Valsts apvērsums Lietuvā

Notikumam nav bildes. Pievieno notikuma bildi!
Personas:
6Personu saraksts
Notikumi:
7Notikumu saraksts
Kapsētas:
1Saraksts
Datums:
17.12.1926
Papildu lauki

Lietuvas 1926. gada apvērsums (lietuviešu: 1926-ųjų perversmas, tautā saukts arī par "tautinieku apvērsumu") bija militārs valsts apvērsums Lietuvā, kurā tika gāzta demokrātiski ievēlētā valdība un tās vietā nāca autoritārs režīms Antana Smetonas vadībā. Apvērsums norisinājās 1926. gadā no 16. decembra nakts līdz 17. decembra pēcpusdienai.

Apvērsuma rīkotāji un veicēji primāri bija militāristi, mūsdienās pastāv dažādi viedokļi, cik liela bija A. Smetona loma apvērsuma sagatavošanā. Apvērsumā pie varas nāca tolaik konservatīvākā lietuviešu partija — Lietuvas Nacionālā apvienība jeb "tautinieki". Pirms apvērsuma tā bija salīdzinoši jauna un maz ietekmīga partija, kuras rindās bija tikai ap 2000 biedru, 1926. gada parlamenta vēlēšanās tā Seimā ieguva tikai trīs deputātu krēslus.

Savukārt Lietuvas Kristīgo demokrātu partija, kurai bija lielākais deputātu skaits Seimā, sadarbojās ar militāristiem, kas veica apvērsumu, dodot leģitimitāti apvērsumam, bet tā atteicās ieņemt galvenos amatus jaunajā valdībā un pameta to 1927. gada maijā. Pēc tam tā pārtrauca spēlēt tiešu lomu politiskajā dzīvē. Savukārt Smetona un viņa partija palika pie varas līdz pat valsts bojāejai 1940. gadā, kad tās pastāvēšanu pārtrauca padomju okupācija.

Priekšvēsture

Polijas dalīšanā 1795. gadā Lietuva tika inkorporēta Krievijas impērijā, savukārt Pirmā pasaules kara laikā to okupēja Vācijas impērija. Ar Lietuvas neatkarības deklarāciju 1918. gada 16. februārī tika proklamēta patstāvīga Lietuvas valsts izveide. Tomēr vēl nākamos divus gadus valsts bija ierauta militārajā konfliktā — Lietuvas brīvības cīņās, atliekot tās starptautisko atzīšanu un pastāvīgu politisko institūciju izveidi. Jaunizveidotajai Lietuvas armijai, lai nosargātu neatkarību, nācās cīnīties ar lielinieku, bermontiešu un arī poļu karaspēku.

1920. gada oktobrī Polija anektēja Viļņu — Lietuvas vēsturisko galvaspilsētu, kā arī tai pieguļošās teritorijas. Vēlāk, starpkaru periodā šī pretrunīgi vērtētā rīcība radīja aizvien pieaugošas nesaskaņas starp abām valstīm. Lietuvas otrā lielākā pilsēta — Kauņa tika pasludināta par valsts pagaidu galvaspilsētu.

Lietuvas Satversmes sapulce, kas 1919. gada aprīlī tika ievēlēta tautas vēlēšanās, izpildot savu pamatuzdevumu, 1922. gada augustā pieņēma valsts pamatlikumu — Lietuvas konstitūciju.

Tā paša gada oktobrī tika ievēlēts pirmais Seims. Konstitūcijas pieņemšanas laikā starp asāk diskutētajiem jautājumiem bija valsts iekārtas uzbūve, tajā skaitā jautājums par prezidenta nozīmi un pilnvarām. Galu galā konstitūcijā tika noteikts ievērojams valdības pilnvaru ierobežojums par labu parlamentam — Seimam.

Vēlēšanu kārtība paredzēja, ka tauta ik pēc trim gadiem ievēl jaunu parlamentu, kas savukārt ik reizi ievēl prezidentu. Prezidentam bija piešķirtas pilnvaras uzaicināt valdības vadīšanai premjerministru, kuram piekrita ministru uzaicināšana valdībā. Prezidenta ievēlēšana bija aprobežota ar diviem termiņiem pēc kārtas. Praksē parlamentārā sistēma Lietuvā izrādījās nestabila — no 1918. līdz 1926. gadam kopumā tika izveidoti deviņi ministru kabineti.

