Skatuves mākslas pedagogs un literāts Zeltmatis īst. vārdā Ernests Kārkliņš dzimis 1868. gadā Kabiles pagastā. Mācījies Kabiles pamatskolā un Kuldīgas apriņķa skolā.

1887. gadā Zeltmatis pārcēlās uz Rīgu un sāka strādāt Baltijas vagonu fabrikā par zīmētāja palīgu. No 1890. gada līdz 1900. gadam strādājis kā nodokļu valdes grāmatvedis Kuldīgā, kur aktīvi piedalījies arī teātra izrāžu rīkošanā. Gadsimtu mijā, būdams māsasvīra – burvju mākslinieka impresārijs, apbraukājis Vidusāziju, Sibīriju, Kaukāzu.

1901. gada jūnijā Rīgas latviešu biedrības Zinību komisijas vasaras sapulcēs atturības biedrības „Auseklis” valdes sekretārs Gustavs Ķempels iepazīstas ar rakstnieku Zeltmati, kas daudziem bija pazīstams kā Kuldīgas kultūras dzīves attīstītājs un 1895. gadā sarakstītās lugas „Zilā mandaga” autors, kas ataino dzeršanas postu fabrikas strādnieka ģimenē. Šo lugu Rīgas Latviešu teātris bija uzņēmis savā repertuārā, bet Pēterburgas dramatisko lietu cenzūra to aizliedza izrādīt strādnieku kreiso uzskatu attēlojuma dēļ.

Zeltmatis divas sezonas (1887./88. un 1888./89.g.) bija darbojies arī Rīgas Latviešu teātrī Rodes - Ebelinga vadībā, pēc tam astoņus gadus vadījis teātra izrādes Kuldīgas Sadraudzības biedrības un Amatnieku biedrības sarīkojumos. Bez tam divus gadus viņš bija ievēlēts par Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas vasaras sapulču dramatiskās rakstniecības referentu.

Vēstulē G. Ķempelim Zeltmatis piekrīt uzņemties Tautas nama vadītāja darbu, lai gan alga ir niecīga un ar to pietiek tikai uzturam. Uzņemoties šī darba pienākumus, Zeltmatis cer iztrūkstošo summu piepelnīt ar rakstniecību, jo domā, ka, sakārtojot tautas nama darbību, atliks daudz brīva laika savu interešu izkopšanai.

Lai vairāk laika paliktu darba pienākumu veikšanai un lētāka iztikšana, no 1901. gada 24. septembra Zeltmatis sāk arī dzīvot ēkā Pēterburgas šosejā 5, kur atrodas gan „Ausekļa” Tautas nams, gan izīrējami dzīvokļi. Vienā no dzīvokļiem Zeltmatis nodzīvo līdz pat 1905. gada 10. februārim.

Darba sākumposmā viss gan darba, gan atpūtas laiks bija jāvelta Tautas nama iekārtošanas darbu veikšanai. Tas prasīja daudz enerģijas un pūļu. Tā kā līdzekļu bija maz, Zeltmatim nācās ne tikai pašam nodarboties ar remonta un iekārtošanas darbiem, bet arī vākt ziedojumus ēkas uzturēšanai un aģitēt par pasākuma lietderību runājot un skaidrojot atturības kustības mērķus.

Zeltmatis neatlaidīgi rūpējās par to, lai Tautas namā iekārtotu teātra izrādēm atbilstošu skatuvi un nodibinātu pastāvīgu aktieru trupu, kas sniegtu izrādes katru svētdienu vai svētku dienās. Sākumā pēc Zeltmata ieteikuma tika pagatavotas vienas istabas dekorācijas ar trim durvīm un logu, lai varētu izrādīt kaut nelielas lugas ar nesarežģītām dekorācijām. Vēlāk dekorāciju sarežģītība un apjoms pakāpeniski pieauga.

Saskaņā ar paša Zeltmata izstrādāto projektu, biedrības valde uzticēja viņam trupas noorganizēšanu un teātra vadību.

Tā no 1901. gada līdz 1904. gadam Zeltmatis vadīja atturības biedrības „Auseklis” teātri, kur vienlaikus nācās veikt gan teātra direktora, gan režisora pienākumus, daudzās izrādēs atveidojot arī lielākas vai mazākas lomas, vajadzības gadījumā strādājot arī par apgaismotāju, butaforu, skatuves meistaru. Tāpat arī bieži nācās izlīdzēt izrādēs ar mēbelēm no sava dzīvokļa, jo teātra darbības sākumā to pietrūka.

Vieni no pirmajiem iestudējumiem uz „Ausekļa” Tautas nama teātra skatuves, kur piedalījās arī Zeltmatis, bija lugu „Zils” – autors M. Bernšteins un „Elza” – autore Tomsone – Cikorina pirmizrādes.

Zeltmatis „Ausekļa” teātrī veidojis vairāk kā 30 iestudējumu, nodarbinot tajos gan trupas pastāvīgos aktierus, gan pieaicinot viesaktierus, ja tas nepieciešams izrādes kvalitātei.

Zeltmatim izdodas iekļaut trupā dažus jau spēlējušus aktierus, kā Tiju Bangu, Emīliju Griķīti, Zelmu Freimani – Veicu, Reinholdu Veicu, Robertu Holcmani u.c. Tomēr lielāko sapni – profesionālu aktieru sagatavošanu, „Ausekļa” teātra laikā vēl neizdodas realizēt.

