Viljams Folkners

Pievieno šai personai bildi!
Dzimšanas datums:
25.09.1897
Miršanas datums:
06.07.1962
Mūža garums:
64
Dienas kopš dzimšanas:
46284
Gadi kopš dzimšanas:
126
Dienas kopš miršanas:
22624
Gadi kopš miršanas:
61
Papildu vārdi:
William Faulkner,William Cuthbert Faulkner,Уильям Фолкнер
Kategorijas:
Rakstnieks
Kapsēta:
Norādīt kapsētu

Viljams Folkners dzimis 1897. gada 25. septembrī Ņūalbanijas pilsētiņā Misisipi štatā.

Viņa vectēvs – pulkvedis Folkners bija ne tikai drosmīgs avantūrists un veiksmīgs uzņēmējs -  Izrādījās, ka viņš ir arī izcils literāts, tomēr literatūra pulkvedim bija tikai izklaidēšanās. Par galveno savā dzīvā viņš uzskatīja dzelzceļa būvi, ko abi ar partneri Tērmondu uzbūvēja 1887.-1888. gadā. Taču Tērmondam skauda pulkveža lielie panākumi un 1889. gadā viņš pulkvedi nogalināja. Arī Viljama tēvs Džons Folkners kļuva par pulkvedi. Māte – skaistule un savbiedrības dāma - Moda Batlere.

1902. gadā Folknera ģimene pārceļas uz Oksfordu Misisipi štatā, un Viljams 1905. gadā iestājas skolā, kur iepazīstas ar Filu Stounu – savu turpmāko studiju un domubiedru. Bieži vien abi uzturas Fila istabiņā Stouna mājas augšējā stāvā, kur bija savākta laba klasiskās un modernās literatūras bibliotēka. Par vienu no saviem galvenajiem uzdevumiem Stouns uzskatīja Folknera pieradināšanu pie sistemātiskas un plānveidīgas lasīšanas. Viņš lika savam jaunajam draugam lasīt pasaules klasiķus – Balzaku, Tekeriju, Fīldingu, Defo, Dikensu, lielos krievu rakstniekus – Gogoli, Dostojevski, Čehovu, kā arī iepazīstināja Folkneru ar franču simbolistu poēziju. 

Stouna ietekmēts, Folkners 1915. gadā (10. klasē) pamet skolu un sāk strādāt vectēva bankā, kas tolaik bija “sabiedriskās dzīves” viens no centriem. 1918. gadā viņš iestājas Britu kara aviācijas lidotāju skolā Toronto, decembrī ir spiests beigt skolu un atgriežas Oksfordā. Jau 1919. gadā viņš iestājas Misisipi universitātē, sāk publicēt dzejoļus un rakstus studentu avīzē “The Mississippian”. 

1925. gadā Folkners dodas braucienā pa Eiropu. Pēc atgriešanās viņš sāk publicēt stāstus žurnālos un par saņemtajiem honorāriem nopērk māju Oksfordā, un apprecas ar Estellu Oldenu Frenklinu. 1933. gadā piedzimst viņu meita Džila (tobrīd viņš strādā Holivudas studijā “Metro – Goldwin – Mayer” par scenāristu). 

1935. gadā aviācijas katastrofā iet bojā viņa brālis Dins, gadu vēlāk viņš nopērk fermu netālu no Oksfordas. 1939. gadā Folkners tiek ievēlēts Nacionālajā mākslas un literatūras institūtā. Viņš aizbrauca uz Holivudu strādāt brāļu Vorneru studijā. 

1948. gadā viņš tiek ievēlēts Amerikas mākslas un literatūra akadēmijā. Jau 1950. gadā Folkners saņem Houesla Amerikas akadēmijas medaļu literatūrā; kā Nobela prēmiju literatūrā (Zviedrijas galvaspilsētā Folkners ieguva paša mazrunīgākā Nobela prēmijas laureāta reputāciju).

1951. gadā saņem Nacionālo prēmiju literatūrā par krājumu “Stāstu izlase” un saņem Francijas Goda Leģiona ordeni. 

1957. gadā viņš uzstājas Virdžīnijas universitātē kā “rakstnieks tribīnē”. Šajā laikā viņš pārmaiņus dzīvo gan Šarlotesvillā, gan Oksfordā. Folkners saņem Nacionālo prēmiju literatūrā par romānu “Līdzība”; saņem par šo pašu romānu Pulicera prēmiju, šajā pašā gadā dodas uz Japānu, kur uzstājas Nagano.

1962. gadā Folkners saņem Nacionālā mākslas un literatūras institūta zelta medaļu literatūrā.