Galvenie politiskie līderi, kas darbojās politikā apvērsuma priekšvakarā, bija aktīvi piedalījušies cīņā par valsts neatkarību, kā arī līdzdarbojušies pirmajos tās pastāvēšanas gados. 

  • Antans Smetona bija pirmais Lietuvas prezidents no 1919. aprīļa līdz 1920. gada jūnijam. Lai arī vēlāk viņš attālinājās no aktīvās politikas, tomēr presē Smetona publicēja kritiskus rakstus par politiku, 1923. gadā par savu darbību publicistikā viņš bija spiests neilgu laiku pavadīt cietumā. 
  • Augustīns Voldemārs pārstāvēja Lietuvu Brestļitovskas miera līguma sarunā un vēlāk bija premjerministrs, aizsardzības un ārlietu ministrs. No darba valdībā atkāpies 1920. gadā, arī Voldemārs pievērsās politiskajai publicistiskai, par ko līdzīgi Smetonam uz neilgu laiku tika ieslodzīts cietumā. 
  • Kazis Griņus bija vadījis pēckara I repatriācijas komisiju un vēlāk sesto ministru kabinetu, tāpat Griņus bija pirmā un otrā Seima deputāts. 
  • Mikolas Sleževičs bija pirmais Lietuvas premjerministrs no 1918. līdz 1919. gadam, 1920. gadā vadījis Lietuvas Bruņoto spēku izveidi, kā arī bija otrā Seima deputāts.

Trešā Seima vēlēšanas

1926. gadā no 8. līdz 10. maijam notika trešā Seima vēlēšanas. Pirmo reizi kopš 1920. gada Lietuvas Kristīgo demokrātu partija, kuru atbalstīja katoļu baznīca un tās garīdzniecība, vēlēšanās neieguva vairākumu. Vēlētāji bija vīlušies partijā, jo tās biedri bija iejaukti vairākos skandālos, kas bija saistīti ar finansēm —

  • Jozus Purickas bija izmantojis diplomātiskās privilēģijas, lai ievestu Maskavā iegādātu kokaīnu un saharīnu,
  • Eliziejs Draugelis un Petrs Josikus valsts vajadzībām bija iegādājies lētus un zemas kvalitātes kūpinātu cūku taukus no Vācijas tā vietā, lai iegādātos tos no Lietuvas zemniekiem, 
  • Vītauts Petrulis, finanšu ministrs bija pārskaitījis ievērojamu naudas summu no valsts budžeta savā personīgajā kontā. 

Arī partijas realizētā politika, lai novērstu ekonomiskās krīzes padziļināšanos valstī, izrādījās neefektīva. Vienlaikus valstī pieauga spriedze saistībā ar Vatikāna un Polijas 1925. gada konkordāta līgumu, ar kuru tika atzīta Viļņas katoļu baznīcas pakļautība Polijai katoļu baznīcai, neskatoties uz Lietuvas pieprasījumiem, lai Viļņas katoļu baznīca tiktu pārraudzīta tieši no Vatikāna, kas gan neatbilda Vatikāna tradīcijām vai politikai. Vēlētāju skatījumā pāvests bija atzinis poļu pretenzijas uz Viļņu par pamatotām, kas noveda pie partijas prestiža krituma. Diplomātiskās attiecības ar Vatikānu tika sarautas un tās neuzlabojās arī pēc pāvesta Pija XI 1926. gada aprīļa vienpusējā lēmuma par lietuviešu garīgās provinces reorganizāciju, neskatoties uz lietuviešu prasībām un iebildēm.

Pēc vēlēšanām Zemnieku tautas apvienība un sociāldemokrāti izveidoja kreiso koalīciju, atstājot kristīgos demokrātus opozīcijā. Tomēr šīm divām partijām nebija vairākuma parlamentā, līdz ar to tām nācās uzaicināt koalīcijā piedalīties arī minoritātes — vāciešus no Klaipēdas, poļus un ebrejus. 7. jūnijā Kazis Griņus tika ievēlēts par trešo Lietuvas prezidentu un Mikolas Sleževičus kļuva par premjerministru. Viņi abi pārstāvēja Zemnieku tautas apvienību.

