Dzimis PSRS ziemeļos. kur bija izsūtīta māte, mācījies Ukrainā, tikai pēc tam atgriezies Latvijā. Pa tēva līniju lietuvietis, pa mātes - krievs, latviešu valodu bija apguvis priekšzīmīgi. Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā studējis agronomiju. (Traģiskajā 2001.gadā bija sabiedrības un uzņēmumu vadības socioloģijas maģistrantūras students).

Septiņdesmtos gadu beigās strādāja par iecirkņa priekšnieku Jūlija Beļavnieka kopsaimniecībā "Madliena", kad sastapa nākamo sievu Annu. Viņa kā topošā lauksaimniecības ekonomiste bija norīkota praksē uz Madlienu.

Ļiscovu ģimene apmetās uz dzīvi Latgalē. "Bērniem vajag īstu dzimteni," mēdza teikt Vjačeslavs Liscovs. Tādu, kur vismaz vienam no vecākiem ir savas saknes.  Anna par savu uzskata Dagdu, (kur dzīvo viņas māte - pensionētā vēstures skolotāja Valentīna Viļuma), bet tās baznīcu. - par dzimtas baznīcu. Viņas vecvectēvs ir darinājis altāri, viņa dēls pielicis savu roku.

Valsts ieņēmumu dienesta Ludzas nodaļas vadītāju  Vjačeslavu Ļiscovu izvadīja no Dagdas baznīcas uz Dagdas kapiem

Avots: nra.lv, 2002.g. Intervija ar Annu Ļiscovu.

   ***

Kā informēja Valsts policijas preses sekretārs Krists Leiškalns, pagaidām nenoskaidrots vīrietis uz Ļiscovu šāvis no pistoles. Kā informēja VID Komunikāciju daļas vadītāja Dita Kļaviņa Ļiscovam jau vairākkārt draudēts, jo viņš veicis vairākus uzņēmējdarbības vides sakārtošanas darbus Latgales pusē, kā arī pierobežas joslas sakārtošanu.

Kļaviņa pieļāva iespēju, ka vainīgie varētu būt uzņēmēji, kuru negodprātīgo darbību Ļiscovs kavējis. Vjačeslavs Ļiscovs miris slimnīcā no gūtajiem ievainojumiem, informēja Ludzas policijas pārvaldes sabiedrisko attiecību speciāliste Jeļena Rutkovska. Noziedznieks ievainojis arī Ļiscova autovadītāju, kurš ar ievainojumu plecā nogādāts slimnīcā.

***

Nogalinātais VID nodaļas direktors bijis 45 gadus vecs. Kā apliecināja Kļaviņa, VID darbinieks Ļiscovs Ludzas nodaļā strādājis jau kopš 1999.gada novembra, līdz tam ieņemot VID Krāslavas rajona nodaļas vadītāja amatu. Kopumā amatpersona VID strādājusi septiņus gadus

***

14.jūnijā Ludzā nogalinātā Valsts ieņēmumu dienesta (VID) Ludzas nodaļas direktora Vjačeslava Ļiscova bēres. No viņa bija ieradušies atvadīties tuvinieki, paziņas, darba biedri, valsts un pašvaldības amatpersonas – kopā aptuveni 2000 cilvēku.

Atvadu vārdus aizgājējam teica arī Valsts prezidentes kancelejas pārstāvis, finanšu ministrs Gundars Bērziņš un VID ģenerāldirektors Andrejs Sončiks.

Pēc bēru ceremonijas, G.Bērziņš "Latgales Laikam" paziņoja, ka ir ieplānojis tuvākajā laikā izskatīt finansu policijas kapacitātes palielināšanu.Finansu policijas skaitliskā sastāva un tās pilnvaru palielināšana pēc ministra domām būtu nepieciešama, lai nepieļautu līdzīgu gadījumu atkārtošanos nākotnē.