Savā mūžā Viljams Folkners ir publicējis 19 romānus un pāri par 70 stāstiem. No tiem 15 romāni un liels vairums stāstu ir veltīti cilvēkiem, kuri dzīvo nelielajā Joknepatofas apgabalā, kas radīts rakstnieks iztēlē un pēc viņa gribas atrodas Amerikas dienvidos, Misisipi štatā, kaut kur netālu no tās vietas, kur dzimis un gandrīz visu mūžu nodzīvojis Folkners. Viņš pat ir noteicis šā apgabala nacionālo sastāvu – 6298 baltie un 9313 nēģeri, uzzīmējis apgabala karti, zem kuras lepni parakstījies: “Viljams Folkners, vienīgais īpašnieks un saimnieks.”

Folkners ir dziļi nacionāls, dziļi amerikānisks rakstnieks. Viņa laika jaunie rakstnieki un dzejnieki rūpīgi atvairījās no sava laika Amerikas “nacionālās aprobežotības”. Taču Folkners spītīgi turējās savas dzimtās Misisipi krastos. Par savu literāro radurakstu avotu Folkners ir nosaucis Marku Tvenu, kuru viņš pamatoti uzskatīja par pirmo īsto Amerikas rakstnieku.

Taču Folknera nacionālā savdabība nepavisam neizvērtās par nacionālu ierobežotību. Pie tam, Folkners guva panākumus tieši tad, kad sāka rakstīt par savu nacionālo un pat vietējo vidi. Par “instrumentiem”, ar kuriem Folkners radīja savu Joknepatofas teiksmu, noderēja dzīve nelielajā Oksfordas pilsētiņā, kur viņš bija uzaudzis. Par tādu instrumentu viņas noderēja visa Amerikas Dienvidu vēsture un viņa paša ģimenes vēsture.

Visus šos vēstures , apkārtējās vides, personiskās emocionālās pieredzes slāņus Folkners ir izmantojis, rakstot romānu “Sartoriss” (1929). “Sartoriss” ir unikāls darbs, unikāls tādā ziņā, ka, strādājot pie tā, radās Džefersonas pilsēta un viss Joknepatofas apgabals, parādījās cilvēki, veselas ģimenes, nākamo romānu varoņi. Tur iezīmējās iedīgļi daudziem romāniem un stāstiem, kuriem bija lemts izveidot Jonknepatofas teiksmu, bet pats galvenais – šajā romānā jau noskaidrojās sociālo un ētisko problēmu loks, kuram tiks veltīta visa rakstnieka daiļrade.

Folkneru kā mākslinieku interesēja cilvēks un tā savstarpējie sakari ar sabiedrību.

Folknera jaunie varoņi nāk no agrāk bagāto plantatoru aristokrātu ģimenēm: Sartorisiem, Kompsoniem, Makāsliniem, de Speiniem, Melisoniem. Pulkveža Džona Sartorisa tēlā, kuru sastopam ne tikai romānā “Sartoriss”, Folkners iemiesojis sava vectēva biogrāfijas iezīmes.

Romānā “Absalom, Absalom!” (1936) daudz dziļāk ,nesaudzīgāk un mākslinieciski pārliecinošāk izpētīta leģenda par Dienvidu “slaveno” pagātni. Romāna centrā ir Tomass Satpens, patiešām titānisks tēls, kura celšanās un krišanas stāstā saklausāmas antīko traģēdiju un Šekspīra kaislību atskaņas. Šo romānu galvenie varoņi piederēja XIX gs., tās bija monolītas, ar spēcīgām kaislībām apveltītas personības. Patiešām traģiski ir Folknera varoņi no jaunākās paaudzes, kas uzauguši jau XX gs. Par šī jaunā, mehanizētā gadsimta simbolu kļūst automobilis, kas valdonīgi ielaužas Džefersonas ielās.

Tēlodams savus jaunos varoņus, Folkners kā vienu no viņu emocionālās nenoturības iemesliem uzsver viņu atsvešināšanos no dzīves, dabas, ko nes sev līdz XX gs. Visā pilnībā šī tēma atklājas stāstā “Lācis” (1942) – lieliski, dziļi izjusti attēlots mežs, medību rituāls, cilvēka dvēseles stāvoklis saskarsmē ar dabu – tur šī tēma jau sasniedz filozofiska vispārinājuma līmeni. Folkners ar rūgtumu raksta par to, kā iet bojā daba no mūsdienu mehanizētās civilizācijas spiediena. Analizējot sava laika amerikāņu sabiedrību, Folkners redz, ka tā dara cilvēku nehumānu, iznīcina labsirdību, drosmi, godīgumu, izturību. Veikalnieku gars, kas valda XX gs. Amerikā, aizstāj visas garīgās vērtības ar vienu – naudu. Cilvēks ar savu neatkārtojamo individualitāti pārvēršas par būtni bez gara, kases automātu. Šis cilvēks nav spējīgs mīlēt, ciest.

