Zenta Dzividzinska

Pievieno šai personai bildi!
Dzimšanas datums:
12.09.1944
Miršanas datums:
13.12.2011
Kategorijas:
Fotogrāfs (-e)
Kapsēta:
Rīgas Meža kapi

***

 

Māksliniece Zenta Dzividzinska pārstāv to fotomākslinieku paaudzi, kas veidoja ievadā minēto Latvijas fotomākslas “zelta laikmetu” 1960. gados. Pretēji lielākajai daļai šīs paaudzes fotomākslinieku, Zenta Dzividzinska turpina aktīvi piedalīties mūsdienu mākslas procesos un meklē jaunus izteiksmes veidus, formas, kas atbilstu “šeit un tagad” situācijai.

Zentas Dzividzinskas fotogrāfiju izejmateriāls pamatā ir dokumentāla fotogrāfija, taču ne tajā izpratnē, kā 1990. gadu sākuma dokumentālistiem. Zentas Dzividzinskas māksliniecisko interesi saista viss, kas notiek pašas mākslinieces vistuvākajā apkārtnē, un to viņa padara par savas mākslas izejmateriālu (šajā aspektā – paradoksāla līdzība ar Romānu Korovinu). Izvēloties strādāt klasiskajā melnbaltajā fotogrāfijā, Zenta Dzividzinska piešķir pietiekami lielu devu nosacītības norisēm, kuras citādi šķistu pārāk prozaiskas vai nenozīmīgas. Tā ikdienišķi gadījumi – to skaitā arī konfliktsituācijas ar agresīviem kaimiņiem utt. – pārtop tēlainos vispārinājumos, kuri vairāk atgādina kādas apstādinātas kinofilmas kadrus.

Svarīgi piebilst, ka Zenta Dzividzinska plaši izmanto arī savu fotoarhīvu – tā, piemēram , personālizstādē “Es neko neatceros” Latvijas Mākslinieku savienības galerijā 2005. g. decembrī – 2006. g. janvārī (un pēc diviem gadiem iznākušajā grāmatā ar tādu pat nosaukumu) gluži kā spontānu atmiņu “kadri” satiekas gan jaunākās fotogrāfijas, gan, piemēram, 1960. gadu vidū tapušie fotokadri. Šāds visaptverošs skatījums uz dzīvi kā mākslas materiālu nav raksturīgs nevienam citam no šobrīd aktīvi strādājošiem māksliniekiem.

Tikpat būtiska ir arī fotogrāfiju eksponēšanas forma. Zentas Dzividzinskas fotogrāfiju līdzība ar kinokadriem pilnībā tika izspēlēta personālizstādē “Es neko neatceros” , kur pirmo reizi Latvijas mākslā fotogrāfijas tika prezentētas arī kā lielformāta izdrukas uz audekla, reāla kinoekrāna izmērā. Šis eksponēšanas veids pievērš uzmanību nevis sekundārajam (t.i. fotogrāfiskajām kvalitātēm, kuru pētīšana un vērtēšana attiecas uz fotomākslas “zelta laikmetu”), bet gan primārajam (t.i. saturam). Tā fotogrāfija top par pilnvērtīgu mākslas mediju – t.i. fotogrāfija šeit izmantota, lai paustu mākslinieces radošo ieceri, nevis demonstrētu tehniskas prasmes vai zināšanas konkrētā medija pārvaldīšanā. Kontrastam – tajā pašā izstādē bija iekļauti arī klasiskajā sudraba želatīna tehnikā kopēti melnbalti fotodarbi (arī lielformāta), kuru esamība savukārt atgādināja par fotogrāfijas sākumiem un tās vēsturisko lomu – dokumentēt to, kas tuvs un dārgs. Tikai, pretēji tradicionālajiem priekšstatiem, māksliniece šādi dokumentēt un lielformātā prezentēt izvēlējusies pavisam citus mirkļus, nekā varētu iedomāties (piemēram, šo fotogrāfiju vidū gan kāda tuvinieka bēres, gan momentuzņēmums Tālajos ziemeļos sniegputenī utt.).

Avots: LMA 

Avoti: Rīgas dome

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Saiknes

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts

        Nav norādīti notikumi

        Birkas