Iemesli

Par apvērsuma iemesliem vēsturnieku lokā joprojām nav vienprātības. Noskaņa valstī kopumā bija satraucoša, vairāki vēsturnieki ir norādījuši uz specifiskiem precedentiem 1920. gados Eiropā, kas varēja ietekmēt situāciju, tajā skaitā Benito Musolīni 1922. gada apvērsmu Itālijā un 1926. gada apvērsumu Polijā, kuru veica Juzefs Pilsudskis. Savukārt citi vēsturnieki saista apvērsumu ar daudz plašākām tendencēm Eiropā, kas 1930. gados noveda pie nedemokrātisku valdību nākšanas pie varas vairākumā Eiropu valstu. Nenobriedusī demokrātija izpaudās nespējā rast kompromisus, biežās valdības maiņas radīja nepārtrauktas politiskās krīzes iespaidu. Vēsturnieki ir norādījuši arī uz nepamatoti lielajām bailēm no komunisma kā vienu no faktoriem kopā ar stabila centrisku spēku, kas varētu vienot un stabilizēt labējās un kreisās partijas, kuras viena otru apsūdzēja boļševismā un fašismā, trūkumu. Vēsturnieks Anatols Līvens Smetonu un Voldemāru raksturojis kā apdalītus patiesos neatkarības kustības varoņus, kuri bija atmetuši cerības atgriezties pie varas demokrātiskā ceļā.

Pēc vēlēšanām Griņa un Sleževiča valdība atcēla karastāvokli, kas joprojām bija spēkā Kauņā un citās pašvaldībās, tādējādi atjaunojot demokrātiskās brīvības, kā arī noteica plašu amnestiju politieslodzītajiem. Pirmo reizi Lietuva kļuva patiesi demokrātiska. Tomēr pārmaiņas nesastapa vispārēju atbalstu. Daudzi no atbrīvotajiem cietumniekiem bija komunisti, kuri steidzīgi izmantoja atjaunoto vārda/pulcēšanās brīvību, lai 19. jūnijā organizētu protesta akciju Kauņā, kurā piedalījās ap 400 cilvēku. Lai arī protests tika izgaiņāts, jaunās valdības opozīcija prostestu kā platformu publiskam uzbrukumam pret valdību, pārmetot tai, ka tā ļauj aizliegtām organizācijām (Lietuvas komunistiskā partija bija aizliegta) brīvi turpināt savu darbību. Neskatoties uz tā lokālo raksturu, incidents tika pasniegts kā liels draugs sabiedrībai un militāristiem. Valdība tika apsūdzēta nespējā tikt ar to galā.

Nākamie pārmetumi "boļševizācijā" tika izdarīti pēc neuzbrukšanas pakta ar Padomju Savienību noslēgšanas 1926. gada 28. septembrī. Neskatoties uz to, ka darbs pie līguma noslēgšanas tika uzsākts iepriekšējās valdības laikā, kurā valdīja kristīgie demokrāti. Vienalga kristīgie demokrāti balsoja pret tā noslēgšanu, kamēr Smetona stingri iestājās par vienošanās noslēgšanu. Tas izsauca asu kritiku, jo Lietuva atkārtoti apmainījās ar Viļņas reģiona piederības atzīšanu priekš Lietuva pret Lietuvas starptautisko izolāciju, jo līgums noteica aizliegumu veidot aliases ar citām valstīm. Tajā laikā Padomju Savienība nebija Nāciju līgas dalībvalsts, Francija un Apvienotā Karaliste meklēja uzticamus pratnerus Austrumeiropā, un Baltijas valstis apsprieda patstāvīgas militārās alianses izveidi. 21. novembrī policijai nācās ar spēka palīdzību apspiest un izklīdināt studentu demonstrācijas pret "boļševizāciju" Demonstrāciju laikā ap 600 lietuviešu studentu bija sapulcējušies pie komunistu vadītās arodbiedrības ēkas. Policija, baidoties no sadursmes starp abām grupām, iejaucās un mēģināja izjaukt demonstrāciju. Septiņi policisti tika ievainot un 13 studenti arestēti. Mēģinot legāli gāzt valdību, kristīgie demokrāti piedāvāja nobalsot par neuzticības izteikšanu valdībai, atbildot par incidentu, bet piedāvājums tika noraidīts.