Kā vienu no iemesliem, kas, iespējams, ir veicinājis 14.jūnijā notikušo slepkavību, G.Bērziņš minēja VID aktivitātesēnu ekonomikas izskaušanā, kam šogad tiek pievērsta īpašauzmanība. "Latvijā pagaidām nav izveidojušās stabilas nodokļu maksāšanas tradīcijas un iedibināt tās nebūt nav viegli," skaidroja G.Bērziņš.

Jāpiebilst, ka Finansu ministrija ir gatava sniegtfinansiālu atalgojumu jebkuram vērtīgas informācijas sniedzējam par notikušo slepkavību.

VID ģenerāldirektors Andrejs Sončiks LL pastāstīja, ka VID speciālistu grupas veic VID Ludzas un citu nodaļu darbības pārbaudi un analīzi, lai ievāktu pēc iespējas vairāk informācijas par muitas kravu kustību pāri Latvijas robežai un tās iespējamo saistību ar V. Ļiscova slepkavību.

Gan G.Bērziņš, gan A.Sončiks apgalvoja, ka cīņa ar negodīgajiem uzņēmējiem turpināsies.

Latgales Laiks, news.lv

***

2001. gada rudenī atklātībā nonāca fakts, ka Valsts ieņēmumu dienesta Ludzas rajona nodaļas vadītājs Vjačeslavs Liscovs nogalināts ar ieroci, ar kuru pirms tam atšaušanas procedūru Valsts policijas ekspertīžu centrā veicis Satversmes aizsardzības biroja darbinieks Edvards Šagžijevs.

Par ieroča nelikumīgu iegādi tika notiesāts pilnīgi cits cilvēks – par „autoritāti” sauktais Raitis Kononovs, kurš jau cietuma kamerā presei stāstīja, kā „SAB aizstāv tikai to pašu kontrabandistu intereses. Kāpēc? Viņi strādā ar visiem lieliem kontrabandistiem uz pusēm, ar naftu, nu, kur liela nauda, strādā 50 uz 50 un visus piesedz. Lasa uz viņiem visiem informāciju, kompromatus uz tiem cilvēkiem, kuri varētu to kontrabandu piespiest”...

http://www.pietiek.com/raksti/kur_nemt_naudu__latvijas_valsts_muziga_problema

***

1999.gada 24.decembrī pie E.Šagžijeva vērsies paziņa Jevgeņijs Kosarevskis un stāstījis, ka viņam pēc R.Kononova lūguma no Rīgas uz Kārsavu jānogādā kāds sainis. J.Kosarevskis noskaidrojis, ka sūtījumā ir Makarov sistēmas pistole ar klusinātāju, tāpēc vērsies pie E.Šagžijeva pēc padoma. Tā kā ierocis R.Kononovam bijis jāatdod līdz dienas beigām, SAB pārstāvis nolēmis veikt operatīvo eksperimentu, valsts policijas ekspertīžu centrā (EC) no pistoles izdarot kontrolšāvienu, lai reģistrētu ieroča pazīmes, tiesā liecināja E.Šagžijevs. Tiesā atklājās, ka ieroča «atšaušana» notikusi neoficiāli, bez prokuratūras sankcijas un SAB vadības ziņas.

EC darbinieks Vilnis Jānis Dumbergs liecināja, ka SAB darbiniekam nav bijis oficiāla iesnieguma, kā tas paredzēts instrukcijās, tomēr V.J.Dumbergs izdarījis trīs šāvienus. Slepenā dienesta pārstāvis esot uzrādījis SAB apliecību. Kā izteicās V.J.Dumbergs, tajā rakstīts, ka ar tās uzrādītāju nedrīkstot runāt un aizliegts viņu aizkavēt.

