Vera Glagoļjeva - izcila padomju un krievu kino un teātra aktrise, režisore un scenāriju autore, kura pēc smagas slimības mira Baden Bedenē.
Par šo izcilo aktrisi vismaz pēdējas desmitgades laikā nebija nekas dzirdams, lai gan viņa pamatīgi strādāja un baudīja publikas vislielāko atzinību.
Uzzinot par viņas nāvi, krieviski rakstošais internets bija pārpildīts ar paziņojumu par viņas nāvi, pie kam, tāda steigā, ka vispirms tika ziņots, ka aktrise mirusi ASV, dienas otrā pusē tika precizēts - Vācijā. Kaut arī pēc nāves paziņojumi ir milzums daudz, necienīgi maz par viņas daiļradi tika runāts dzīves laikā.

****

Vera Glagoleva dzimusi 1956.gada 31. janvārī.   Vera Vitāljevna Glagoleva (1956. gada 31. janvāris, Maskava, PSRS - 2017. gada 16. augusts, Bādene-Bādene, Švarcvalde-Bāra, Vācija) ir padomju un Krievijas teātra un kino aktrise, kino režisore, scenāriste un producente. Krievijas Federācijas Tautas mākslinieks (2011).   Viņai nebija profesionālās aktiermeistarības izglītības. Viņa nokļuva "Mosfilm" nejauši, kompānijā ar savu draugu. Rindā pie bufetes filmas "Uz pasaules malu" operators viņu pamanīja un aicināja izmēģināt. Viņas debija kino notika 18 gadu vecumā, un pati pirmā filma viņai kļuva liktenīga ne tikai radošajā, bet arī personīgajā dzīvē - no tā brīža kinokarjera aizsākās, un filmēšanas laukumā Glagoleva satika savu topošo vīru - režisors Rodion Nakhapetov. Neilgi pēc šāviena viņi apprecējās. Pāris bija svētīts ar divām meitām.   Reti zināja, ka Vera Glagoleva ir loka šaušanas sporta meistars. Viņa pati runāja par to, ka šī aizraušanās viņas jaunībā veidoja viņas raksturu daudzējādā ziņā, padarīja viņu izturīgu un mērķtiecīgu. Daudzi pamanīja, ka šai trauslajai meitenei ir ļoti spēcīgs raksturs, un apvienojumā ar neticamu sirsnību un aizkustinājumu tā kļuva par viņas galveno aktrises akcentu. Daudzās filmās Vera Glagoleva tēloja bez grima - aktrisei pret to bija alerģija, taču viņas vienkāršība, tiešums un dabiskums kadrā apbūra publiku. Viņai pat netika piedāvāts spēlēt negatīvus tēlus - tas neatbilda viņas izskatam. Un nobriedušā vecumā Vera Glagoleva izskatījās burvīga, un viņas paziņas viņu sauca par "nenoklausīgu sievieti".   Rodions Nakhapetovs ļoti greizsirdīgs par sievas filmēšanu ar citiem režisoriem, pavadīja viņu filmas ekspedīcijā, kad filmēja ar Anatoliju Efrosu. Tad Glagoleva tik ļoti pārsteidza slaveno režisoru, ka uzaicināja uz savu teātri, bet viņa bija spiesta atteikties. Vēlāk viņa šo lēmumu ļoti nožēloja, jo tā bija lieliska iespēja sākt teātra karjeru, un šo iespēju viņa palaida garām. Vēlāk Glagoleva atzinās: "Es uzvedos kā pilnīgs idiots: Maskavas labākais teātra režisors lūdz padomāt par viņa bildinājumu, un es domāju, ka man tas neizdosies. "   Savu radošo neatkarību no vīra viņai izdevies pierādīt filmā "Prec kapteini", kas izpelnījās viņas pirmo īsto slavu un gada labākās aktrises titulu. Un tad, no filmas līdz filmai, viņa ieguva arvien vairāk pieredzes, nobrieda, mainījās un mazāk gribēja paklausīt vīram it visā. Tas izraisīja traucējumus viņu ģimenes dzīvē. 80. gadu beigās. Nahapetovs aizgāja uz Ameriku, un Glagoleva ar saviem bērniem palika PSRS. Viņam tur ir vēl viena sieviete, un pēc 14 gadu kopdzīves izšķīrās viens no skaistākajiem pāriem padomju kino.   Aktrise ļoti vēlējās pierādīt - primāri sev, ka nepazudīs viena. Tas kļuva par stimulu izmēģināt spēkus citā jomā. Tā Glagoleva kļuva par režisoru. 90. gados. Kad mira vecā kinematogrāfe, viņa sāka veidot filmas par bezdarbnieku aktieru likteni. Filma "Salauztā gaisma" kļuva par viņas debiju režisoram. Un drīz viņa atrada laimi savā personīgajā dzīvē. 1991. gadā Odesas kinofestivālā Vera Glagoleva tikās ar uzņēmēju Kirilu Šubski, kurš kļuva par viņas otro vīru un trešās meitas tēvu.   Kā režisoram Glagolevam izdevās uzņemt 7 spēlfilmas. Viņas filma "Viens karš" iekļauta vairākos starptautiskos kino festivālos, saņēmusi vairākas balvas, tostarp balvu par režisēšanu Montekarlo. Tomēr, ņemot vērā savu pastāvīgo aizņemtību filmēšanas jomā, Glagoleva nevarēja pavadīt daudz laika ar savām meitām, par ko viņa, protams, nožēloja. Taču viņa saprata, ka bez sava darba vairs nevar dzīvot. Glagoleva uzņēma savu 7. filmu "Māla bedre" rekordīsā laikā - vien 3 nedēļu laikā. Viņa steidzās, jo jau zināja, ka ir smagi slima - viņai bija kuņģa vēzis. Paliekot patiesībai pret sevi, Vera Glagoleva pēdējās darba dienas atdeva - ļoti vēlējās pabeigt iesākto. Taču šī filma viņas kolēģiem bija jāpabeidz jau bez viņas. Pēdējais, ko viņai izdevās izdarīt, bija apmeklēt savas jaunākās meitas kāzās. Pēc mēneša, 2017. gada 16. augustā, viņa būs prom.   Ziņas par viņas priekšlaicīgo nāvi daudziem nāca kā šoks - viņa līdz beigām nevienam nestāstīja par savu slimību un visās intervijās apliecināja, ka filmas uzņemšanas laikā vienkārši nogurusi. Pat operators Aleksandrs Nosovskis, ar kuru strādāja pie savas jaunākās filmas "Māla bedre", nenojautās par gaidāmajām nepatikšanām: "Nezināju, ka Verūnijai ir tik nopietna slimība, tagad esmu tikai šokā. Viņa man zvanīja četras dienas pirms nāves. Mēs diskutējām par to, kas mūsu filmā bija atlicis pabeigt. Kazahstānā bija plānots strādāt septembra beigās. Es nezinu, kas tagad notiks ar gleznu. Vera ar nepacietību gaidīja šādu šaušanu. Viņa gribēja, lai plūsma būtu vizuāli pievilcīga. Viņa palika skaistule līdz beigām, viņa izskatījās labi. Nespēju noticēt, ka viņa ir prom, es tam neticu... ». Šī filma tika publicēta tikai 2018. gada rudenī. ar nosaukumu "Nav svešinieki".   Iespējams, Verai Glagolevai neizdevās realizēt savu potenciālu uz teātra skatuves un pabeigt visus savus kino projektus, taču viņai izdevās galvenais - atstāt atmiņu par sevi miljoniem skatītāju sirdīs un turpināt sevi trīs meitās.