus02.10.2017en, lv, ru
9Argentīnas militāristi okupē Folklendu salasArgentīnas militāristi okupē Folklendu salas02.04.1982lv, pl, ru
10Ziemeļkoreja iebrūk DienvidkorejāZiemeļkoreja iebrūk Dienvidkorejā25.06.1950lv
11Gāzts Osmaņu impērijas sultāns Abdulhamids II; tronī kāpa sultāns Mehmeds VGāzts Osmaņu impērijas sultāns Abdulhamids II; tronī kāpa sultāns Mehmeds V27.04.1909lv

Karte

Avoti: wikipedia.org

Nav piesaistītu vietu

    Personas

    Nosaukums No Līdz Valodas
    1
    Aivars Salenieks17.12.193118.10.1952en, lv
    2Jānis  KrūmiņšJānis Krūmiņš04.04.193114.06.1953lv
    3Rūdolfs LiepaRūdolfs Liepa08.11.192705.10.1951lv
    4Mao DzedunsMao Dzeduns26.12.189309.09.1976de, en, fr, lt, lv, pl, ru
    5Harijs TrumensHarijs Trumens08.05.188426.12.1972de, en, fr, lt, lv, pl, ru
    6Josifs StaļinsJosifs Staļins18.12.187805.03.1953de, ee, en, fr, lt, lv, pl, ru, ua
    7
    Bruno Glāzers26.02.1952lv
    Birkas