Citu publisko rezonansi izsauca notikums, kad valdība, vēloties iegūt minoritāšu atbalstu, atļāva Lietuvā 80 poļu skolu atvēršanu. Iepretim minētajam Polijas valdība tajā laikā slēdza lietuviešu skolas Viļņas reģionā, par kuru pastāvēja strīds. Koalīcijas valdība tieši uzbruka/izsauca konfrontāciju, piedāvājot 1927. gada budžetu, kas paredzēja garīdzniecības algu samazināšanu un katoļu skolu subsīdiju samazināšanu. Turpmāk strīdi izvērsās arī par piedāvāto militārās reformas, kas paredzēja nesaudzīgu samazinājumu Ap 200 konservatīvo virsnieku zaudēja amatu. Militāristi uzsāka gatavošanos valsts apvērsumam.

Sagatavošanās

Akadēmiskajā vidē pastāv dažādi viedokļi par Smetonas dalību apvērsuma plānošanā. 1931. gadā Voldemārs, kurš tobrīd bija padzīts no valdības un dzīvoja izsūtījumā, rakstīja, ka Smetona plānojis veikt apvērsumu kopš 1925. gada. Vēsturnieks Zenons Butkus apgalvoja, ka ideja par apvērsumu ir radusies jau 1923. gadā. Tomēr šāds viedoklis ir apšaubāms, jo militārās aprindas neuzsāka gatavošanos apvērsumam līdz pat 1926. gada rudenim. Smetonas personīgais sekretārs Aleksandrs Merķelis, norādīja, ka Smetona ir zinājis par apvērsuma gatavošanu, bet vienlaikus nav to ne iedvesmojis, ne arī organizējis. Pirms apvērsuma Smetona bija laikraksta Lietuvis (Lietuvietis) redaktors, pārmaiņas, kas notika laikraksta publikācijās tikai novembra beigās nereti tiek minētas kā pierādījums tam, ka viņš nebija informēts par apvērsumu līdz pat tam laikam. Pirms piedāvājuma, kas tika izteikts 25. novembrī, laikraksts bija nedalīti kritisks pret valdību un tās opozicionāriem kristīgajiem demokrātiem. Šajā datumā, tomēr laikraksts publicēja vairākus laikrakstus par 21. novembra studentu protestiem un rakstu ar virsrakstu "Boļševisma draudi Lietuvā". Pēc šī datuma no/arī laikraksta pilnībā pazuda pret kristīgajiem demokrātiem vērsta kritika.

1926. gada 20. septembrī pieci armijas virsnieki kapteiņa Antana Mačiuika vadībā organizēja komiteju. Ģenerālis Vlads Nagevičius un Jons Bulota bija starp tās biedriem. Apmēram pēc mēneša, cita grupa, tā sauktais Revolucionārais ģenerālštābs (Lithuanian: revoliucinis generalinis štabas) tika izveidots. Abas grupas cieši koordinēja savus centienus. 

Līdz 12. decembrim militāristi bija jau izstrādājuši detalizētu plānu darbībām, izpētījuši vietas, kur notiks darbības, kā arī informējuši par savām iecerēm Lietuvs Nacionālo Savienību un Kristīgos demokrātu partijas. Baumas par apvērsuma gatavošanu sasniedza arī sociāldemokrātus, tomēr viņu neuzsāka nekādas darbības. Tieši pirms apvērsuma tika izplatīta dezinformācija par Polijas armijas aktivizēšanos Viļņas reģionā, lai karaspēka vienības, kas potenciāli varētu nostāties pret apvērsumu, tiktu pārvietotas Viļņas virzienā.

Apvērsums

6. decembra vēlā vakarā padomju konsuls informēja Sleževiču par iespējamo apvērsumu, kas notiks naktī, bet Sleževičs nepievērsa lielu uzmanību šim brīdinājumam. Apvērsums sākās naktī uz 17. decembri.