Makarov sistēmas pistole tika izmantota ne tikai V. Liscova nogalināšanā, bet vēl divos smagos noziegumos - slepkavībā un tās mēģinājumā. E. Šagžijevs pauda viedokli, ka rīkojies atbilstoši likuma normām. Turklāt pārkāpumus neesot atklājusi ne Ģenerālprokuratūra, ne Saeimas Nacionālās drošības komisija. Iepriekš SAB vadība Dienai apliecināja, ka E. Šagžijevs par savlaicīgu neziņošanu priekšniecībai sodīts disciplināri. Trešdien tiesā liecināja arī J.Kosarevskis un bijušais OMON kaujinieks Konstantīns Ņikuļins - prokuratūra uzskata, ka viņi kā starpnieki piedalījušies šīs un vēl divu pistoļu pielāgošanā šaušanai ar klusinātāju. Abus lieciniekus tiesa uzklausīja slēgtā sēdē, jo viņiem noteikta procesuālā aizsardzība.

***

 Ir bijušas aizdomas par to, ka slepkavības organizētājs ir savulaik par Latgales kontrabandas karali dēvētais Raitis Kononovs, kurš bija iegādājies V. Liscova slepkavības ieroci, tomēr viņš notiesāts vienīgi par nelikumīgu ieroča glabāšanu.

Apsūdzība par slepkavības veikšanu celta 1976. gadā dzimušajam E. Žildem. Lai arī policija mobilizējusi lielus spēkus E. Žildes atrašanai, tomēr viņa atrašanās vieta joprojām nav zināma un ir izsludināta E. Žildes starptautiskā meklēšana. Jau vairākkārt bijušas ziņas, ka viņš esot dažādās valstīs, reiz pat policijai pienāca ziņas, ka Lietuvā, Nemunas upē, bija atrasts noslīcināts līķis, kuram bijis tāds pats kriminālistu tetovējums, tomēr vēlāk atklājās, ka tas nav viņš.

Par E. Žildi sniegtās ziņas ir gaužām skopas. Līdz šim parādījušās visai nenoteiktas ziņas, ka viņš ir "Latgales noziedzīgo grupējumu pārstāvis", tomēr – agrāk nesodīts. Ir zināms, ka viņam bija celta apsūdzība par kādu 2000. gadā izdarītu laupīšanu grupā.

Vairāk zināma ir viņa māte – Rīgas cirka suņu dresētāja Dzintra Žilde, kura ne pārāk sekmīgi tiesā cīnījusies par apšaubāmā ceļā iegūtu Rīgas cirka un tās zemes pārmantošanas iespēju.

Pēc izmeklētāju domām, slepkavības izpildītāji bijuši divi – E. Žilde, "Baltijas Art Show" līdzīpašnieks, un Andris Meinarts, kurš slepkavības brīdī atradies pie mašīnas stūres. Šāvējs it kā bijis E. Žilde, kuram ieroci nodeva Latgales noziedzības vides pārstāvji.

Pēc V. Liscova slepkavības atklājās, ka ar šo pašu PM markas pistoli jau iepriekš, 2001. gada 30. aprīlī, Daugavpilī tika nošauts kriminālo aprindu pārstāvis Raimonds Hānbergs (iesauka Ciklodols) un smagi ievainots Sergejs Ososkovs. Šīs slepkavības motīvi tiek saistīti ar vietējo Latgales kriminālo struktūru attiecību skaidrošanu.

A. Meinartu pie kriminālatbildības vairs saukt nav iespējams – 2001. gada 30. oktobrī Daugavpils rajonā A. Meinarts nositās ar "Mercedes Benz 600".