Viens no Folknera pirmajiem romāniem – “Svētnīca” (1931) –, kurš sagādāja viņam skandalozu slavu ar tajā attēloto cietsirdību, Folkners kā mūsdienu cilvēku tēlu parāda gangsteri Valbaci, cietsirdīgu, nežēlīgu cilvēku, kam trūkst jebkādu dabiski cilvēcisko jūtu – pat tādā pakāpē, ka autors attēlojis viņu impotentu. Viss romāns “Svētnīca” izskan kā izmisuma, bezcerības kliedziens tuksnesī, ko dēvē par mūsdienu sabiedrību.

Folknera reālista tēloto tipisko mūsdienu sabiedrības “varoņu” kulminācija ir Flems Snoupss, kuru pirmoreiz piemin romānā “Sartoriss”, - tā ir triloģijas “Ciemats” (1940), “Pilsēta” (1957) un “Savrupmāja” (1959).

Tieši Flems Snoupss, cilvēks bez goda un sirdsapziņas, principiem un pārliecības, jūtām un vājībām, viltīgs, veikls blēdis, kura dzīve tiek vērtēta naudā, - ir cilvēks piemērots mūsdienu Amerikas sabiedrībai, tai garīgi tukšajai pasaulei.

Traģisma un izmisuma piesātināts ir arī ievērojamais Folknera romāns “Gaisma augustā” (1932). Šā romāna varonis Džo Krismess nezina, vai patiešām viņā rit nēģeru asinis, viņš nepieder ne pie baltajiem, ne pie nēģeriem. Viņš atrodas ārpus sabiedrības, kurai nav daļas gar personību.

Folkners asi izjuta, ka mūsdienu amerikāņu sabiedrības garīgais kūtrums un prakticisms, tikumisko vērtību noliegšana, aizspriedumu – galvenokārt rasu aizspriedumu žņaugi savā ziņā tuvina amerikāņu sabiedrību ar Hitlera tipa fašismu. (Folkners gan visu mūžu uzsvērti stingri turējās sāņus no jebkuras politikas).

Pētot cilvēka dehumanizācijas procesu mūsdienu buržuāziskajā sabiedrībā, Folkners parāda, ka personību nomāc aizspriedumi, dažādi pseidomorālu noteikumu, reliģiozas svētulības žņaugi. (Vairākos darbos Folkners ļoti spēcīgi un mākslinieciski pārliecinoši atklāj reliģijas fanātisma varu, kas kropļo cilvēku).

Tādas pašas važas, kas saista cilvēka dvēseli un apziņu, ir arī ģimenes tradīcijas, kuru varā atrodas daudzi jaunie Folknera varoņi, kuri nereti iet bojā. Starp morāles kompleksiem, kas kropļo cilvēka personību, liela loma ir rasu problēmai. Folkners vairākkārt ir izteicies, ka nēģeru verdzība ir lāsts, kas nomāc Amerikas Dienvidus. Folkners attēlo balto un nēģeru attiecības tā, kā to prasīja iesakņojušās tradīcijas – baltie kungi ir labi, iecietīgi, un nēģeri uzņem savu pakļautības stāvokli kā kaut ko pašsaprotamu. Tradicionāli ir arī tā humoristiskā intonācija, ar kādu Folkners apraksta nēģerus. Taču, talantam attīstoties, Folkners sāka pievērsties rasu problēmai no pavisam citas pozīcijas.

Skaidrāk un spilgtāk Folknera attieksme pret rasu  problēmu izpaužas romānā “Pīšļu apgānītājs” (1948). Īstenībā tas ir atkal jauns Folknera iemīļotās tēmas variants.

