Dzimusi Vecpiebalgas pagasta Leimaņu muižas "Tanuļos" lauksaimnieku ģimenē. Izglītību ieguvusi Ērgļu pareizticīgo skolā, Ērgļu draudzes skolā, laikā no 1919. līdz 1923. gadam — Rīgas Natālijas Draudziņas ģimnāzijā. Pēc tam laikā no 1923. līdz 1932. gadam studējusi Latvijas Universitātes Baltu filoloģijas nodaļā. Laikā no 1927. līdz 1944. gadam strādājusi Natālijas Draudziņas ģimnāzijā par skolotāju, pasniegusi latviešu valodu un literatūru. Latvijas Centrālās Padomes 1944.g. 17.marta memoranda parakstītāja.

1944. gada oktobrī ar māti Emmu Baugu-Šreiberi emigrēja uz Vāciju, kur strādāja Fišbahas bēgļu nometnes ģimnāzijā. 1950. gadā pārcēlās uz dzīvi ASV, šeit nodarbojās kā mājkalpotāja un slimnieku apkopēja.

Lazdas pirmā publikācija bija dzejolis "Bērza lapa", kas  publicēts laikrakstā "Students" 1924. gada 10. oktobrī, dzejoli parakstījusi kā Z. Rakstvede. Izdevusi vairākus dzejoļu krājumus.

Zinaīda Lazda bija arī viena no Oregonas Latviešu biedrības dibinātajām, valdes locekle un uzņēmās biedrības kultūras daļas vadību līdz aizbraukšanai uz Kaliforniju.  Viņa arī noorganizēja un vadīja latviešu skolu Sēlemā, vēlāk pārņēma skolas vadību Portlandē. Viņa vienmēr uzsvēra latviešu skolas valodas mācības nepieciešamību bērniem, lai tie būtu spējīgi uzņemt latviešu kultūras vērtības un mudināja jauniešus nekad neaizmirst savu mātes valodu un nekad nenovērsties no savas tautas. Zinaīda Lazda un Aīda Niedra, savu stalto augumu dēļ gara dāvanu dēļ bija iesauktas par Oregonas "lielajām sievietēm".

Rakstniece mirusi ar ļaundabīgo Hodžkina slimību Salemā, viņas pelnu urna 1958. gada 14. jūnijā tikusi nogremdēta Baltijas jurā. Urnā atradās arī sauja Latvijas zemes un mazs dzintara krustiņš, Ārpusē bija piestiprināta Zinaīdas Lazdas sakta ar sarkanām zīlēm un ar Latvijas krāsas austu prievīti. Dzejniece pati par šo lietu jau bija runājusi slimības laikā un skaidri izteikusi savas vēlēšanās. Viņa pa bija noteikusi uzrakstu, kāds iegravējams uz metāla urnas: "Zinaida Lazda - Latvian poetess". 

14. jūnija rīta pavadītāji Jānis Grīns, Kārlis Dziļleja, Austra Ozoliņa un Valdemārs Kārkliņš izlidoja ar urnu uz Visbijas pilsētu Gotlandes salā. Lidostā urnu un tās atvedējus ar pavasara ziediem sagaidīja tautietes Magda Jākobsone un Zeltīte Linge. Plkst. 3 pēcpusdienā urnu ar pelniem, škērsojot Gotlandes salu, ar auto pārveda tās austrumu krastā. Pie Gringes ciema baznīcas izvadītājus sagaidīja laikrakstu līdzstrādnieki un fotogrāfi. Urnu izveda ārpus territoriālajiem ūdeņiem, kur to trīs ar pus jūras jūdzes no krasta, 40m dziļā vietā, svinīgā ceremonijā īsi priekš pl. 4 pēcpusdienā gremdēja Baltijas jūras viļņos. Bronzas urnai bija piestiprināts akmens atsvars, kādu zvejnieki lieto tīklu noenkurošanai, un tā bija ietīta Latvijas nacionālā karogā. Austra Ozoliņa, no kuras rokām pelnu urna nogrima vilņos bija tērpusies Vidzemes novada tautas tērpā. Dzejnieces urnai nogrimstot, Jānis Grīns teica dažus atvadu vārdus, pavadītāji iemeta vilņos līdzi atvestos ziedus - sarkanas rozes un baltas maijpuķītes. Īsās, bet aizkustinošās cecremonijas nobeigumā pavadītāji nodziedāta valsts himnu. (Zinaīda Lazda, dzejnieces piemiņai veltīts rakstu krājums )