Tobrīd tika svinēta prezidenta Kaža Griņa 60. dzimšanas diena, piedaloties daudzām valsts amatpersonām. 1927. gada budžets, kas paredzēja militāristu samazināšanu un izdevumu baznīcai samazināšanu vēl nebija apstiprināts. Nakts laikā militāristi ieņēma centrālos armijas un valdības birojus un veica amatpersonu arestus. Pulkvedis Kazis Škripa, kurš bija iniciējis militāro reformu, mēģināja savākt karavīrus, lai uzstātos pret apvērsumu, bet drīz tika apspiests un pulkvedi arestēja. Seims tika padzīts, bet prezidents Griņus ievietots mājas arestā. Pulkvedis Povilas Plechavičius, kurš izcieta 20 dienu cietumssodu par dūru cīņu ar citu virsnieku, un tika pasludināts par Lietuvas diktatoru. Vēlāk tajā pašā dienā pulkvedis Plehavičs piedāvāja Semotonam kļūt par jauno prezidentu un normalizēt situāciju valstī.

Militāristu mērķis bija radīt iespaidu, ka apvērsums bija tikai un vienīgi viņu iniciatīva, kurā Smetona nav bijis iesaistīts, un viņš tam pievienojās atbilsdot uz lūgumu kalpot kā "nācijas glabējam". Premjers Sleževičus atkāpās no amata un prezidents Griņus par premjeru iecēla Augustīnu Voldemāru.

Smetona un Voldtmārs, kas abi pārstāvēja Lietuvas Nacionālo apvienību, uzaicināja Kristīgos demokrātus pievienoties jaunās valdības izveidē, kas ļautu kādā ziņā radīt konstitucionālās leģimitātes iespaidu. Partija piekrita negribīgi, kristīgie demokrāti bija nobažījušies par viņu prestižu. Skatoties nākotnē, kristīgie demokrāti pieļāva, ka viņiem nebūs grūtību jebkuras no nākamajām vēlēšanām, atgūstot varu konstitucionālā ceļā un izvairoties no tiešas viņu saistīšanas ar apvērsumu. Pieturoties pie šī uzskata, viņi piekrita, ka Nacionālā apvienība ieņems svarīgākos amatus.

Sākotnēji prezidents Griņus atteicās atkāpties no amata, bet viņu pārliecināja, ka krīze novedīs pie neizbēgamas Polijas invāzijas, un Smetona ir solījies ievērot konstitūciju. 19. decembrī 42 Seima deputāti sanāca (bez sociāldemokrātiem un zemnieku tautas savienības) un ievēlēja Aleksandru Stuglinski par jauno Seima spīkeru. Stuglinskis formāli uz dažām stundām kļuva par valsts galvu līdz Smetona tika ievēlēts par prezidentu — 38 balsoja par, divi pret un divi atturējās. Vienlaikus Seims nobalsoja par uzticības izteikšanu Voldemāra kabinetam. Tādējādi formāli tika ievērota konstitucionāli noteiktā kārtība. Nacionālā apvienība sagrāba svarīgākos amatus — Antans Merkis Aizsardzības ministriju un Ignas Musteikis Iekšlietu ministriju.

Sekas

Oficiālais militāristu attaisnojums apvērsuma veikšanai bija novērst neizbēgamo boļševiku apvērsumu, kuram it kā bija jānotiek 20. decembrī. Valstī tika izsludināts karastāvoklis.

Ap 350 komunisti tika arestēti un četri to līderi (Karolis Požėla, Juozas Greifenbergeris, Kazys Giedrys, Rapolas Čarnas) tika nošauti 29. decembrī. Tas bija smags trieciens Lietuvas komunistiskajai partijai, kas lika tai uz ilgāku laiku apturēt darbību. Tomēr nav atrasti kādi pierādījumi tam, ka komunisti tiešām būtu plānojuši veikt apvērsumu. Pret citām politiskām partijām un organizācijām netika vērstas nekādas represijas, un, atbilstoši militāristu apgalvotajam, apvērsums, neskaitot, četrus nošautos komunistus, noticis bez asinsizliešanas. Tomēr citi avoti norāda uz notikumu ar kapteini Vincu Jonušku, kuru esot sašāvuši Prezidenta pils sargi un kurš nomiris slimnīcā nākamajā dienā.