Pēc savas darbības pabeigšanas atturības biedrības „Auseklis” Tautas namā, no 1904. gada rudens Zeltmatis strādā laikrakstā „Dienas Lapa” kā redakcijas loceklis un teātra un literatūras kritiķis.

1909. gadā Zeltmatis Berlīnē pabeidz dramatiskās mākslas augstskolas režisoru kursu un kopā ar J. Duburu Rīgā nodibina Latvju dramatiskos kursus, kas ir pirmā profesionālā latviešu aktieru skola.

Zeltmatis sarakstījis arī vairākas rokasgrāmatas aktieriem. 1923. gadā tiek izdota grāmata „Skatuves māksla”, kas sarakstīta kopā ar vēlāko „Ausekļa” teātra vadītāju un režisoru Teodoru Lejas – Krūmiņu.

Režisors un aktieris Zeltmatis nodarbojies arī ar literāro darbību, lielāko daļu daiļdarbu gan sacerot pēc savām darba gaitām „Ausekļa” teātrī.

Avots : www.rcb.lv

***

***

Dzimis Kabilē 1868. gada 1. decembrī, viņš agrā jaunībā iestājās Kuldīgas skolotāju seminārā, ko nenobeidz, bet 19 gadu vecumā pievēršas teātrim un rakstniecībai. Sarakstījis vairākas lugas un noveles. Viņa spalvai pieder arī Kaudzīšu Mērnieku laiku drāmatizējums un rokas grāmatas aktieriem un deklamātoriem. Pēc 1905. gada saviļņojumiem, Zeltmatis, tāpat ka Marija Leiko, Jānis Gūters un Rudolfs Bērziņš, nokļūst svešās zemēs. Zeltmatis nokļūst Berlīnē, kur tai laikā darbojas plašu slavu ieguvusi Reihnera Dramitiskās mākslas skola. Zeltmatim laimējas pārbaudījumus izturēt un jaunekļa ilgas sāk piepildīties. Skolu viņš beidz 1909. gadā un Zeltmatis brauc mājā ar lieliem nākotnes plāniem. Top Dubura-Zeltmata latviešu dramatiskie kursi. Tas bija notikums, kas saviļņoja jaunatni, kurai bija ilgas kalpot teātra mākslai. Kursos audzēkņu pieplūdums ir necerēts, jo vajadzība pēc dramatiskās skolas ļoti liela. No latviešu teātra pirmsākuma jau bija pagājuši vairāk nekā 40 gadi. A. Alunāna pasāktais darbs bija laidis dziļas saknes, bet jaunais laiks nāca ar jaunām prasībām. Bez latviešu b-bas teātra bija nodibinājies Jaunais Rīgas teātris. Arī Liepājā jau bija savs teātris, kā arī citās provinces pilsētās. Laukos arī interese par teātra mākslu bija liela. Publikas prasības vairs nebija apmierināmas tikai ar mākslas amatieriem.  Jau bija gan paspējuši izaugt ievērojami aktieri, kas teātra mākslu apguvuši gan pie A.Alunāna, Rodes-Ēbelinga, P. Ozoliņa u.c., kā arī privāti mācījušies pie izciliem vācu un krievu skatuves māksliniekiem; tāpat daudzi attīstījušie praktiskā darbā, taču ar sirds dedzi vien vairs nepietika. Vajadzēja prast amatu, vajadzēja skaidras izrunas, labi skolotas balsis. Dubura-Zeltmata kursi nāca īstā laikā. Duburs jau bija plaši pazīstams kā izcils mākslinieks ar labu skatuves izglītību, kas, līdzīgi Maskavas Dailes teātra vadītājam Staņislavskim, bija apguvis metodes kā aktieri tēla radīšanas procesā ievadīt, dibinoties uz zinātniskiem likumiem, rast māksliniecisku patiesību uz skatuves un svaigus skatuves paņēmienus. Zeltmatim kā pedagogam aktiera balss un izrunas izkopšanā un kā kursu tehniskajam vadītājam ir ne mazāki nopelni. Piemēram, J. Simsons runāja smagā izloksnē un tomēr, pateicoties Zeltmata pūliņiem un mākai, tika vaļā no tās un tā izkopa savu balsi, ka bauda bija klausīties; viņu savā laikā uzskatīja pēc Dubura par labāko deklamātoru. 1912. gadā kursi daudz zaudēja no sava spožuma. Saslima Duburs un aizbrauca uz Somiju ārstēties, no kurienes vairs neatgriezās. Zeltmatis iesākto darbu turpināja viens. No Latvijas laikā Zeltmata dramatiskos kursos beigušajiem daudziem skatuves māksliniekiem gribētos atzīmēt izcilo aktrisi Mildu Zīlavu. Zeltmata palīgs un dzīves līdzgaitnieks bija viņa dzīves biedre, dzimusi Freimane. Viņi izaudzināja trīs bērnus — dēlu un divas meitas. Viena meita dzīvo Zviedrijā, otra un dēls - Savienotajās Valstīs. Lielo vecumu piedzīvojušo skolotāju brīvajā pasaulē piemin daudzie Dubura-Zeltmata dramatisko kursu audzēkņi un visi, kam tuva latviešu teātra māksla.

Avots: Latvija, 12.04.1961

           Laiks, 24.12.1958