Starp citu, šī automašīna kādreiz piederējusi "Parex" viceprezidentam Viktoram Krasovickim. Avārija, kas savulaik visai lielu rezonansi radīja arī presē, notika Daugavpils rajona Maļinovas pagastā uz ceļa Daugavpils–Rēzekne. Mašīna, kas traucās ar apmēram 200 km/h lielu ātrumu, nobrauca no ceļa un apgāzās. Gāja bojā tās vadītājs A. Meinarts, kā arī pasažiere, bet trešais līdzbraucējs smagā stāvoklī tika ievietots slimnīcā.

 http://www.tvnet.lv/zinas/kriminalzinas/286550-liscova_slepkaviba_nosacita_skaidriba

***

Kā atzina parlamentārās izmeklēšanas komisijas bijušais vadītājs Pēteris Salkazanovs, SAB darbinieks Arnolds Babris iesniegumu par atbrīvošanu no darba uzrakstījis laikā, kad tiesā sāka skatīt Ludzas rajona nodaļas priekšnieka Vjačeslava Liscova slepkavībā iesaistītā Raita Kononova lietu.

Pats R. Kononovs tiesā, kas sākās 4. novembrī, apgalvoja, ka lietu pret viņu safabricējis SAB, uz ko norādot vairāku liecību maiņa, bet SAB priekšnieks Lainis Kamaldiņš šos apgalvojumus un biroja darbinieku vainošanu kontrabandā nodēvēja par R. Kononova atbrīvošanas kampaņu.

Ar Arnolda Babra vārdu sākās gaļas kontrabandas skandāls pagājušā gada nogalē, kad bijušais Ekonomikas policijas inspektors Normunds Margēvičs deputātam Kārlim Leiškalnam kā kontrabandā iesaistītās amatpersonas, kas uzrādījušas SAB darbinieku apliecības, nosauca Arnoldu Babri un Guntaru Kalniņu – nelegālo preču uzglabātājfirmas "Spektrs-K" direktoru.

http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/193175-sab_atbrivojas_no_skandaloza_darbinieka

Kaut kā gludi un nemanāmi caur plašsaziņas līdzekļiem izskrēja informācija par to, kā Satversmes aizsardzības biroja (SAB) darbinieks Eduards Šagžijevs veicis operatīvo eksperimentu ar Valsts ieņēmumu dienesta Ludzas nodaļas priekšnieka Vjačeslava Ļiscova slepkavības ieroci. Masu medijos parādījusies vien šī eksperimenta konstatējošā daļa – SAB darbinieks, uzņemoties profesionālo risku, saņēmis tikko ar klusinātāju aprīkotu pistoli, to atšāvis Iekšlietu ministrijas ekspertīžu centrā (līdz ar to šī ieroča pazīmes fiksējot), tad nodevis atpakaļ noziedzniekiem. Ar šo ieroci noslepkavots Latgales kriminālo aprindu pārstāvis Raimonds Hānbergs un ievainots šo pašu aprindu ne mazāk ietekmīgs pārstāvis Sergejs Ososkovs, bet vēlāk – nogalināts Ļiscovs.

Starp citu, Raimonds Hānbergs bija viens no ieslodzīto sacelšanās un sarīkoto nemieru vadoņiem labošanas darbu iestādē - Šķirotavas cietumā.

SAB, kas – gan teorētiski, gan praktiski, gan juridiski – uzņēmās atbildību par šā ieroča tālākajām gaitām, palika sāņus vērotājs. Respektīvi, nedarīja neko. Tikai pēc Ļiscova slepkavības SAB vadība nepakautrējās paziņot, ka tieši viņu darbības (skan gan mazliet ciniski) rezultātā izdevies atklāt Ļiscova slepkavību. Vietā būs piebilst, ka šī slepkavība nav atklāta joprojām, tomēr būtiskāks varētu būt jautājums par to, cik lielā mērā Ļiscova slepkavībā vainojams pats SAB un cik vērts bijis minētais operatīvais eksperiments, ja tāds vispār ir bijis.

Jau iepriekš SAB direktors Lainis Kamaldiņš un kādreizējais Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītājs un Kamaldiņa partijas biedrs Andrejs Panteļējevs, deklarēja, ka SAB, atgriežot nelegālajā apritē Ļiscova slepkavības ieroci, ir veicis ne sevišķi veiksmīgu, tomēr visnotaļ attaisnojamu operatīvo eksperimentu. Šāda pozīcija, lai arī valdonīgi izteikta, izskatās stipri sadomāta un atstāj neatbildētus vairākus fundamentālus jautājumus. Tajā skaitā, vai vispār bija operatīvais eksperiments?