Izrādījās, ka nebija grūti iegūt jaunās valdības starptautisko atzīšanu. Rietumu valstis nebija apmierinātas ar trešā Seima septembrī ratificēto neuzbrukšanas līgumu ar Padomju Savienību. Viņas vēlējās valdību, kura mainītu Lietuvas ārpolitikas nostādnes. Tādēļ nebija pārsteigums, ka britu Daily Telegraph, franču Le Matin un amerikāņu New York Times rakstīja, ka apvērsums bija kā pretreakcija draudzīgu attiecību nodibināšanai ar Padomju Savienību un normalizēs attiecības ar Poliju, apvērsuma antidemokrātiskais un pretkonstucionālais raksturs netika uzsvērts. Rietumu presē notikumi tika atspoguļoti mierīgi, vai tajā pat tika uzsvērts, ka tiem būs pozitīva ietekme Lietuvas cīņā pret boļševismu. Starptautiskais diplomātiskais viedoklis bija, ka spēcīgs autoritārais līderis nodrošinās valstī iekšpolitisko stabilitāti, un pat pirmajos savos pastāvēšanas gados Lietuva nav bijusi patiesi demokrātiska, jo pamatbrīvības valstī bija ierobežotas ar kara stāvokli, kas tika atcelts tikai neilgi pirms apvērsuma.

Kristīgie demokrāti, kas ticēja, ka apvērsums ir tikai pagaidu pasākums, pieprasīja jaunu Seima vēlēšanu sarīkošanu, bet Smetonam jaunas vēlēšanas nozīmēja strupceļu. Viņš paredzēja, ka tautiniekiem pietrūkst popularitātes tautā un viņš var netikt pārvēlēts prezidenta amatā. Vienlaikus nacionālisti apsprieda nepieciešamību veikt konstitucionālas izmaiņas, paplašinot izpildvaras pilnvaras un ierobežojot Seima pilnvaras. 

1927. gada aprīlī populistu grupa mēģināja organizēt apvērsumu "lai aizsargātu konstitūciju", tomēr viņu plāni tika atklāti un nemiernieki tika arestēti. Starp aizturētajiem bija Seima deputāts Jozis Pajaujis. 12. aprīlī Seims, reaģējot uz minēto arestu, nobalsoja par neuzticības izteikšanu Voldemāra valdībai. Šajā brīdī Smetona, izmantojot viņa konstitucionālās tiesības, atlaida Seimu. Tika pārkāpta konstitūcija, jo noteiktajos divos mēnešos nenotika jaunas vēlēšanas. Tajā pašā mēnesī kristīgo demokrātu laikraksts, kas pieprasīja sarīkot jaunas vēlēšanas, tika pakļauts cenzūrai. 2. maijā kristīgie demokrāti pameta valdību, ticot, ka nacionālisti, rīkojoties vienatnē, nespēs to ilgi uzturēt. Tādējādi Nacionālā apvienība ieguva virsroku pār daudz stiprāko un ietekmīgāko politisko sāncensi un ieguva absolūtu varu valstī.

Apvērsums bija ievērojams pagrieziena punkts Lietuvas starpkaru periodā, autoritārais režīms valstī turpināja pastāvēt visus nākamos 14 gadus. 1935. gadā Smetonas valdība aizliedza visu citu politisko partiju darbību. Viedokļi par apvērsumu Lietuvā joprojām dalās — galējās pozīcijas raksturo Padomju Savienības okupācijas laikā apgalvotais, ka tā atbrīvoja lietuviešus no fašistiskās diktatūras, lai arī režīms pēc būtības nebija fašistisks, bet gan autoritārs un nacionālistisks. Turpretī apvērsuma apoloģēti apgalvo, ka ar apvērsumu tika labota pārspīlēti demokrātiskā iekārta, kādai Lietuva vēl nebija nobriedusi.