"Jaunam cilvēkam Francijā Folkners ir dieva vietā,” The Guardian citē reiz Sartra teikto un skaidro, kādēļ nesen veiktajā franču rakstnieku aptaujā viņi uzreiz pēc Prusta kā nozīmīgāko literāro ietekmi minējuši Viljamu Folkneru (1897 – 1962). Amerikāņu modernists aiz sevis sarakstā atstājis tādus franču grandus kā Flobēru, Bodlēru, de Bovuāru un Kamī. Viņa romānus Absalom, Absalom! (1936) un Vājprātīgā stāsts, pilns niknuma un trokšņa (The Sound and the Fury, 1929) nozīmes ziņā šai aptaujā apsteidz vien Uliss un Zudušo laiku meklējot. Laikraksts izpētījis, ka Francijas un Folknera mīlas stāsts aizsācies 40.gados, kad Folkners un Renuārs strādājuši pie „Amerikas dienvidu hronista” romāna Dienvidnieks (The Southerner, 1945) ekranizācijas. Drīz pēc tam Kamī strādājis pie viņa romāna Rekviēms mūķenei (1951) dramatizējuma teātrim. Sartrs trīs Folkneram veltītās esejās slavēja viņa darbu „klusumu” un to, ka tajos „nekas nenotiek”. Godārs atsaucās uz Folknera romānu Mežonīgās palmas (The Wild Palms, 1939) savā filmā Līdz pēdējam elpas vilcienam (À bout de souffle, 1960), kas tiek uzskatīta par viņas inaugurācijas darbu Jaunajā franču vilnī, Godārs arī agrīnajā periodā teicās kino līdzekļiem imitējam Folknera dubulto stāstījumu. Kāda franču publiciste The Guardian skaidro, ka tik iespaidīgs atbalstītāju klubs Folkneram savācies, jo „viņš ir revolucionārs rakstnieks – viņš eksperimentēja ar stāstījumu kā neviens cits, un, runājot par viņa kino scenārista karjeru,...jūs jau zināt, kāda kinofīļu nācija mēs esam.” Viņa ir pārliecināta, ka Folknera slava Francijā lielā mērā ir nodrošināta, pateicoties Maurice Edgar Coindreau veiktajiem lieliskajiem tulkojumiem, kas ļāva arī uz franču valodu pārnest Folknera darbu avangardisko raksturu. „Viņš pamanīja vērtības, kuras mazāk vērīgie anglosakši neredzēja. Uz mākslinieciskiem eksperimentiem vērstie franči bija sajūsmā par viņa stilu un naratīva struktūru,” rakstaThe Guardian. Raksta autors atzīst, ka viņa mēģinājumi lasīt Vājprātīgā stāsts, pilns niknuma un trokšņavai citus Folknera eksperimentālos stāstus ir cietuši fiasko: „Viņa stila un naratīva kombinācija ir nāvējoša.” Viņš atļaujas prognozēt, ka līdzīgā aptaujā Lielbritānijā Folkners ne tuvu neieņemtu tik augstu vietu.

1960. gadā, kad viņa māte Mis Moda nomira, Folkners jau sen zināja, ka tuvojas arī viņa dzīves gals. (viņam tika konstatēts pleirīts un vajadzēja iet slimnīcā, ko viņš nedarīja).

Folkneram jau bija 64 gadi, nāve vienā laidā atgādināja sevi, nopļaujot viņa paaudzes cilvēkus (E. Hemingvejs u.c.). Folkners negribēja padoties slimībai. Par spīti stiprām sāpēm mugurā viņš joprojām staigāja, tiesa gan, balstīdamies uz spieķa. Sāpes viņš mēģināja remdēt ar pārbaudīto līdzekli – viskiju. 

1962. gada 6. jūlija naktī Folkners nomira slimnīcā ar sirdslēkmi.        

“Cilvēki sacīs: viņam nebija laika pabeigt visu, ko viņš gribēja. Bet jautājums nav Cik ilgi, ne arī Cik, jautājums ir tikai Ko. Kad aiz viņa aizcirtās durvis, viņš jau bija paspējis uz durvju šīs puses to, ko sapņo uzrakstīt ikviens mākslinieks, kas iznes visai dzīvei cauri nāves paredzējumu un naidu pret to, Es biju šeit.” - tā Folkners bija teicis, mūžība pavadot vareno Hemingveju, šie vārdi tika citēti viņa bērēs. 

Zanda Radziņa, Nekropole.in pēc B. Gribanova Viljams Folkners.- Rīga, 1984., www.satori.lv

                                                                                    

Avoti: wikipedia.org

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Saiknes

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts

        17.08.1903 | Pulicera balva

        Pulicera balva (angļu: Pulitzer Prize) ir viena no prestižākajām balvām ASV, ko pasniedz žurnālistikā, literatūrā, mūzikā un dramaturģijā.

        Pievieno atmiņas

        29.10.1929 | Melnā otrdiena Volstrītā. Sākās krīze un Lielā Depresija, kura ilgst 10 gadus

        Pievieno atmiņas

        Birkas