Kas ir operatīvais eksperiments, varam lasīt Operatīvās darbības likuma 15.panta 1.daļā. Un tā paša panta 3.daļā ir pateikts, ka “operatīvais eksperiments, kura mērķis ir fiksēt, kā noziedzīgu vai citādu prettiesisku rīcību izraisošā situācijā rīkojas personas, attiecībā uz kurām tiek veikta operatīvā izstrāde, izdarāms tikai ar prokurora akceptu”. Tātad SAB darbiniekam vajadzēja noformēt eksperimentu (pieņemt lēmumu par eksperimenta izdarīšanu un sastādīt operatīvā eksperimenta plānu), jo nelegāla šaujamieroča nodošana (realizācija) citai personai, ir krimināli sodāma (Krimināllikuma 233.pants). Skaidrs ir arī tas, ka vēl pirms šo darbību izdarīšanas SAB vajadzēja ierosināt operatīvās izstrādes lietu pret personu, kurai ieroci bija paredzēts nodot.

Kas tad īsti ir operatīvais eksperiments un kāda ir tā jēga? Pirmām kārtām, tas ir oficiāli noformēts dokuments, ko akceptē prokuratūra. Tas nepieciešams ne tikai tāpēc, lai papildus pārbaudītu eksperimenta pamatotību un likumību, bet arī tādēļ, lai varētu nošķirt operatīvās darbības subjektu amatpersonu likumīgu rīcību ar sociāli derīgu mērķi, kas tikai ārēji atgādina noziedzīgu darbību, no reāla nozieguma. Ja operatīvais darbinieks šajā gadījumā nav noformējis operatīvo eksperimentu (vērojot no malas, tā arī izskatās), viņš ir izdarījis vismaz KL 233.p. paredzēto noziegumu. Grūti iedomāties prokuroru, kurš akceptētu tādu murgainu operatīvā eksperimenta plāna scenāriju, kurā ar klusinātāju aprīkotu ieroci nodod kriminālajās aprindās zināmam cilvēkam, lai pēc tam, neko nedarot, gaidītu, kuru ar to noslepkavos. SAB vadība uzskatīja, ka Šagžijevs sodāms tikai ar rājienu.

Var, protams, izteikt neizpratni un sašutumu par to, kāpēc nav ierosināta krimināllieta par SAB darbinieka rīcību, ko “sabistam” vislabākajā gadījumā varētu kvalificēt kā nolaidību, tomēr notikumu gaita – Panteļējeva paziņojums, SAB un Ģenerālprokuratūras situāciju nogludinošie lēmumi - liek domāt, ka notikumi ritējuši savu gaitu pēc politiskās konjunktūras likumiem. 

AT, izskatot par Latgales kontrabandas kūrētāju uzskatītā Raita Kononova krimināllietu, atcēla arī Rīgas apgabaltiesas blakuslēmumu – tajā bija norādīts, ka Šagžijeva darbībās saskatāmas nozieguma pazīmes, tāpēc SAB un Ģenerālprokuratūrai vajadzētu veikt papildus pārbaudi. Arī tas, Temīdasprāt, vairs nebija nepieciešams. Viss tāpat skaidrs.