Politiskās blaknes

1926. gada Valsts militārais apvērsums, kad pie varas uz populisma viļņa Lietuvā sākās Antana Smetonas diktatūru, tikai veicināja kreiso spēku saliedēšanos ar Padomju Krieviju, un četru pēc apvērsuma nošauto boļševiku līderu vietā pretošanās kustības organizēšanai Maskava nozīmēja jau līdz tam pagrīdē aktīvo Antanu Sņečku. Analizējot tā laika notikumus, redzams, ka kaimiņvalsti ļoti apmierināja šāds pavērsiens, nestabilitāte, kuras rezultātā veidojas režīms, kurš balstās uz ļoti kateogoriskiem uzstādījumiem, kurus visa sabiedrība nav gatava pieņemt, bet to īstenošanai sāk piemērot totalitāras un brīvību ierobežojošas metodes. Šī klusā atbalsta piemērs ir arī padomju konsula brīdinājums par iespējamo apvērsumu, kas nozīmē, ka kaimiņvalsts klusi, bet visai pārliecinoši sekoja notikumu gaitai Lietuvā un bija lietas kursā par iespējamiem notikumu scenārijiem. 

Ar šo sākās laiks, kurš ieraksta Lietuvas vēsturē Antanu Sņečku, kurš kā vairums Baltijas komunistu līderu un viņu piederīgie Pirmā pasaules kara laikā bija devusies bēgļu gaitās uz Krieviju, vēlāk piedzīvoja arī pilsoņkaru, kā arī valsts apvērsumu Krievijā, kurā baltieši galvenokārt nostājās boļševiku pusē. Ņemot vērā baltiešu salīdzinoši augsto vispārējo izglītības līmeni, jaunizveidotajā boļševiku valstī viņi ieņēma vadošus amatus. Tas visvairāk attiecas uz latviešiem, jo Rīga izsenis bija Krievijas impērijas galvenais logs uz Eiropu, ar no tā izrietošu dzīves un izglītības līmeni.

Lai gan sabiedrībā redzamākie sociālisti Smetonas laikā bija par “trešfrontiniekiem” dēvētā rakstnieku kopa, kuras pārstāvji pēc okupācijas arī devās uz Maskavu lūgt Lietuvas uzņemšanu Padomju Savienībā, tieši Sņečkus kļuva par Lietuvas Komunistiskās partijas sekretāru. Viņš drīz pēc padomju okupācijas spēja ieviest un īstenot visas iespējamās, Padomju Savienībā kultivētās, terora šausmasi, jau nākamajā gadā pēc tikšanas pie varas, tieši viņa vadībā tika sagatavoti, un viņš parakstīja uz Sibīriju izsūtāmo sarakstus, kuros starp nepilniem 18 000 bija pat viņa paša ģimenes locekļi.

Tas izvērtās par īstu ģimenes traģēdiju, kad pēckara gados, kad Lietuvas pirmais sekretārs turpināja sava nesaudzīgo ciņu pret nacionālistiem, veicinot tautiešu deportācijas, piespiedu kolektivizāciju, iznīcinot valstī esošo agrāro sektoru, viņš mēģināja aicināt atpakaļ uz Lietuvu savu māti, divus brāļus un trīs māsas, kuri bija paspējuši, atkāpjoties vācu armijai, aizbēgt uz rietumiem. Lietuvas vēsturē ir Sņečkus māte, kura nolādējusi to dienu, kad laidusi pasaulē “savas tautas iznīcinātāju”. 

Jāpiebilst, ka vēlākos gados viņa popularitāte pieauga, un viņš pamazām kļuva par nacionālkomunistu, kurš līdzīgi Berklaviešiem iebilda pret savas valsts rusifikāciju un citām Maskavā noteiktām Lietuvas turpmākās attīstības vadlīnijām, taču, atšķirībā no Latvijas oportūnistiem, Šņečkus saglabāja ne tikai savu nostāju, bet arī posteni līdz pat savai nāves dienai 1974.gadā.

