Rakstnieks, tulkotājs un teātra darbinieks.

Mācījies teātra mākslu pie H. Rodes-Ēbelinga, no 1890. gada vadījis dažādu Rīgas biedrību teātra trupas. Vēlāk publicējis darbus arī laikrakstā "Dienas Lapa", "Baltijas Vēstnesis" u.c.

Nozīmīgi daiļrades sākumposma darbi ir stāsts "Arestants" (per. 1894) un dziesmu luga "Ubags" (1894). 19. gs. 90. gados pievērsies arī tulkošanai - A. Ostrovska "Negaiss" (1896), M. Ļermantova "Mūsu laiku varonis" (per. 1898), cittautu īso prozu sakopojis krājumā "Pasaules rakstniecība" (1-2, 1899-1901). 1901.–1902 Lejas-Krūmiņš bijis laikraksta "Vārds" literārās daļas vadītājs.

1904.–1908. gadam vadījis "Ausekļa" teātri un biedrību "Ziemeļblāzma" un "Rota" teātra trupas. Lejas-Krūmiņa sakārtojumā un tulkojumā izdota lugu sērija "Mazais teātrs". 1908.–1915. gadam vadījis Rīgas Latviešu biedrības derīgu grāmatu nodaļas izdoto sēriju "Citu tautu rakstnieki", kur paša tulkojumā iznāca "Ziemeļnieku noveles" (1907), "Zemnieku stāsti" (1909), "Slāvu stāsti" (2 krāj., 1911) u.c. darbi. Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas pilnvarotais Pleskavā, Petrogradā, Pievolgas apgabalā.

1918. gadā atgriezies Latvijā, strādājis laikrakstā "Līdums", bija laikraksta "Baltijas Ziņas" literārās nodaļas vadītājs , vēlāk pievērsies tikai rakstniecībai un teātrim. Izdota Lejas-Krūmiņa viencēliena drāma "Rekviēms" (1926), bērnības atmiņu grāmata "Mazā osta" (1933), krājums "Cilvēks, kas ticies ar Pestītāju" (1937), kurā tēloti zvejnieku un jūrnieku likteņi. Lejas-Krūmiņa tulkojumi – R. Tagores "Indietes" (1921), "Norvēģu stāsti" (3 krāj., 1921-22), K. Hamsuna "Raksti" (4-7, 1927-34) u.c. Sarakstījis monogrāfiju "Knuts Hamsuns" (1930), kopā ar Zeltmati – grāmatu "Skatuves māksla" (1923).