Tvaikoņa "Sultana" katastrofa tiek uzskatīta par lielāko, pēc upuru skaita, civilo kuģa katastrofu ASV.

"Sultana" pēdējos 2 gadus bija regulāri kursējis starp Sentluīsu un Ņūorleānu, nereti pārvietojot karavīrus. 

Tvaikonim netālu no Memfisas teju vienlaicīgi uzsprāga 3 no 4 tvaika katliem. Precīzs upuru skaits nav zināms, versijas min no 1168, līdz 1800 cilvēkiem. Lai gan tvaikonis bija paredzēts 376 pasažieriem, tas bija pārblīvēts ar 6 reizes lielāku pasažieru skaitu (oficiālā versija min 2137 pasažierus, jo tāds skaits bijis reģistrēts, jeb par tiem veikta brauciena apmaksa).

Nesamērīgi lielais pasažieru skaits bija saistīts ar pasludinātām ASV Pilsoņu kara beigām tajā nedēļā un ar valstī izvērsto prezidenta Linkolna slepkavas - Būta meklēšanu (Būts nošauts iepriekšējā dienā). Šajos "juku laikos" daudzi pilsoņi un no gūsta atbrīvotie karavīri bija devušies bēgļu gaitās vai pretēji- atgriezās mājās. Valdība bija izsludinājusi kompensāciju katram kuģa īpašniekam par atbrīvoto gūstekņu pārvietošanu, tāpēc "Sultanas" kapteinis, cerot uz vieglu peļņu, pārkāpa noteikumus. Ir ziņas, ka viņš pat samaksājis kukuli virsniekam, kurš bija atbildīgs par gūstekņu nodošanu, lai tas ignorētu kuģa reģistrā ierakstīto atļauto pasažieru skaitu.

Ņemot vērā apstākli, ka Dienvidu štati kara laikā bija pilnīgi nogriezti no Ziemeļiem arī informatīvā ziņā, kapteinis centās ātri ziņu par Linkolna nāvi nogādāt uz dienvidiem. Jau pirms atbrīvoto karavīru uzņemšanas, kuģa apkalpe bija ziņojusi par konstatētu problēmu ar tvaika katliem, taču baidoties zaudēt vairākas dienas remontā un līdz ar to- peļņu no pārvadājumiem, kapteinis ziņojumu ignorēja,- katlos pamanītās problēmas centās salabot 1 dienas laikā, kamēr tika uzņemti pasažieri. Kā vēlāk minējuši aculiecinieki, pasažieru un kravas apjoms bijis tik liels, ka praktiski visi klāji steigā tikuši papildus stiprināti ar baļķiem, lai klāji vienkārši neielūztu no smaguma.

Kā papildus apstāklis avārijai tiek minēts augstais ūdens līmenis un spēcīgā Missisipi palu straume,- kuģis brauca pret straumi, tāpēc tā jauda tika izmantota maksimāli.

Daudzi upuri gāja bojā tieši sprādziena brīdī, taču liela daļa noslīka ledainajos Mississipi palu ūdeņos, kuros izpeldēt problemātiski būtu pat veseliem cilvēkiem. Vairums pasažieru bija gūstā novārdzināti atbrīvotie karavīri. Eksplozijas brīdī daudzi bija guvuši apdegumus vai applaucēti.

Neviens par šo negadījumu netika notiesāts, lai gan upuru skaits bija lielāks kā jebkurā no Pilsoņu kara militārām sadursmēm. No mūsdienu skata punkta raugoties,- visi negadījumā tieši iesaistītie atbildīgie- bija kara uzvarētāju- "ziemeļnieku" pārstāvji, kuru korupcijas un nolaidības dēļ bojā gāja cilvēki, kuri bija cīnījušies par "ziemeļniekiem" un kuri kara beigas bija pārdzīvojuši ļoti smagos apstākļos gūstekņu nometnēs. 

Uzvarētājus netiesā.