Bīstamākais ir tas, ka rodas akceptēts precedents, kas pieļauj citu operatīvās darbības subjektu amatpersonām izdarīt noziedzīgas darbības un izskaidrot tās ar tikai savā galvā eksistējošiem operatīviem eksperimentiem un to plāniem (pieļaujot, ka Šagžijevs rīkojās vienīgi pēc savas iniciatīvas). Tādā gadījumā tas varētu būt stimulējošs piemērs vēl kādam “operam”, kuram arī var ienākt prātā realizēt (izplatīt) noziedzniekiem iepriekš atšautas, ar klusinātājiem aprīkotas pistoles un pēc tam gaidīt, cik un kurus cilvēkus ar tiem noslepkavos. Un pēc tam dižoties, ka, lūk, pateicoties mums, ir izdevies atklāt slepkavības, ne ar pušplēstu vārdu nepieminot, ka pateicoties arī mums, šīs slepkavības vispār ir notikušas.

Pieminēšanas vērts ir Kamaldiņa daudzinātais profesionālais risks. Jāatzīmē, ka profesionālo risku nevar atzīt par attaisnojamu, ja tas saistīts ar vairāku personu dzīvības apdraudējumu (tā vismaz deklarē likums, kā arī nosaka veselais saprāts). Līdz ar to šajā gadījumā, kad noslepkavotas vismaz  divas personas un vismaz viena ievainota, risks nav attaisnojams un nevar būt par pamatu atbrīvošanai no kriminālatbildības.

Profesionālais risks var būt attaisnojams tikai tad, ja tam ir “sociāli derīgs mērķis”. Kas ir sasniegts? Divi līķi un viens ievainotais. Divas neatklātas slepkavību lietas, kas, visticamāk, tā arī paliks “tumšas”. Tām vainagojums – SAB vadības deklarētais, ka tikai pateicoties mums… Ko sabiedrība “derīgu” ir ieguvusi?

Risks un bezdarbība ne tuvu nav sinonīmi. Ja arī SAB pārstāvjiem tāds uzdevums kā potenciālā slepkavības ieroča gaitu fiksēšana no profesionālā viedokļa bija par smagu, tad specdienests varēja to vismaz izņemt no nelegālās aprites. Varbūt, ka būtu par kādu slepkavību mazāk. Ja Kononovs par nelegālu šaujamieroča glabāšanu laikus atrastos cietumā, viņu pirmām kārtām interesētu, kā no turienes izkļūt, nevis, kā nogalināt Ļiscovu.

Te nu galīgi neiederas AT tiesneses Ludmilas Poļakovas ciniskie prātojumi par to, ka “tā ir tikai nejaušība, ka tieši ar šo ieroci tika izdarītas divas slepkavības. Diez vai SAB darbinieks varēja ko tādu iedomāties. Ja nebūtu šī, būtu cita pistole, ar ko būtu nogalināti šie cilvēki”. Nez kādas atziņas izteiktu AT tiesnese, ja ar šo pašu ieroci, atvainojiet, tiktu noslepkavoti divi AT tiesneši un viens ievainots…

Tas, ka tika izdarītas slepkavības, nav vis nejaušība, bet gan likumsakarība. Vai SAB nepieļāva, ka kriminālās aprindas ieroci ar klusinātāju aprīko tikai tāpēc, lai izdarītu slepkavību? Kur meklējams attaisnota profesionālā riska obligātais priekšnoteikums – profesionālisms? Lai risks būtu profesionāls, tam jābalstās uz operatīvā darbinieka profesijā iegūto pieredzi, kas ļautu paredzēt iecerētās darbības sekmīgu rezultātu. Ja vien šī “eksperimenta” mērķis nav apskatīties, ko nošaus, uz jebkuru pozitīvu rezultātu cerēt būtu naivi.

Kam būtu nepieciešami šādas kvalitātes operatīvie eksperimenti un profesionālie riski? Domājams, vismazāk tie nepieciešami Ļiscova atraitnei un viņas bērniem.

Izmantotie resursi:
A.Kavalieris. Operatīvās darbības likuma komentāri
U.Krastiņš. Krimināllikuma komentāri

Ervīns Cīrulis, "Neatkarīgās Rīta avīzes" žurnālists

http://www.delfi.lv/news/comment/comment/ervins-cirulis-sab-klasa-pelni.d?id=5000905