Viņa vietā nāca Maskavai daudz pielaidīgākais un paklausīgais Petrs Griškevičs, kura laiks Lietuvas vēsturē ir iezīmējies kā izteikts stagnācijas periods kultūrā un valsts attīstībā. Uz šī komunista fona, Sņečkus tēls tapa daudz tīrāks un pozitīvāks. Līdzīgi kā Latvijā uz glorificētu nostāstu pamata, lielākā daļa par brutālu un nežēlīgu lielceļa laupītāju Kaupēnu, sliktu vārdu neteiks.  

Petrs Griškevičs bija ērts sabiedrotais stagnējošās Brežņeva ēras vietvaldis, kuram jebkuras pārmaiņas vārda brīvības, nacionālā pašlepnuma, "perestroikas" pārmaiņu ieviešanas jomā bija stipri nepieņemamas. Viņu noteikti var saukt arī par Gorbačova kursa pretinieku. Pēc viņa nāves par pirmo sekretāru 1987. gada beigās kļuva līdzīgu uzskatu partijas funkcionārs Ringauds Songaila, kura esamība šajā amatā vēl vairāk veicināja lietuvas nācijas pašnoteikšanās centienus, ļaujot nostiprināties tautas kustībai "Sajūdis" ciešā sadarbībā ar Lietuvas kompartiju, kuras vadībā 1988.gadā nostājās, tautas atbalstītais,PSKP no iekšpuses graujošais Aļģirds Brazausks. Tieši viņa vadībā 1989. gadā viņa vadībā Lietuvas Komunistiskā partija sarāva saites ar Maskavu, iedrošinot rīkoties līdzīgi un sekot šim piemēram. Jau 1990.gadā Lietuvas Republika pasludināja neatkarību.

Saistītie notikumi

NosaukumsDatumsValodas
1Operācija "Vesna". Komunistu genocīda akcijas pret nekrievu tautām: 48 stundu laikā komunisti deportēja 37 tūkstošus lietuviešu ģimeņu. Operācija "Vesna". Komunistu genocīda akcijas pret nekrievu tautām: 48 stundu laikā komunisti deportēja 37 tūkstošus lietuviešu ģimeņu. 23.05.1948en, lt, lv, pl, ru
2Reihstāgs pasludināja Ādolfu Hitleru par Vācijas diktatoruReihstāgs pasludināja Ādolfu Hitleru par Vācijas diktatoru23.03.1933en, lv
3Benito Musolīni paziņo par diktatūras ieviešanu ItālijāBenito Musolīni paziņo par diktatūras ieviešanu Itālijā03.01.1925en, lv
4Minhenē notiek Alus pučs- Hitlera mēģinājums sagrābt varu Minhenē notiek Alus pučs- Hitlera mēģinājums sagrābt varu 09.11.1923de, en, lt, lv, pl, ru
51918. gada 16. februārī Lietuva pasludināja pilnīgas neatkarības atjaunošanu no Krievijas1918. gada 16. februārī Lietuva pasludināja pilnīgas neatkarības atjaunošanu no Krievijas16.02.1918lv, pl
6
Viktors Emmanuels II kļuva par Sardīnijas karalistes karali23.03.1849lv
7Pirmais mongoļu iebrukums Polijā. Tiek nodedzināta Krakova Pirmais mongoļu iebrukums Polijā. Tiek nodedzināta Krakova 28.03.1241lv, pl

Nav piesaistītu vietu

    Personas

    Nosaukums No Līdz Valodas
    1Aļģirds BrazausksAļģirds Brazausks22.09.193226.06.2010de, en, fr, lt, lv, pl, ru
    2Ringaudas Bronislovas  SongailaRingaudas Bronislovas Songaila20.04.192925.06.2019ee, en, lt, pl, ru
    3Petras GriškevičiusPetras Griškevičius19.07.192414.11.1987lt, ru, ua
    4Antans  SņečkusAntans Sņečkus07.01.190325.12.1974lt, lv, ru
    5Antans SmetonaAntans Smetona10.08.187409.01.1944de, en, fr, lt, lv, pl, ru
    6Kazis  GriņusKazis Griņus17.12.186604.06.1950de, ee, en, fr, lt, lv, pl, ru, se, ua

    Kapsētas

    Nosaukums No Līdz Valodas
    1Viļņa, Antakalnu kapiViļņa, Antakalnu kapi00.00.1809de, en, lt, lv, pl, ru
    Birkas