Tomass Alva Edisons bija amerikāņu izgudrotājs, zinātnieks un uzņēmējs, daudzu tehnisko izgudrojumu autors. Viņam pieder 1093 ASV patenti, kā arī vairāki patenti Lielbritānijā, Francijā un Vācijā. Lai gan skolā Edisons mācījies tikai dažus mēnešus, kur viņu uzskatīja par galīgu nejēgu, izgudrotāju jau no mazām dienām aizrāva fizika un ķīmija.

Laimīgas sagadīšanās dēļ Edisons piecpadsmit gadu vecumā tika strādāt par telegrāfistu un drīz vien kļuva par labāko telegrāfistu ASV. Atklāja vairākas ierīces, kas ievērojami ietekmēja dzīvi visā pasaulē. Tajā skaitā fotogrāfiju, kinokameru un ilgi noturīgo, praktisko elektrisko spuldzīti. Kāda žurnālista dēļ saukts par Menlo parka burvi, viņš bija viens no pirmajiem izgudrotājiem, kas izgudrošanas procesā pielietoja masveida ražošanu un komandas darbu.

Tādēļ viņam piedēvē pirmās industriālās pētījumu laboratorijas radīšanu.

Strādādams par telegrāfistu, Edisons izgudroja ierīci, kas automātiski pārraidīja telegrammas. Kad sabojājās viens telegrāfa kabelis un telegrafēt varēja tikai vienā virzienā, jaunais izgudrotājs veikli pārtaisīja telegrāfa aparāta shēmu — un nu vienlaicīgi varēja telegrafēt abos virzienos.

1869. gadā Edisons atteicās no telegrāfista darba un kopā ar kādu Poupu izgudroja biržas telegrāfa aparātu. Par naudu, ko Edisons saņēma par savu izgudrojumu, viņš pieņēma darbā piecdesmit palīgus, izveidoja firmu Pope, Edison & Co. Electroingenieure un sāka ražot biržas telegrāfa aparātus.

Edisona izgudrojumi neaprobežojās tikai ar telegrāfa aparāta izgudrošanu. Viņš izgudroja ogļu mikrofonu, kas bija labāks par A. Bella radīto mikrofonu. Telefona aparātu shēmā Edisons ieteica lietot transformatoru, tā palielinot telefona darbības tālumu. Viņš veica tūkstošiem eksperimentu un izgatavoja ilgdarbības elektriskās spuldzes. Edisons izgudroja arī runājošo mašīnu — fonogrāfu [mehāniska ierīce skaņu ierakstei vaska veltņos un ieraksta atskaņošanai. Edisons ir atzīts par vēsturē vienu no intelektuāli visražīgākajiem izgudrotājiem. 

Tomass Edisons ir dzimis Milānā, Ohaijo un uzaudzis Port Huronā, Mičiganā. Viņš bija septītais un pēdējais Šemuela „Dzelzs liekšķere’ Edisona (1804-1896) (dzimis Māršaltaunā, Nova Skotijā, Kanādā) un Nansijas Matjūvas Eliotas (1810-1871) bērns.

Viņš pats uzskatīja ka ir cēlies no holandiešiem. Skolā jaunā Edisona prāts bieži kaut kur klejoja un bieži tika dzirdēts, ka viņa skolotāja Reverenda Endžele sauca viņu par stulbu. Tas pielika punktu Edisona trīs mēnešu ilgajai oficiālajai izglītībai.

Vēlāk Edisons teica: „Mana māte bija mani radījusi. Viņa bija tik īsta un pārliecināta par mani. Es jutu, ka man ir kāds kura dēļ dzīvot, kāds kuram es nevaru likt vilties.”

Viņa māte mācīja viņu mājās. Daudz no šīs izglītības nāca no R. Dž. Pārkera „Īstas filozofijas skola” un „Mucinieku apvienība”.

Agrā vecumā Edisonam bija problēmas, kas saistītas ar dzirdi.

