Vilhelms Ostvalds (Wilhelm Ostwald, 1853) – ķīmiķis(saikne ar Latviju – dzimis Latvijā). Viņš ir vienīgais Latvijā dzimušais Nobela prēmijas laureāts (1909.), kas to saņēma par pētījumiem ar katalīzi, ķīmisko līdzsvaru, ķīmiskās reakcijas ātrumu.

Beidzis Rīgas realģimnāziju (1872).

1875. gadā beidzis Tērbatas universitāti, kur strādājis pēc universitātes beigšanas. Fraternitas Rigiensis filistrs.

1882. – 1887. gadā Rīgas politehnikuma analītiskās un teorētiskās ķīmijas profesors.

1887. – 1906. Leipcigas universitātes Fizikālās ķīmijas institūta vadītājs.

1906. gadā pārtrauca strādāt universitātē un turpināja pētījumus savā villā «Enerģija», kas atradās Grosbotenē (netālu no Leipcigas).

Vilhelms Ostvalds ir viens no fizikālās ķīmijas pamatlicējiem. Kopā ar Arreniusu pilnveidojis elektrolītiskās disociācijas teoriju, parādījis, ka daudzas analītiskās reakcijas ir jonu reakcijas, izveidojis mūsdienu katalīzes teorijas pamatus (Nobela prēmija 1909. gadā)

1887. gadā sācis izdot žurnālu «Zeitschrift für physikalische Chemie» un grāmatu sēriju «Precīzo zinātņu klasiķi»

Mūža beigās izstrādājis krāsu mācību un enerģētisko pasaules uzskatu, kurā postulē, ka visam pamatā ir enerģija.

Avots : http://www.kimijas-sk.lv

      ***

Savā mūžā bijis 200 disertāciju zinātniskais vadītājs, apmēram 80 katedru vadītāji dažādās pasaules malās bijuši Ostvalda skolnieki. un daudzās universitātēs, sekojot viņa paraugam, tika nodibinātas fizikālās ķīmijas katedras. Ostvalds sarakstījis 45 mācību grāmatas un monogrāfijas un vairāk nekā 1000 publikāciju, kā arī ap pussits nepublicētu manuskriptu.

Izcilais zinātnieks izrādījies brīvdomātājs, kurš revolūciju Krievijā nosaucis par veltu enerģijss izšķiešanu. Zinātnieka daudzpusība ietver sevī arī nodarbošanos ar mūziku. Jau jaunībā Ostvalds spēlēja alta vijoli. Mūzikas teorijā Ostvalds pētījis adadžo iedarbību uz klausītāju, analizējis Bethovena klavierkoncertus. Būdams ķīmijas profesors, viņš lasīja lekcijas arī mūzikas teorijā un filozofijā. Turklāt viņš bijis tik lielisks orators, ka parastā klausītava ar simts vietām nespēja uzņemt visus interesentus, tādēl viņš savas lekcijas vienmēr lasīja vislielākajā auditorijā ar 500 vietām.

Atpūtas brīžos Ostvalds vislabprātāk deva priekšroku ainaviski pievilcīgiem nomaļiem dabas stūrīšiem, kur guva atslodzi no garīgā darba, skrienot vai gleznojot.

Avots: "Jaunais Inženieris",1988.g., Zuzannas Milleres raksts

***

2001.gadā Rīga kļuva bagātāka par vienu piemiņas vietu Nobela prēmijas laureātam Vilhelmam Ostvaldam. To atklāja uz Rīgu atbraukusī V. Ostvalda mazmeita Grētele Brauere, kas savos 83 gados rūpējas par vectēva mantojumu - dzimtas māju Leipcigā un izcilā zinātnieka atstāto prāvo arhīvu.

Pieminekli Vērmanes dārzā Rīgai astoņsimtajā gadskārtā dāvināja a/s Grindex. Par sava vectēva zinātniskā mantojuma  saglabāšanu G.Brauerei tika pasniegts a/s Grindex augstākais apbalvojums - Grindeļa medaļa.