Laikā no 1960. līdz 1994. gadam tikusi pasniegta Lazdas balva par mākslinieciski spilgtu dzejoļu krājumiem, tā galvenokārt tikusi pasniegta ārzemēs dzīvojošajiem latviešiem. Zinaīdas Lazdas fonds darbojās Portlandē, Oregonā kā neatkarīga organizācija zem Oregonas Latviešu biedrības. 

Aizbraucot no Latvijas, dzejniece atvadījās no N.Draudziņas ģimnāzijas telpās dzīvojošās   apkopējas (Ševinska?) ar dzejoli "Jaunatnei"

                                                    Ai jaunatne, kā plaukstošs dārzs tu esi,

                                                    Uz tevi Latvija liek cerību,

                                                    Ar nākotni tu turi derību, 

                                                    Un savus sapņus pagurušiem dvesi.

                               Kad mūsu lauki tevi darbos skata,

                               Prieks ceļas zemniekam, un valodas

                              Ar drosmi pilnas apņem palodas,

                              Kur palo dzīvība zem mājas pamata plata.

                                                   Ej laukā, pļavā, zemes zīmes lasi

                                                   Un zīmes tās, kas tautas tikumos.

                                                   Laiks tagad bargs, bet laika likumos

                                                   Tev augstu pacelties! Tu savu daļu prasi!

                                                               Katiņai

                                                                     1944.g. 20.maijā

                                                                              Zinaida Lazda

Zinaīdas Lazdas citāti no grāmatas "Ogle" (dzejoļi, raksti, runas), 1960. gads. "Nav iedomājama tauta bez savas valodas. Apklust skanēt kāda tautas valoda, apdziest tās īpatnējā balss tautu saimē - šīs tautas vairs nav." (88.lpp).

"Kultūras pamats var būt tikai nacionālā vienība. Ja tiešām reiz izdotos izdzēst visu tautu īpatnējos vaibstus, tad šis mehāniskais jaukums - teorētiskā cilvēce - arī apstātos garīgi elpot un ko dzīvu radīt. Tādēļ sargāmas tautas un to nacionālās īpatnības, tie ir dzīvie gara avoti, kas rada iz sevis. (238.lpp.)

"Tautas turas pie nacionālisma domas kā pie savas dzīvības, tikai atmirušās tautas daļas bez pretestības iegriežas internacionālisma ideju atvarā. Dzīva tauta internacionālismā jūt nāves dvesmu, tādēļ nevienā mazā tautā šo ideju komplekss neatrod atbalsi, bet to iespējams kultivēt tikai neskaidrā lielu tautu jūklī." (238.lpp.)(1947.g.g 30.okt.)

"Kamēr cilvēks ir kādas tautas piederīgais, ikviena tauta savā skolā rūpējas arī par nacionālu audzināšanu, par savas jaunatnes ievadīšanu nacionālajā kultūrā, zinātnē, nacionālajā kultūrā, zinātnē, nacionālajā gara pasaulē, tās likumos, vērtībās, to iegremdējot tautas dzīvības ūdeņos, lai izglītotais cilvēks nevis attālinātos no savas tautas, bet ieaugtu savā tautā stiprām un dziļām saknēm un spētu piedalīties savas tautas kultūras vērtību radīšanas darbā." (247.lpp.)(no referāta ģimnāziju latviešu valodas skolotāju sanāksmē Fišbachā, 1947.g 19. oktobrī).

"Ģimenes uzdevumos un pienākumos ietveras arī pienākumi pret savu taut. Ikvienā tautās ģimenes arī šos uzdevumus veic. Kur ģimenes no tiem atsakās, tautas iet bojā un, protams, arī ģimenes pašas ieskalojas svešajos ūdeņos, bieži tur pazuzdamas, nekā nemainot plūstošajā straumē." (266.lpp. 1956.g. maijs)