Kurluma iemesls tiek attiecināts uz bērnībā piedzīvotās skarlatīna lēkmes un neizārstētā vidusauss iekaisuma pamata. Aptuveni karjeras vidū Edisons dzirdes pasliktināšanos attiecināja uz to, ka saņēmis ausīs triecienu no sprādziena, kuru izraisīja vilciena vadītājs, saskaroties ar viņa ķīmijas laboratoriju un izmeta viņu ārā no vagona Smita Krīkā, Mičigānā kopā ar viņa aparātiem un ķīmiskajām vielām.

Vēlāk viņš pārveidoja savu stāstu sakot, ka dzirdes bojājumi radās pēc tam, kad vilciena vadītājs mēģinājis aiz ausīm dabūt viņu atpakaļ vilcienā.

1854. gadā, kad dzelzsceļš neveda cauri Milānai, Edisonu ģimene bija spiesta pārcelties uz Port Huronu, Mičiganā. Viņš vilcienos, kuri veda no Port Huronas uz Detroitu, pārdeva saldumus un avīzes, bet dārzeņus, lai papildinātu savus ienākumus.

Tas bija sākums posmam, kad viņš izmēģināja savu uzņēmēja talantu. Šie talanti drīz vien palīdzēja viņam dibināt 14 uzņēmumus, ieskaitot "General Electric", kas joprojām darbojas un ir viens no lielākajiem publiski ražojošem uzņēmumiem pasaulē.

Edisona lielākais izgudrojums bija pirmā industriālā pētījumu laboratorija, kas celta Menlo Parkā, Ņūdžersijā. Tā tika izveidota par līdzekļiem, kurus Edisons ieguva pārdodot četrdaļīgo telegrāfu. Pēc telegrāfa parādīšanas, Edisons nebija īsti pārliecināts vai viņa sākotnējais plāns to pārdot par $4000 to $5000 bija īsti pareizs, tādēļ viņš lūdza Western Union uzsākt izsoli. Viņš bija pārsteigts, kad uzņēmums piedāvāja viņam $10000, un protams viņš ar prieku piekrita. Četrdaļīgais telegrāfs bija Edisona pirmais finansiālais panākums un Menlo Parks kļuva par pirmo institūciju, kuru izveidota ar īpašu mērķi - ražot pastāvīgus tehnoloģiskus jauninājumus un uzlabojumus. Edisonam juridiski tika piedēvēti lielākā daļa izgudrojumu, kas tika tur veikti, tādēļ daudzi darbinieki izstrādāja pētījumus un apstrādes darbus viņa vadībā. Viņa komandai parasti tika doti norādījumi vadošajos pētījumos un viņi tika pamatīgi nodarbināti, lai sasniegtu rezultātu. Lielās pētnieku grupas sastāvā ietilpa inženieri un citi darbinieki.

Viljams Dž. Hammers, elektroinženieris konsultants, sāka savus pienākumus 1879. gada decembrī kā Edisona laboratorijas asistents. Viņš asistēja telefonu, fotogrāfiju, elektriskā dzelzceļa, dzelzsrūdu atdalīšanas, elektriskā apgaismojuma eksperimentos, kā arī citos atklājumos. Lai gan Hammers pētīja galvenokārt elektrisko kvēlspuldzi, izdarīja to pārbaudes un ierakstus. 1880. gadā viņš tika iecelts par galveno inženieri "Edison lamp Works". Viņa pirmajā gadā iekārta vadītāja Franča Robinsa Uptona vadībā izgatavoja 50,000 lampas. Edisona prāt, Hammers bija ‘’elektriskā apgaismojuma pionieris’’. Tomasa Edisona pirmais veiksmīgais spuldzītes modelis tika demonstrēts sabiedrībasi Menlo Parkā 1879. gada decembrī.

Gandrīz visi Edisona patenti bija pakalpojumu patenti, kas bija aizsargāti 17 gadus ilgā laika periodā. Tajos ietilpa izgudrojumi jeb procesi kas bija elektriski, mehāniski vai pēc dabas ķīmiski. Apmēram ducis no tiem bija dizaina patenti, kuri aizsargāja ornamentālu dizainu līdz 14 gadus ilgam posmam. Kā vairums patentu, izgudrojumi kurus viņš aprakstīja bija agrākās mākslas uzlabojumi.

Fonogrāfia patents savukārt bija nepiedzīvots. Tā bija pirmā ierīce, kas ierakstīja un reproducēja skaņu. Edisons neizgudroja pirmo elektrisko spuldzīti, bet tās vietā atklāja pirmo komerciāli praktiskāku kvēlspuldzi. Vairākus dizainus izveidoja jau iepriekšējie izgudrotāji, no kuriem viņš tos pārpirka.

Dažām no pirmajām spuldzēm bija tādi trūkumi kā ļoti īss darbības laiks, augstas ražošanas izmaksas, augsta elektriskās strāvas padeve, tā padarot tās grūtāk piemērot plašam komerciālam mērogam.

1878. gadā Edisons ieviesa terminu kvēldiegs kas bija kvēlojošs vadiņš kas nes strāvu. Kaut gan angļu izgudrotājs Džozefs Svons šo terminu izmantojau jau iepriekš. Edisons izmantoja iepriekšējo dizainu pazīmes un saviem strādniekiem uzdeva izveidot ilgāk kalpojošas spuldzes.

Līdz 1879. gadam viņš bija izveidojis jaunu jēdzienu — augstas izturības lampu ļoti lielā vakuumā, kas degtu simtiem stundu. Kamēr iepriekšējie izgudrotāji ražoja elektrisko apgaismojumu laboratorijas apstākļos, Edisons koncentrējās uz komerciālu piemērošanu. Viņš masveidā prata pārdot ilgdzīvojošas gaismas spuldzes vietējam pieprasījumam un uzņēmumiem un radīt pilnīgu elektrības ražošanas un sadales sistēmu.

Tikai nedaudz vairāk kā desmitgades laikā, Edisona Menlo Parka laboratorija paplašinājās un pārņēma divus pilsētas rajonus. Edisons teica, ka gribot iegūt gandrīz jebkuru iespējamo materiālu krājumus.

1887. gada avīžu raksts parādīja viņa nostājas nopietnību, apgalvojot, ka laboratorijā atradās astoņu tūkstošu veidu ķimikālijas, visu veidu skrūves, visu izmēru adatas, visu veidu vadu virves, cilvēku, zirgu, cūku, trušu, kazu, kamieļu mati; zīds visu veidu tekstūrās, kokoni, dažādu veidu nagi, haizivju zobi, briežu ragi, bruņurupuču bruņas, korķi, sveķi, laka un eļļa, strausu spalvas, fazānu aste, ahāts, dzintars, gumija, rūdas u.c."

No 1877. līdz 1878. gadam Edisons izgudroja un pilnveidoja oglekļa mikrofonu, kas ir lietots visos telefonos kopā ar zvana uztvērēju līdz 1980. gadiem. pēc patenta prāvas novilcināšanas 1892. gadā federālā tiesa paziņoja ka Edisons un nevis Emile Berliner ir oglekļa mikrofona izgudrotājs. Oglekļa mikrofons tika arī izmantots radio translācijai un sabiedriskajam adrešu darbam 1920. gadu laika posmā.

Pēc daudziem eksperimentiem ar platīnu un citiem metāla kvēldiegiem, Edisons atgriezās pie oglekļa kvēldiega. Pirmā veiksmīgā pārbaude notika 1879. gada 22. oktobrī un ilga 40 stundas. Edisons turpināja uzlabot šo dizainu un līdz 1879. gada 4. novembra beigām tika reģistrēts Apvienoto Nāciju patentam 223898 (piešķirts 1880. gada 27. janvārī) par elektrisko apgaismojumu izmantojot oglekļa kvēldiegu jeb šķiedru satītu un piestiprinātu platīna kontaktvadiem. Kaut gan patents aprakstīja vairākus veidus kā izveidot oglekļa kvēldiegu, tajā skaitā kokvilnas un lina pavedienu, koka skalus, dažādi salocītus papīra gabalus, vajadzēja paiet vairākiem mēnešiem pēc patenta piešķiršanas, līdz Edisons un viņa komanda atklāja karbonizētu bambusa kvēldiegu, kas varēja degt 1200 stundas.